Pēdas pagātnē

– Esmu ?eit! – vina skali noblava un uzreiz saravas zem skolotajas skatiena.

Skolotaja pargaja pie nakama skolnieka, un Dusja atviegloti izelpoja un iznema piezimju gramatinu, cen?oties nepiesaistit sev parak daudz uzmanibas. Bet tas ta nebija, Klims bija nakamais saraksta.

– Klimentijs Lomakins! – skolotaja vinu sauca.

"Dons Kihots jeb Lamancijas Klementijs ir vieta, kur skaista Dulsinea ir melanholija un svetlaime," ta pati launa balss no aizmugurejas rindas komenteja apdullino?us smieklus.

Klase atkal vardarbigi reageja uz joku. Skolotaja nespeja nesmaidit vinas seja. Tikai vini klase nesmejas.

Klims asi pagriezas, vina seja liesmoja dusmas.

“Sarkanais, ja tu tagad nenomierinasies, tu skraidisi pa manu skolu ka drankigs cilveks pirti,” vin? draudigi teica vasaras raibumam, kur? sedeja apskavienos uz aizmugureja galda ar kadu resnu virieti ar izliektam ausim. .

– Pui?i, nomierinieties! – skolotaja aicinaja pie kartibas, – mes terejam laiku…

Skolotaja saka prezentet macibu materialu, un Dusja ar acs kaktinu paskatijas uz Klimu. Pamanot, ka ari vin? skatas uz vinu sanis, vina gandriz nespeja apvaldit smieklus.

“For?i, tu…,” vina rakstija uz tuk?as papira lapas. – Paldies!

"Tas ir vienigais veids, ka to izdarit ar Red," vin? rakstija atbilde.

– Un vin? ir liels puisis… Vai jums ar vinu nebus problemu?

– Es vinam nelaidi?u vienu minuti…

– Ka tas ir?

– Tas ir cikste?anas slengs…

– Tad es varu uzminet, ka. Jus varat noguldit vinu uz lapstinam vienas minutes laika…

– Kaut kas tamlidzigs…

"Varbut man vajadzetu uzsist ari kadai meitenei, kura par mums smejas visvairak?" "Es nevelos palikt mala," vina rakstija un uzzimeja meiteni ar milzigam durem, kas staveja boksa staja.

Klims nolaida galvu un ar rokam aizsedza smejo?o seju. For?a meitene! – vin? ar apbrinu domaja par jauno meiteni. Tev ar vinu jadraudzejas.

Pec atgrie?anas klase, pec karteja partraukuma partraukuma Dusja sava matematikas macibu gramata atklaja gramatzimi papira lapas veida, kas salocits cetras dalas. Ta bija neparprotami nedraudziga satura zimite, kas rakstita meitenes roka.

Dulcineja!

Iesaku atri panemt pedejo rakstamgaldu un paslepties tur kada kakta, nevis plikt zobus ar Klimu…

Naksim kupla skaita!

Garastavoklis uzreiz nokritas uz nulli. Sakas! Cik launas var but meitenes!

Vinas tevs reiz jokojot stastija, ka sunu cinas piedalas tikai tevini, un ta nav nejau?iba, jo matites kivejas, lidz pilniba uzvar sancensi – vinas navi. Acimredzot kaut kas taja ir, ja velkam analogijas ar sievietes psihes dizaina iezimem, vina skumji nodomaja.

Klims, redzedams sava kaimina nomakto stavokli, atkal iznema tuk?u papira lapu.

– Dusja, kas noticis? "Jums nav sejas," vin? rakstija.

– Vinu beze – vina vinam atbildeja.

– Ko tas nozime?

– ES esmu dusmigs…

– Kas noticis?

– Es gatavojos kaujai!

– Ar “Sarkano”?

Vinas seja parskreja smaids. Dusja bridi domaja, vai nevajadzetu paradit Klimam zimiti. Bet kapec gan ne, tas ir bez sejas, autors nav zinams. Lai gan Klims vinu varetu pazit…

– Ne. “Sarkans” ir tikai smukums, salidzinot ar kuci, kura man to uzrakstija.

Dusja slepus vinai pasniedza zimiti. Klims to izlasija, un uz vina vaigu kauliem paradijas mezglini.

– Vai jus zinat, kam ?i zimite varetu piederet? – vina rakstija.

– Man ?kiet…

– Vai ta bija tava meitene, kas ?adi reageja uz manu paradi?anos tev blakus? Starp citu, kapec vina nesez pie viena galda ar jums? Vai jums bija strids?

Klims panema partraukumu. Vin? nezinaja, ko tagad atbildet Douset. Pec nelielam pardomam lemums naca dabiski.

"Parunasim par to pec nodarbibas," vin? rakstija.

Dusja bridi padomaja; vina nevelejas sniegt parsteidzigu atbildi. Tagad vinas galva valdija viena doma – kapec man tas viss vajadzigs? Tomer sve?inieka piezime bija viens vards, kas vinu aizkustinaja lidz sirds dzilumiem – "Naciet daudz!" Vina to nevareja izturet; atkapties nebija vinas daba. Vina izmisigi gribeja redzet piezimju autoru, paskatities vinam acis…

"Nac, parunasim," vina negribigi piekrita Klima priek?likumam.

Izejot no skolas, Klims pamaja ar roku cetriem pui?iem, kas staveja pie puku dobes.

– Tie ir mani draugi no sekcijas, vini macas nakamaja klase. Ejam pie viniem…

Pec piedavajuma iepazities ar veselu sve?inieku baru Dusja nevilus saravas, un tas neizvairijas no Klima uzmanibas.

– Ja negribi, tad nedarisim.

"Es gribu," vina negaiditi piekrita, tacu ?i vieno?anas izklausijas neparliecino?i.

– Tie?i ta? Ja nevelaties, pagaidiet mani uz lievena, es atri paruna?u ar viniem par gaidamajam sambo sacensibam pilsetas cempionata.

"Ne, es gribu," Dusja apstiprinaja savu velmi.