Šķīrušies ģenerāļa padomniece

– Vispirms musu generalsekretaram, un tad vini jums pateiks. Ka es saprotu, jus tiekat aicinats uz sarunu ar vadibu.

"Bet es nesaprotu, kapec."

– ES ari. Ja tas butu kada laba iemesla del, vini teiktu uzreiz, un nav acimredzamu iemeslu. Tava dzim?anas diena driz netuvojas, tu darba neesi ipa?i izcelies. Ak, Anka, varbut tu kaut ko izdomaji korporativaja ballite? Varbut apvainojis nepareizo cilveku?

– ?o es neatceros.

– Vispar atri sagatavojies un ej. Vini bridinaja, ka kave?anas nebus. Un ?i…

Tu izskaties neoficials. Centra visi valka uzvalkus. Ka tur var iet dzemperi un dzinsos? Ari ar vadibu, ja ir tik?anas. Ak, nepatik?anas. Uzvelc vismaz kadu kosmetiku.

Ja, es valkaju kosmetiku. Bultas mana acu priek?a nemaz neiznak, jo man tric rokas. Nezinamais ir biedejo?s. Un man personigaja dzive viss ir tik slikti, naudas nav, ja tik?u par daudz atlaists un sanem?u tikai kaut kadu naudas sodu, pasaule no bezcerigi pelekas klus pilnigi melna.

Vini lidzjutigi skatas uz mani. Nata?a ir kluvusi klusa, skumji sez sturi, piespiezot no ledusskapja pie pieres mineraludens pudeli.

“Luk, uzvelc manu jaku,” saka Sofija Petrovna, izvelkot jaku, lai dotos uz centru. – Jebkas ir labaks par neko.

Es pateicigi pamaju, bet atsakos. Jaka nav man piemerota izmera, ta izskatitos pilnigi ?ausmigi ar apjomigu dzemperi. Es ie?u ka ir.

Es drebeju sabiedriskaja transporta vistum?akaja noskanojuma. Jus pat nevarat piezvanit savam viram, lai sudzetos, pec vakardienas zvana es vinam pati nezvani?u, un vin? nesteidzas. Man ?kiet, ka vin? ilgi bija meklejis iemeslu, lai tik labi sastridetos un padaritu mani vainigu, un beidzot to atrada.

Ierodoties galvenaja eka, es jutos bailigs. Es pat negribu iet iek?a. Eka ir daudzstavu, stikla, tik loti at?kiras no musu zemas un nobruzatas. Eka ienak cilveki, visi lieti?ki, uzvalkos, metelos, ar tetiem. Ka es varu tur iet savos dzinsos? Ipa?i augstakajai vadibai. Teik?u ta… Man palika slikti, kamer braucu. Es nevaru tuvoties, preteja gadijuma es infice?u visus.

Kaut ka parvareju sevi un savas bailes. Samulsusi paeju garam apsardzes postenim un atstaju kazoku garderobe. Viss apkart ir tik for?s, stiligs, pretenciozs. Psihiski cie?ot, es uzkapju augstu, augstu spogulattelu lifta.

Vina atrada sekretares kabinetu, kautrigi pieklauveja un iegaja vel vilcino?ak. Uz ?o bridi mana apmulsuma un panikas pakape bija sasniegusi maksimumu.

Bet sekretare man parsteidzo?i draudzigi uzsmaidija, piedavaja teju, teica, ka bus japagaida, un, kad atteicos dzert teju, aizveda mani uz atputas istabu, kur jau sedeja divas meitenes. At?kiriba no manis vini ir gerbu?ies vairak neka skaisti, un, neskatoties uz to, ka vini ir uzvalkos, vairak neka eleganti un stiligi.

"?is meitenes ieradas agrak, tapec jus pec vinam dosieties runat ar varas iestadem," laipni paskaidro sekretare. – Es nak?u pec tevis.

A, tas ir, es neesmu vienigais, kur? pie kaut ka vainigs, kur? nez kapec tika uz ?ejieni izsaukts. Nu, garigi ir nedaudz vieglak.

Kad sekretare aizgaja, uzreiz jautaju meitenem, par kadiem grekiem vinas te sauc. Atbildot uz savam drebem, sanemu neizpratnes un pat riebuma pilnus skatienus. Izradas, vini ?eit nestrada, vini ieradas uz interviju personiga asistenta amatam.

Hmm, tas ir, vini ieradas cita iemesla del, tas ir skumji, mums bus jaturpina minet, kur bija naudas sods. Paskaties, Sofija Petrovna jau raksta, jautajot, kadas zinas, vina nezina, ka es nemaz nesteidzos, un tagad mums vel jagaida.

Driz vien istaba tika ievesta vel viena vecaka sieviete. Izradijas, ka vina ari devas uz interviju, un vina izskatijas lieliski, tiri dargi, it ka vina veletos sanemt interviju nevis tapec, lai klutu par personigo asistenti, bet gan uzreiz, lai klutu par sievu.

Viena meitene aiziet, kaut ka atri atnak pec otras, un tagad sekretare ienak un zvana man. Es staigaju trico?am kajam, mani nez kapec vispar neved uz deputata kabinetu vai pat uz sezu zali.

Pla?s birojs. Tikai no lielajiem priek?niekiem. Ak, pie galda sez tikai viens virietis, “militars”, kuru gramatvede noradija ka jauno iespejamo generali. Mans atjautigais glabejs. Tikai ?odien vin? ir uzvalka, jaka ir nejau?i uzmesta par kresla atzveltni, nav kaklasaites, balta krekla piedurknes ir uzlocitas lidz elkoniem, un, jasaka, krekls cie?i piegul vina specigajiem muskuliem. , ?kiet, ka tas tulit saplaisas no slodzes.

Es sastingu pie durvim. Likas, ka manas kajas butu saknotas lidz gridai.

"Nac iek?a, Anna Vladimirovna," virietis saka, uzmanigi un plesonigi skatidamies uz mani. – Nebaidies, es tevi needi?u.

12. nodala

Kapec tad izskats ir tik izsalcis?

Es joprojam nesaprotu, kapec es esmu ?eit, joprojam ir biedejo?i, manas kajas joprojam ir vajas. Kaut ka vina gaja uz priek?u un apsedas uz kresla malas. Generalis… vin? joprojam ir generalis vai ka? Kapec mani sauca pie vina? Vispar virietis turpina uzmanigi uz mani skatities.

“Oho, ?odien tu izskaties un radi par sevi pavisam citu iespaidu,” vin? domigi saka… hmm.

– Es atvainojos, ludzu, paskaidrojiet, kas jus esat, ka jus sauc, un kapec mani ?odien uz ?ejieni sauca? – es kautrigi jautaju.

Virietim parsteiguma pacelas uzacis, un vina acis dzirksti jautriba.

– Mani sauc Suvorovs Renats Dzorjevics. Es vel neesmu oficiali iepazistinats, bet esmu ?i uznemuma jaunais izpilddirektors. ?obrid izvelos savu komandu. Konkreti ?odien – personigais asistents. Ko jus esat gatavs man piedavat ka personigo asistentu? Kapec man vajadzetu izveleties jus, nemot vera daudzas izveles iespejas?

"Ahh…" es biju galigi apmulsusi. – Varbut tu mani jauc ar kadu? Es nepieteicos uz interviju ar tevi. Pareizak sakot, es pat nezinaju, ka tas notiks ?odien.

– Voroncova Anna Vladimirovna, tas ir jusu vards, vai ne?

Spriezot pec generala izskata, es turpinu vinu ar kaut ko uzjautrinat, bet man tas nav smiekligi.

– Ja.

"Tad es kaut ko nesaprotu." Vai tu tagad spele? Par ko?

Murgs. Man ?kiet, ka mums ar ?o virieti ir kaut kads mezonigs parpratums.

– Ne, es nespeleju.

"Jus atnacat pie manis nedelas nogale, bijat gatavs burtiski darit visu, lai iegutu vietu, un tagad ir ta, it ka jus redzetu mani pirmo reizi." Ludzu, paskaidrojiet.

Man iek?a viss atdzisa, nogrima… un vispar. Vai es varu drizuma tikt prom no ?ejienes?

Es ?ausmas skatos uz virieti.

– Vai es tevi kaut ka nokaitinaju? Redzi… Es pilniba neatceros nedelas nogali. Korporativas nakts notikumi ir loti pek?ni. Lai nu ka, es atvainojos par neskaidribam, tas noteikti nebija paredzets. Es nezinaju par tevi vai tavu stavokli.

Vina ievilka galvu plecos un saravas. Kada nelaime.

Generalis ?oka kluse. Es nozelojami paskatos uz vinu.

– Vai varu iet?

– Apsedies.

Renats Dzordzevics par kaut ko doma, skatas uz mani un aizkaitino?i bakstija ar pirkstiem pa galda virsmu.

– Pienemsim, ka tu mani nepazini. Pie ka jus toreiz versaties ar merki, hm, iegut paaugstinajumu?

"Am, man vispar nebija merka iegut paaugstinajumu," es atbildu nosarkusi.

– Ar ko tu grasijies gulet? – ?oreiz generalis jauta tie?i, ar uzsvaru. Man liekas, ka mani pratina.