Nosaukts par eņģeli

?ajas dienas Roberts ne reizi neparadijas, vin? dro?i vien aizmirsa par mani.

Un kapec vinam vajadziga tada nabaga meitene ka es?

Sezot pie tejas ar Mariju Petrovnu, es nolemu parunat par man tik delikatu temu:

– Marija Petrovna! Kapec ?eit neparadas Roberts Aleksandrovics?

– Tatad vinam ir daudz darba, vinam nav laika mums.

– Un kads vinam darbs, ka vin? nevar ierasties ?eit gandriz stundu nedela? Vai jus varetu iziet vismaz pusdienas?

"Vin? nav lidzigs mums, buvmaterialu razo?anas uznemuma direktoram."

– Oho, nu tad ir skaidrs…

– Kapec tu jauta, tev ir savs darbs, un man savs. Viss ir kartiba un neviens netrauce.

"Ja," es izdvesu, "tas darbojas vel labak bez uzraudzibas."

– Tas ir tas par ko es runaju. Kur atputisimies, kur dzersim teju? Es ?eit dzivoju un uzskatu ?o maju par savam majam.

– Ja, ?eit ir omuligi, un nevar teikt, ka maja ir neapdzivota.

– Noteikti.

– Kadas gleznas karajas koridora? Kas uz tiem ir attelots?

"Ak," Marija Petrovna ievilka, "?ie ir musu kunga vecvectevi un vecvecmaminas." Vin? nav Khukhry-Mukhra, bet gan no slavenu tirgotaju un bojaru dinastijas.

Marija Ivanovna pazeminaja toni un puscukstus saka stastit:

"Roberts man pastastija stastu par vienu no saviem vecteviem. Likas, ka vin? butu loti bagats tirgotajs. Vin? tureja zirgu un aitu ganampulkus, un pat cilveki naca pie vina, lai iznomatu par stradniekiem lauksaimnieciba. Vin? bija loti cienits cilveks. Bet tas bija tik ?ausmigs, slikts laiks… Sakas septinpadsmita gada revolucija, un vini saka atsavinat visus bagatos – atnemt visu ipa?umu savam vajadzibam.

Un pa?i muiznieki un tirgotaji tika no?auti ka tautas ienaidnieki. Nepatik?anas atnaca ari musu kunga vecteva maja. Vini saka vinu meklet visur. Un vin? to panem un paslepjas siena kaudze. Vini bakstija visas siena kaudzes ar dak?am, un vini bakstija vinam siena kaudzi, bet vini to nevareja atrast.

Ta aizbega musu Roberta vecvectevs Mitrofans. Ja vin? nebutu izglabts, gimene butu partraukta, un vina, musu Roberta, nebutu! Dievs sveti vinu!

– Interesants stasts. Kur tas Mitrofans ir attelots attela?

– Ja, tur, otrais no labas puses. Ar melnu bardu un tadu nopietnu izskatu.

– Un kas vinam blakus ir meitene ar blondiem cirtainiem matiem?

– Vina sieva Anastasija.

– Skaists.

– Vinai.

Nakamaja diena mani sagaidija parsteigums – beidzot uzradas majas saimnieks.

Roberts, ka vienmer, pienaca pie manis ar savu burvigo smaidu un teica:

– Ka tiek gleznota bilde? Nu, laujiet man redzet, ko jus varat darit?

"Jums vel nav jaskatas, nekas vel nav skaidrs," es atbildeju, aizsedzot audeklu ar sevi.

– Nu, labi, ja tu negribi, es neskati?os. Un ari noverst uzmanibu.

"Labi, paskaties, tikai nespriediet parak bargi," es teicu, nokapjot mala no molberta.

– Bet tas fakts?

"Preteja gadijuma es apvainosies un aizbeg?u."

"Pedejais, ko no jums gaidiju, bija beg?ana."

"Es to negaidiju no sevis," es izpludu smieklos.

Roberts isi paskatijas uz audeklu:

– Kamer isti nesapratisi, kas tas ir? Kaut kads ekspresionisms,” puisis smejoties ironizeja.

– Viss tiks izdarits vislabakaja iespejamaja veida, Robert Aleksandrovic!

–Tu smejies par mani? Vienkar?i sauc mani varda, mes esam pazistami gandriz se?us mene?us.

"Ja, mes pazistam viens otru, mes esam tiku?ies tikai paris reizes," es teicu ar skumjam sava balsi.

–Vai tu par to esi sarugtinats? Vai velaties mani redzet biezak? – vin? teica ar nesleptu prieku.

– Kapec tu ta doma?

"Es tikai pats to teicu."

"Nu, vin? domaja, ka ir vin? pats. par ko vin? runa? – biju sa?utusi par sevi.

– Nu, ja ta, es katru dienu apmekle?u tevi un tavu audeklu.

– Ka ar darba slodzi? – Es biju parsteigts.

– Panem?u atvalinajumu par saviem lidzekliem. Es tik un ta esmu noguris, man vajag garigi nomierinaties,” Roberts noputas.

– Jus esat rezisors, ka vini tiks gala bez jums?

– Kur vini dosies? Ka vini var tikt gala?

– Marija Petrovna! Naciet, padomajiet par kaut ko uzkost kopa ar makslinieku. Ja, pasteidzies, ludzu! – paveleja majas ipa?nieks.