Šķīrušies ģenerāļa padomniece

– Ja… nekada gadijuma. Tatad vini mani izsauca uz centru. Es pat nezinaju, kapec. Izradijas, ka ?odien tur notika intervija. Es runaju ar generali, un vin? man nekavejoties piedavaja ?o amatu.

– Godigi? Es nespeju tam noticet,” skeptiski saka Nata?a. – Vai jus zinat, cik pretendentu un citu cilveku aizbilstamo bija uz ?o amatu? Ka vispar izskatas generalis?

–Tu vinu redzeji. Aleftina pareizi noradija uz vinu.

– Ak, tas skaistais puisis. Un ko, jus gribat teikt, jus ieradaties sava dzemperi un brilles, ar bulcinu galva, un vin? patie?am jums iekrita? Vin? teica: es gribu tie?i tadu paligu sev?

Es paraustu plecus.

"Visticamak, es pamaniju Anecku korporativaja ballite," domigi saka Sofija Petrovna. "Vina nedelas nogale bija loti laba, vina neizskatas pec sevis." Ka vin? izskatas, jus sakat?

“?is ir virietis, kur? mani piekera autostavvieta,” es atzistu Sofijai Petrovnai, jebkura gadijuma vina driz redzes generali un atceresies.

– Ak, tas ta! Nu, tas nozime, ka es tevi pamaniju. Bet mans virs neuzmineja, vin? teica, ka ir militarists.

– Ko mes nezinam? – iejaucas Nata?a. – Kada tik?anas stavlaukuma? Un kapec tu kluseji, ja?

Man bija viss siki jaizstasta. Pazinojiet komandai par tik?anos ar izpilddirektoru autostavvieta, nevis gulta.

– Varbut vin? tevi iemileja no pirma acu skatiena? – Tonija sajusma saka.

– Tatad, vai kads zina par vina gimenes stavokli? – Nata lieti?ki jauta.

“Lai uzzinatu, jums ir jazvana HR,” atzime Sofija Petrovna.

"Pajauta vinam pa?am," es saku, noliekot savas personigas mantas un iemetot tas soma.

– Ka mes varam jautat? – manas damas ir parsteigtas.

"Un lidz darba dienas beigam nav palicis daudz." Vin? teica, ka tiklidz pabeigs centra, ieradisies ?eit, lai apskatitu objektu. Ja jus paliksit nedaudz ilgak, jus, iespejams, vinu satiksit.

Atkal kabineta kadu laiku valdija klusums, un tad sakas tada knada.

–Anka, kapec tu kluseji?! – Nata?a kliedz, neticama atruma iznemdama no galda kosmetikas sominu

"Es pabridina?u Mihalicu," Sofija Petrovna saka, steig?us pieceloties no galda. – Un meitenes, vinas atri sakartoja miskasti! Visas mapes un papirus nogadajiet arhiva.

– Kur? Tur jau nav vietas! – Tonija atzime.

– Dari, ko gribi, bet tev tas ir jaiespiez! – Sofija Petrovna atbild, slepjoties aiz durvim.

– Es ietaukoju bultu! – Nata?a nikni kliedz pie sava atspulga spoguli.

Cen?os nesmieties, bet man ir gruti sevi savaldit. Tada knada musu parasti miegainaja valstiba.

15. nodala

Kad generalis man piezvanija, lai parbauditu, kur esmu, aktivitate musu eka sasniedza savu maksimumu. Renats priecajas, ka tika atbrivots agrak, jau bija cela un driz bus pie mums. Piecpadsmit minutes, ne vairak.

Kad pazinoju, ka tuvojas generalis… attalinajos sturi, verojot, ka vini meginaja dazas minutes izdarit to, ko mes nevarejam un gadiem notirit. Birojs kluva neparasti pamests, kolegi bija maksimali skaisti ierobezota laika. Piegades menedzeris ieskreja izplestam acim, sakot, ka generala gardumam nepietiek krajumu, nebija laika tos papildinat no iepriek?ejiem svetkiem, kliedzot, lai atrakie no mums steidzas uz veikalu, bet musu veikals bija. talu no tuvaka. Nez kapec visi gribeja mani sutit prom, bet es atsperu, smejos un mierinaju, ka generalis te nebus ilgi, dzires nav vajadzigas, tapec sveicinas un aizies, bet visi it ka cereja. par pretejo.

Un ta, generalis ieradas un sagaidija vinu autostavvieta.

– Kur ir tavas lietas? – priek?nieks pavelo?a balsi saka.

– Pagaidam atstaju to biroja. Ko, tu neienaksi? – jautaju, redzot, ka priek?nieks nesteidzas izslegt ma?inu un izkapt.

"Es domaju, ka varbut es iegriezi?os velak," saka Renats Georgijevics, ?aubigi lukodamies uz musu nolietoto eku. ?kiet, ka vin? baidas, ka tas sabruks, kamer mes tur busim.

– Ludzu, ienac uz isu bridi. "Visi uzzinaja, ka jus nakat, tapec vini gatavojas, zel, ja vinu darbs nokrit," es jautaju, aizrijoties no smiekliem.

Skatoties uz manu dzivespriecigo seju, Renats pamaj un izkapj no ma?inas.

– Vai ?eit strada priek?nieks, ar kuru planojat atriebties savam viram? – generalis pek?ni precize, jau tuvojoties galvenajai ieejai.

– A? Ne ne. Ir tikai viens no kandidatiem,” es jautri no?nacu.

– Ka ta? Vai jus izvelejaties no pieludzejiem? Acimredzot ir daudz fanu?

– Ne, ta bija komanda, kas man ieteica atriebties un aizmirsties. Vienlaikus kopigi tika atlasiti iespejamie kandidati.

"Cik savdabigas darba attiecibas jums ?eit ir," ?efs iesmej.

“Kas tie ir?” Es paraustu plecus un tie?i pirms durvim, pedeja bridi, paslideju. Vina paspeja kliegt, bet nekrita.

– Atkal? – generalis jauta, pieliecoties pie manis. Nokera, ja. Apskaviens ir cie?s, specigs.

– ?ie zabaki ir tik… Bistami. Paldies!

Renats mani pacel no pushorizontala stavokla un rupigi apskata nesen iegadatos ziemas apavus – pec Natas ieteikuma ar augstiem planiem papeziem.

– Kurpes ir skaistas, bet neuzticamas. Bus jamaina. Es nevelos, lai mana asistente pastavigi gutu savainojumus vai lai kads vinu pieker. Vai jus piekritat, Anna Vladimirovna?

– Nu… es varu to nomainit, bet manas citas kurpes diez vai atbildis taviem augstajiem biroja standartiem.

– Es domaju, ka ?odien mes tiksim gala ar ?o jautajumu.

Satverot manu roku, priek?nieks atver durvis un ienak iek?a, panemot mani lidzi.

Zale Mihalics nepacietigi parvietojas no kajas uz kaju, vinam blakus ir Sofija Petrovna un vina vietnieks Sergejs Anatoljevics. Un nez kapec netalu stav Nata?a.

Kad paradijas generalis, visi, kas vinu sveicinaja, sasparojas un vinu acis izspiedas. Spriezot pec vinu skatiena virziena, vini bija parsteigti, ka Renats tureja manu roku. Nu, tas ta, tagad noteikti izplatisies baumas par to, ka es dabuju asistenta darbu.

Mans tagadejais biju?ais priek?nieks terze ar generalmenedzeri, iepazistina ar komandu, ved mani ekskursija pa eku, atver birojus un rada, ka darbinieki intensivi smaida. Trok?na vidu cen?os klusi izlist, lai ieietu kabineta, panemtu mantas un dotos uz ma?inu, bet Renats nav atlaidis manu roku, vin? mani stingri tur, it ka baiditos, ka es nokriti?u. atkal, un cik neerti ir visu manu kolegu priek?a, kuri redz mani zem generala aizgalda, bet vienubrid priek?nieks par mani aizmirsa, atraisidams tverienu. Tad, kad Mihalics mus beidzot atveda uz savu kabinetu, vin? atvera durvis un viesmiligi sacija:

– Es ludzu visus pie galda!

Es ieskatos biroja un esmu parsteigts. Kad jums bija laiks uzklat ?adu galdu? Burtiski parplist ar partiku un dzerieniem. Bet vini teica, ka nav ar ko mus arstet. Ja, tik bagatigs galds mums vel nav bijis pat Jaunaja gada! Paskaties, vairaku veidu salati, siltie edieni. Vai Mihalics sava kabineta slepj pa?a saliktu galdautu?