Šķīrušies ģenerāļa padomniece

7. nodala

"Parsteidzo?s nekaunibas limenis," no tumsas atskan mieriga virie?a balss. Vina intonacija un tembrs man iedeva zosadu. Nekad iepriek? neko tadu nebiju piedzivojusi, sazinoties ar Ilju.

– Kapec ir ?is? – aizvainota jautaju.

– Lai mocit un sekot man visu vakaru, un kaut ka ieklut mana istaba. Vai tas nav augstpratibas virsotne?

"Es tev nesekoju," es atbildu vel vairak aizvainots. – Vai es varu tagad doties prom?

Pek?ni pret manu seju tika paversts lukturitis. Es aizveru acis no skarbas gaismas un parsteiguma.

– Tu neesi. Jau labak. Ka tu nonaci mana istaba?

– Divaini jautajumi. Tas ir tas, ka es aizeju.

Es veicu neveiklu kustibu prom no gultas, bet Ilja satvera manu elkoni un pievilka mani atpakal uz sevi. Es atkal nokritu uz virie?a kermena.

– Vispirms parunasim.

"Es nenacu ?eit runat."

– Priek? kam?

– Sazinieties ar kermeniem.

– Nopietni?

– Ne, sarunas ir intelektualas… intelektualas, sasodits.

Esmu noguris no ?i visa. Pilnaja tumsa es ar rokam kladzinos pa segu. Kermenis ir negaiditi specigs un plats. Es apstajos pie visredzamakas dalas. Oho! Es to nemaz negaidiju, ?kiet, ka tas ir daudz vairak neka manam viram. Es nebiju tam garigi gatavs. Ir pienacis laiks nakt pie prata un tikt prom no ?ejienes.

– Labi, tu negribi, ka gribi, tad es ie?u… es atradi?u kadu, kas to gribes.

Velreiz meginaju piecelties, bet Ilja ar savam negaiditi smagajam un platajam rokam piespieda mani pie vietas, pareizak sakot, pie sevis. Turklat ?is rokas netika novietotas uz muguras.

– Kapec tu atnaci?

– Ak…

– Ne, es runaju par kaut ko citu, ko jus velaties sanemt par seksu?

"Tu nezini," es rugti un ironiski pasmaidu.

– Veicina?ana? Nauda?

– Pats par sevi saprotams, bet galvenais ir atriebiba.

– Kam?

– Tatad manam viram. Piekrapa mani par paaugstina?anu amata. Tagad es ari to gribu.

– Tas ir interesantak.

Pek?ni atkal iedegas lukturitis, es aizveru acis, jo tas spid man tie?i seja. Ilja panem mani aiz zoda un groza manu galvu pa kreisi un pa labi.

– Izskats man piestav.

Lukturis izsledzas. Vina pakratija galvu, lai atrautu no sevis virie?a roku. Ilja saka uzvesties pavisam divaini.

– Vai tas nav parak siki, lai atriebtos? Vienkar?i, lai atriebtos, parguletu ar kadu? – Ilja majigi jauta.

– Mazs? Ko vel jus varat darit? Es jau esmu mainijis savas domas par daudzam lietam. Kad vin? atgriezas no komandejuma, kas vinam jadara… cali, kad vin? iet gulet? Tapec es neesmu asinskars, man nav drosmes.

Specigais virie?u buris zem manis saka tricet zem manis no klusiem smiekliem. Oho, Ilja smejas, es gandriz nokritu no vina no tik smagiem smiekliem, bet, kad saku slidet, vin? pats mani atbalstija un atgrieza sava vieta. Vispar saruna ir nesaprotama, bet tie?am interesanta, agrak par Ilju tik loti neinteresejos, bet tagad nervi tie?am saspileja.

– Ja tu atriebies, tad atriebies ar prieku. Ne jau nodevibas fakts ir svarigs; pats par sevi tas nav tik nepiecie?ams. Es velos, lai vin? saprastu, ko vin? izdarija, lai izjustu visas sapes, ko jus jutat. Greizsirdiba, aizvainojums, nodevibas sajuta. Garigi ciest un sadegt sapju liesmas. Lai vin? saprastu, ka tas, ar kuru vin? tevi krapa, nav neviens, salidzinot ar tevi, un vin? pats ir tikai netirumi zem tavam kajam.

"Ak-o," es izbriniti saku. – Ne, es neko tadu neplanoju, es ?nuksteju. "Tatad jus pat nevelaties ar mani gulet?"

– Kapec pek?ni?

"Ja es gribetu, es nemeginatu vinu atrunat."

– Vai es tevi atrunaju? Pieskarieties vietai, kur nesen pieskaraties. Vai tas nav galvenais raditajs velmei ar tevi pargulet?

Hm. Es tai pieskaros. Katram gadijumam vairakas reizes, pamatigi. Ne, nu, velme tie?am ir, ?kiet, pat kluvusi lielaka, lai gan cik vairak? Pirmo reizi to sajutu, es par to nedomaju.

– Auksts.

Es no?nacu un saku vilkt leja savas kleitas siksnas.

– Attaisisi kleitu ravejsledzeju?

Ravejsledzejs attaisijas zibens atruma, tacu ta vieta, lai novilktu kleitu, vina atkal pardomaja un samulsa. Mani ?odien ir tik daudz pretrunu.

– Kas tas ir, Anna?

"Es to nevaru," es skumji saku tumsai. – Vai varu iet?

Silta, liela roka pieskaras manai nu jau kailai mugurai. No ?i pieskariena man uzreiz parskreja zosada. maigi kustina roku gar mugurkaulu uz aug?u un tad uz leju. ?i vienkar?a kustiba parver? visu mani. Jutos ka kakis, kuru glasta saimnieks.

"Ka jau teicu iepriek?, tas vien, ka gulejat ar kadu, vel neko nenozime." Tik-tik atriebiba, neviens nezina, kur? pec tam jutisies sliktak. To, ka atrodaties cita virie?a gulta, jau var uzskatit par krap?anos, to, ka laujat vinam pieskarties sev. Vai jums patik ?ie pieskarieni?

"Uh-huh," es nodungoju. Vel nedaudz, un es varu sakt murrat, tas ir tik jauki.

– Tagad ari ?i ir nodeviba, tacu, nemot vera to, ka no tas gusti baudu, atriebiba klust daudz jegpilnaka un saldaka pat bez pa?a tuvina?anas fakta.

Es noliku galvu uz Iljas krutim un nogurusi aizveru acis.