Šķīrušies ģenerāļa padomniece

Mans priek?nieks, iespejams, tagad partrauc zvanu. Vin? pasmaidija ar baltiem zobiem.

– Anna, tu vismaz esi laimiga? Citadi tava seja tagad izskatas ta, it ka es butu tevi piespiedu karta piespiedusi stradat ar mani, un tu nezini, kur skriet vai ko darit.

Ja, un priek?nieks ir pozitivi starojo?s, tik apmierinats un laimigs, ?kiet, par mums diviem.

14. nodala

"Es vienkar?i to vel neesmu pilniba sapratis." Viss notika tik negaiditi un atri. Ahh… ko tagad? Ko man darit?

–?odien neka. Rit no rita dodieties uz savu darba vietu. Es neparslogo?u jus pirmo nedelu, kamer jus pieradisit. Un… drebes. ?ai ekai ir cits gerb?anas kods, nepiecie?ams biroja stils, bet tagad vairak majas stila. Vai varat atrast kaut ko piemerotaku?

Es saraucu pieri.

– Baidos, ka vel ne. Vai tas darbosies tikai pec avansa?

Priek?nieks uz mani paskatijas arkartigi nopietni.

– Vienigais jautajums ir nauda?

– Ja, es nesen veicu dazus impulsivus pirkumus, un man vel nav brivas naudas – patiesiba man tadas nav vispar. Ir gruti atzit, ka esat salauzts. Ari ?im Suvorovam, kuram jau tagad nav skaidrs, ko vin? par mani doma un kads ir vina viedoklis.

"Nu, ta nav tik nopietna problema," priek?nieks smaida. – Lai ta butu, es tev aizdo?u naudu, vini to velak atvilks no tavas algas.

– Hm, paldies.

Generala acis iedegas kaut kada launa gaisma.

"Bet es gribetu but parliecinats, ka jus terejat savu naudu sapratigi, perkot patie?am pienacigas drebes, jo tuvakaja nakotne man un manai komandai tiks pieversta liela uzmaniba." Darisim ta, nauda nebus jaatdod, bet apgerbu darbam izvele?os tev pati. Pec darba dienas beigam aizvedi?u uz manis izveleto veikalu. Vai piekritat ?im nosacijumam?

Ne, protams, tas ir vilino?i, ja nav jamaksa par dargu biroja skapi, bet kaut ka tas viss ir parak intims vai ka?

– Butu jauki, bet es nevelos noverst jusu uzmanibu pec darba ar savu biznesu. Jusu gimene dro?i vien gaida jus majas?

"Jums par mani nav jauztraucas, es jums nepiedavatu neko tadu, kas varetu mani apmulsinat vai sasprindzinat." Un ne, es neesmu precejies, lai nevienam atbildetu. Bet ?kiet, ka esat precejies? Vai tavs virs apvainosies, ja kavesi no darba un atgriezisies ar drebem, ko tev nopircis cits virietis? – generalis viltigam intonacijam jauta.

Manam viram jau ir par ko uz mani apvainoties, mazak iemesla, vairak iemesla, tas vairs nav tik svarigi, un vin? pat nezinas. Uzskaiti?u garderobi ka savus personigos izdevumus.

"Vin? joprojam ir komandejuma," es skumji pasmaidu.

– Ak, cik erti. Tad pagaidam vari iet. Ja velies iepazities ar darba vietu, sedisies pie letes. Parejie atrodas atsevi?ka telpa.

– Vai es nebu?u viens uzgaidamaja telpa?

– Ja, visticamak, jus busiet tris.

Vina pamaja ar galvu, pienemot atbildi. Ir labi, ja ir aizsta?ana.

– Un, ja jums ir japanem dazas lietas no vecas darba vietas, tad labak to darit tagad, tad var vienkar?i nebut laika.

"Tad es tagad ie?u pec mantam."

– Labi, es jums piezvani?u darba dienas beigas. Izlemsim, kur satikt.

– Vai man vajadzetu atgriezties centra darba dienas beigas?

– Nav nepiecie?ams. Diez vai tas bus erti ar lietam. Ja atrodaties sava filiale, es jus sagaidi?u un taja pa?a laika iepazisimies ar objektu.

Es piecelos, nosarkusi un sniedzos pec kurpes, mana priek?nieka klusa uzraudziba. Vin? joprojam tik izsmejo?i ?kielejas. Un, kad vina versa roku uz kru?turi, kas brivi guleja uz priek?nieka galda, generalis nevareja pretoties:

"Es neesmu gatavs ?kirties no ?is lietas, atstajiet to man ka trofeju."

Vina atvilka roku, un priek?nieks iesmejas.

– Es jokoju, nemiet to.

Joprojam apmulsis, kaut kada divaina saguruma atvados no generala un dodos prom. Registratura isi uzmetu skatienu letei, dargam datoram, ieskatos istaba kur sedes kolegi, jau nedaudz apskauzu, jo vini sedes atsevi?ka erta kabineta, bet lete skaidri redzama redzams, ja ir ciemini, kartejo reizi, ahm, neskrape sevi. Un es tik pek?ni piekritu, bet nezinaju, kas tie?i ir jadara. Iepriek? galvenokart stradaju tikai ar papiriem un cipariem, veidoju statistiku, bet te viss liek domat, ka uzsvars bus uz darbu ar cilvekiem, ar priek?nieku konkreti. Nav ta, ka es butu kautrigs, bet drizak mana personiba ir tada, ka esmu vairak intraverts un jutos ertak izveidota komanda. Jutu, ka man nebus viegli.

Ka sapni es atgriezos darba. Raugoties uz mani, apmulsu?u, domigu un, iespejams, izjuku?u, kolegi uzreiz panema mani aiz rokas un sedinaja dzert teju.

– Kas? Kas tur ir? Vai tie?am par kaut ko sodija?

– Atnemtas premijas?

– Vai jus sita?

"Ja, ne," es sniedzos sava rakstamgalda atvilktne un iznemu paku. – Es atnacu savakt savas mantas un…

– Atlaists?! – kolegi izbriniti kliedza.

– Ne. Savadi, gluzi preteji, vini mani paaugstinaja amata.

Skatoties uz saviem kolegiem, baidos, ka viniem izlidis acis, ta vini izspiedas.

– Nopietni? Vai jus tagad jokojat ar mums?

"Ne," es saku ar ignumu. Es pat nezinu, ka visu izskaidrot savam damam, ka es to nedariju speciali, un lai vinas nedoma, ka tik?anas notiek caur gultu, jo tas tie?am ir tie?i ta. – Mani parcel uz centralo biroju.

– Izkap! PVO?!

– Personigais asistents.

– Oho! Kam?

"Jauns generaldirektors," es diezgan negribigi izspiezu.

Biroja valda klusums.

"Tu esi nelietis," pec minutes saka Nata?a. – Ka tev tas izdevas?