Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma

Atbrivoties no Adelfa karsta apskaviena izradijas necie?ami gruti. Vin? visu saprata un neuzstaja, vin? tikai dzili elpoja un skatijas, ka es atkapos no durvim. Raksts uz krekla un piespraudes mirdzeja ka kadreizejas magijas uzplaiksnijumi, kurus es tik loti negribeju pamest.

2 nodala

Bija gruti atgriezties balles zale. Gaisma, muzika, damas svinigas kleitas – pec brivibas viss ?kita arkartigi primitivi. Pamaniju, ka uzmanigi iztaisnoju plecus un lenam eju. Kaut kas ir mainijies, Adelfs noteikti pamodinaja mani sievieti.

Damas neapmekleja balles vienas, tapec aizbildnis nosutija man lidzi draugu – Kasjenu Vesteru, advokatu, kur? nodro?inaja vecaku gribas izpildi. Vin? pienaca pie manis, tiklidz es izgaju zale. ?eit ir Tumsas vestnesis, jo tada pa?a veida virie?u terpu del es vinu nepamaniju laikus.

– Veronija? – Kasjena pievilka, skatoties uz mani.

Vin? bija labi audzinats un mani netrauceja ar plapa?anu. Un izskatigs: tikpat vecs ka Adelfs, un ari ar bruniem matiem, tikai gandriz melniem un pirksta garuma. Neskatoties uz to, vinam bija gai?i zilas acis, ko ierameja skaidra skropstu kontura. Kasiena viss bija labi, iznemot rupigo izskatu. Jaunaka vecuma es to uztvertu ka lidzjutibu, bet ne, vin? skatijas ar neuzkrito?u zinkari. Un kapec vecaki vinu iecela, lai vin? uzraudzitu vinu testamenta izpildi?

– Viss ir kartiba? – Kasjens jautaja un samiedza acis.

Likas, ka vin? precizi zinaja, kas notiek uz terases.

– Ja. Es tevi mekleju visu vakaru.

«Ir vels,» Kasjens ievilka, «Man tevi jaaizved uz pili.»

Uz ielas staveja pajugs, kuru vilka cetri zirgi. Sezot taja, es pasmaidiju – viss iek?a bija ap?uts ar sarkanu samtu, un it ka mes butu iekritu?i briesmona mute. Es nekad nepamaniju. Tas viss ir Adelfs, kur? mani atgrieza bezrupibas un sajusmas laikmeta.

– Es redzu, ka tev ir labs garastavoklis? jautaja Kasjens.

Vin? apsedas preti un nejau?i atliecas sedekli. Uzmanibu piesaistija vaj? smaids un zinkarigs skatiens. Pedejais mani nekaitinaja, kluva vienkar?i interesants. Es ilgi meginaju atrisinat miklu, bet sapratu tikai to, ka Kasjens ir pievilcigs. Ovala seja, skaidra lupu kontura, deguns izskatijas tievs, bet tas tika zaudets.

Secinajumus vareju izdarit tikai pec izskata – Kasjens runaja maz. Esmu parliecinats, ka ?is noslepumainais attels piesaistija daudzus, bet Adelfs nodarbinaja manas domas.

«Vienmer ir patikami izklut no majas,» es saciju un noversos.

Kasjenai noteikti bija kaut kas aizdomas. Un lai kur? atzist, ka nav par mani pieskatijis? Aizbildnis neienema augstus amatus, bet vinam piedereja zemes un bija bagatakais cilveks pilseta. Vin? bija draugs ar gubernatoru, policijas priek?nieku un tiesnesi… Kasjens nesabojas attiecibas ar vinu.

Logi bija parklati ar biezu audumu – ugunigais drudzis nebija pilniba izzudis. Nebija, no ka noverst uzmanibu, atlika tikai domat. Liktenis ar mani izspeleja joku, nosedinot mani preti advokatam, kura padoms bija tik vajadzigs. Bet es nevareju atvert Cassien, vin? dro?i vien nodotu ?is zinas savam aizbildnim. Vin? tik un ta uzzinas, bet tagad bija par agru. Pagaidam lai vin? turpina sapnot, ka apprecesimies.

Saslimu?i, vecaki mani nosutija pie mana vieniga radinieka, kaut ari ne ar asinim, Reita Kemblera. Vinam jarupejas par mani lidz kazam, mana teva bagatiba bus mans purs. Kad visi nomira, es biju izpostits un neuztraucos par to, ka mans aizbildnis pasludinas sevi par ligavaini. Skumjas man nelava spriest, bet pec tam ?kita, ka tas nav slikti. Tikai dazi cilveki apprecejas milestibas del, bet es gaidiju laulibu ar bagatu, nevis launu virieti. Man pat ?kita, ka aizbildnis ir iemilejies – kapec vinam butu vajadzigs barenitis ar puru, kas bija maza dala no vina kapitala?

Velak izradijas, ka milestibas vieta bija kads loti nejauks motivs. Biju pateiciga par aprupi, bet ar sevi nemaksa?u. Sirdsapzina vinu nemocija – aizbildnis gatavojas rikoties zemiski.

Pili ?i sajuta kluva intensivaka. No arpuses tas izskatijas romantisks: cita laikmeta akmens celtne, smaili torni, platas kapnes un augstas, divviru durvis. Pie apvar?na bija redzamas cietok?na mura drupas. Tos ?kersoja augsti zoga stieni, kas bija rupji izgatavoti, lai tie atbilstu konstrukcijai.

Sakuma man patika iek?a, bet bija neizturami vienmer dzivot tumsa. Aizbildnis cieta no uguns drudza, un tagad vina acis neiztureja dienas gaismu. ?auru gaitenu tikls, zales, tumsa pazudu?i griesti, grumbulainas sienas un tas viss kresla. Un ari visureso?ie portreti. Kadri ne vienmer bija redzami, tapec likas, ka vienaldzigas acis skatas no visam pusem.

Man bija zel aizbildna, es domaju, ka Gaismas Vestne?i mus savienoja, lai mes varetu viens otru dziedinat. Bet vin? jutas lieliski melna spoka izskata.

Cela uz savu istabu es pagaju garam sava aizbildna gulamistabai. Durvis vienmer bija vala, sakuma likas, ka tas noticis kalpu neuzmanibas del. Naiva doma – neviens neuzdro?inajas elpot bez vina piekri?anas. Durvis man bija vala.

Es pacelu svarkus un lenam loznaju pa gaiteni zem apburto griestu blavas gaismas. No portretiem uz mani raudzijas miru?o sencu sejas, un no nedaudz atvertajam durvim atskaneja maiga, melodiska aizbildna balss. ?ada toni nedelu pec nedelas vin? atteicas laut man iziet un aizliedza rakstit draugiem. Vin? pastastija viniem par musu laulibu un dzivi kopa. Tas man parnema drebulus.

Kad es tuvojos durvim, aiz tam atskaneja spociga skana:

– Verona.

Es gaidiju sodu, ne velti vini mani gaidija. Ja Kasjens kadu aizsutitu uz pili, ja aizbildnis zinatu par Adelfosu?!

«Veronija driz atgriezisies, vai vinas kalpone ir briva?» – jautaja aizbildnis.

Vin? runaja ar kadu citu, paldies gaismai. No parsteiguma es apmulsu un pek?ni sapratu, ka esmu ieskatijusies istaba. Kauluinas sienas kveloja maiga, zila gaisma. Un atkal portreti ar bezkaisligam sejam ir manas klatbutnes liecinieki. Aizbildnis sedeja adas kresla ar muguru pret durvim, bija redzama tikai vina galva un garie blondie mati.

«Ludzu, man ir laiks doties,» sieviete ciksteja.

Vina nebija redzama, un likas, ka runa viens no portretiem. Spoki dazreiz apdzivo objektus, bet es zinaju, ka tas ta nav. Dro?i vien kada no istabenem vai Bat?eba, saimniece, aizbildne vinai zvanijusi biezak neka parejam.

Es aiztureju elpu un grasijos doties prom, kad izdzirdeju sudzibu:

– Ludzu, virs mani mekles.

Aizbildnis sakustejas, un vina melno bik?u del kluva redzami izlocitie celi, tie nebija uzreiz pamanami. Vajadzeja aizbraukt, bet ka nabadzinu atstat? Es neesmu parliecinats, ka vinai bija vajadziga palidziba, bet… es vienkar?i nevareju.

«Tad pasteidzies, preteja gadijuma kads paies garam un pastastis par redzeto,» pat es jutos aizvainota no meritas balss. Vinam patika paklaut cilvekus un pec tam izradit vienaldzibu.

Aizbildnis paliecas uz priek?u, un atskaneja divaina skana, it ka sieviete aizrisies.

– Ka ?is. Pameginiet labak,» vin? nomurminaja, «pirms neviens jus nepamana.»

Sieviete aizkera muti, aizbildnis vaideja. Es nometu svarkus un metos uz savu istabu, es negribeju piedalities ?aja… akcija – es to nevaru nosaukt par tuvibu. Lai gan iepriek? tadas lietas ?kita ka vardarbiba un riebekliba: aizbildnis satvera savas saimnieces aiz matiem, draudeja ar kaunu un piespieda darit divainas lietas. Bet man loti patika atrasties Adelfa rokas un sajust varu par sevi, man patika vina spiediens un aizmirstiba. Varbut es biju negodiga pret aizbildni un viss notika brivpratigi? Nezinu, galvenais, ka jutos neomuligi no domas, ka bu?u istabenes vieta. Aizbildnis mani neuzmacas, bet verigi skatijas, dazkart pieskaroties manam kaklam vai sejai, ejot garam. Baidos, ka vinu piesaistija jaunaviba, kurai tika gatavots kaut kas ipa?s.

Varbut bija verts laut Adelfam vairak – es negribeju klut par rotallietu speciga, biedejo?a cilveka rokas.

Mana gulamistaba bija tum?s un kluss. Man nepatika apburtas sienas, es gribeju dabisku gaismu, tapec siena labaja puse bija pla?a arkveida eja uz terasi. Vina ari izgaja darza, un istabu piepildija elfilona gaisma. Tas izskatijas pec spokainas dumakas, kura bija redzami mebelu silueti.

Centra bija koka vanna. No ta pacelas tvaiks, un mana kalpone ?arvai saskandinaja ellas pudeles.

– Veronija! – vina kliedza. – Beidzot pasaki man!

?arvai nosvieda pudeles uz galda un metas man preti. Vina griezas starp spainiem un vannu ka vavere. Platas bikses un brivs krekls lika vinai izskatities ka palaidnigai pusaudzei – nebija iespejams apzinaties, ka ?im fiksim jau ir pari piecdesmit gadiem. Koka elfam nav daudz.

– Vai tu esi redzejis Adelfu? vai tu runaji? tu dejoji? – ?arvai plapaja, palidzot atspradzet korseti.

Tas tik tikko sasniedza manas krutis. Triecigs, veikls, ka jau visi elfi, ar zvano?u balsi un blondiem matiem. Daudzi tos izmantoja, lai apbrinotu tos ka smiekligus dzivniekus. Tas ir briesmigi, vini nekada zina nebija zemaki par cilvekiem un bija daudz sirsnigaki.

– Nac, Veronija, pastasti man! – ?arvai ciksteja.

Es loti gribeju padalities. Beg?ana no Cassien, terases privatums, karsti skupsti – pec drumas dzives pili ?is ?kita neticams piedzivojums. Bet ?arvai sava prata bija pusaudze, es neesmu parliecinats, ka vinai vajadzeja zinat detalas.

Izgerbusies es iekapu vanna un stastiju tikai par dejam.

– Ko tu dejoji? Kada veida muzika ta bija? Ko Adelfs bija gerbis? – Jautajumi turpinaja birt. «Kadu dienu es ari dejos balle.»

?arvai panema manas drebes, bet nenesa tas uz skapi un saka rinkot pa istabu.