1 2 3 4 5 ... 15 >>

Lulū Teilore
Torņa vilinājums

Torņa vilinājums
Lulū Teilore

Sešdesmitie gadi, Londona Jaunā un nepieredzējusī Aleksandra Krūva paklausīgi apprecas ar vīrieti, kuru viņai izvēlējies tēvs. Drīz vien viņa saprot, ka laulība ir neveiksmīga. Kad Aleksandra atrod īsto mīlestību, kas viņu izrauj no nelaimīgās eksistences, viņai nav spēka pretoties kaislībai. Par viņas mājvietu kļūst Stērlingforta, skaista pils Dorsetā. Tomēr Aleksandra par šo brīnišķīgo, jauno dzīvi samaksā augstu cenu… Mūsdienas Dilaila Janga ir Džona Stērlinga otrā sieva un Stērlingfortas jaunā saimniece. Džona māja šķiet skumju un noslēpumu pārņemta, un Dilaila cer tajā iedvest dzīvību un prieku, taču pagātnes spēki izrāda lielu pretestību. Ja vien muižas parka vecais tornis spētu runāt… Tas pastāstītu cilvēkiem, ka viņu spēja mainīt lietu dabu ir tikai ilūzija… biežāk tomēr lietas izmaina cilvēku. Meklējot patiesību, Dilaila atklāj, ka dažus noslēpumus labāk neaiztikt.

Lulū Teilore

Torņa vilinājums. No angļu valodas tulkojusi Liāna Niedra

Veltīts Ofēlijai Fīldai

PROLOGS

Savāda rēgaina būtne, baltajam tērpam plīvojot, vieglā solī mēmi slīdēja cauri tumsai pa akmeņaino taku, ne reizi neatskatoties, bet ejot uz priekšu tik brīvi, it kā būtu saulaina pēcpusdiena, nevis nakts melnums.

Virs galvas spoži spīdēja liels, auksts mēness, dzedri izgaismojot apkārtni un liekot piķa melnajām nakts debesīm izskatīties tumši zilām. Zvaigznes dzirkstīja kā izkaisīti ledus gabaliņi, zem tām pasaulei bija atņemtas krāsas, atstājot tikai pelēkā un melnā nianses.

Spokainā būtne, izvairīdamās no zāliena granīta tonī pie lielās mājas, devās gar iežogoto sakņu dārzu lejup pa taciņu, kuru noēnoja biezs īvju dzīvžogs. Izgājusi laukā pa veciem kaltas dzelzs vārtiem, kuri nekad neturējās ciet un kuriem abās pusēs uz augstiem pīlāriem sēdēja akmens pūces, viņa turpināja ceļu pa jātnieku iemītu stigu mežā. Augstu kokos bija dzirdama dobja ūjināšana un kņada, krūmi čabēja un švīkstēja, lūza sausie zari, čaukstēja nokritušās lapas. Iedegās spokainas, zaļi dzeltenas acis, un tumsā parādījās lapsas aprises. Sieviete baltā gāja uz priekšu bez steigas, taču negrozāmas apņēmības vadīta.

Nogriezusies no jātnieku stigas tumšā biežņā, kam cauri neizlauzās pat mēness stari, viņa izgāja izcirtumā, kur zemas nokalnes malā rēgojās liels, drūms apveids – veca torņa drupas, kas joprojām slējās augstu pret debesīm. Sieviete devās uz torni un pa dobo atvērumu iegāja tumsā. Gar sienu gruvešiem izlocījās ļodzīgas, salauztas kāpnes, un sieviete lēni, bet nešaubīdamās sāka pa tām kāpt, uzmanīgi sperot soli pēc soļa, līdz sasniedza torņa pēdējo līmeni ar pāris nomelnējušiem, izmirkušiem un slideniem dēļiem. Viņa mirkli nogaidīja, tad lēni pārgāja pa atlikušo satrunējušo, grīdu pie spraugas mūrī torņa sānā. Tur viņa nostājās, tumsā skaidri mēness izgaismota, un pavērsa bālo, neizteiksmīgo seju augšup pāri kokiem, rokas joprojām turot gar sāniem virs naktskrekla, kas viegli plivinājās pret nakts debesīm.

Šķita, ka viņa tur stāv veselu mūžību. Tad viņa pagrieza seju pret zvaigznēm, paslietais zods pauda izaicinājumu un vienlaikus arī padošanos. Neko neredzošu skatienu viņa vēlreiz palūkojās uz priekšu. Pēc tam lēni, apzināti paspēra soli tukšumā un metās lejā, naktskreklam noplīvojot gluži kā karogam un matiem noplandot augšup. Rokas lidojumā atvēzējās, pirksti plati atpletās, viņa atvēra muti, taču neizdvesa ne skaņu. Tad viņa, ēnu aprīta, nozuda lejā pie torņa pamatnes, atskanot smagam būkšķim un plīkšķienam – asam kā pātagas cirtiens.

Iestājās dziļš, briesmīgs klusums.

Pirmā daļa

Pirmā nodaļa

1969

– Džon! Džon! Nāc atpakaļ! – Aleksandra iesaucās.

Džons pagriezās, lai, acīm zibot, paskatītos uz māti, un skaļi iesmējās. Tad viņš turpināja skriet, gaišajiem matiem koši kontrastējot ar tumšo lapotni. Viņš skrēja ātri, lai gan viņam bija tikai divi gadi, un tas, ka viņam dzenas pakaļ, lika traukties vēl ašāk.

Aleksandra nespēja nepasmaidīt par priecīgo, mazo sejiņu, mīkstajiem, apaļajiem vaidziņiem, degunu kā podziņu, zilajām acīm, kas pakāpeniski mainījās uz pelēkām un vienmēr atmaidzināja viņas sirdi. Viņa vēlējās paņemt dēliņu rokās un noklāt mīļo, samtaino ādu ar skūpstiem. Taču viņai bija jāizturas stingri pret Džonu, lai viņš iemācītos paklausīt.

– Džon, dari, ko tev liek! – viņa strikti uzsauca. – Esi labs zēns mammītei. – Viņa ātri sekoja puisītim, vēloties, kaut būtu uzāvusi apavus ar zemāku papēdi, nevis elegantās ādas laiviņas ar četrstūraino purngalu un sprādzi priekšā, jo tās bija skaistas, bet nepavisam ne paredzētas ātrām kustībām. Viņi tikko bija izgājuši laukā, lai pastaigātos pa zālienu, Džons bija uzsēdies uz jaunā plastmasas traktora, tomēr drīz vien nokāpis no tā un sācis pētīt apkārtni. Pēc brīža viņš jau tipināja uz vārtu pusi, ik pa brīdim apstājoties, lai pārbaudītu visu, kas izraisīja viņa interesi. Māte sekoja viņam, bet, līdzko viņa piegāja tuvāk, zēns atliecās un ar savām īsajām kājelēm un mazajām pēdiņām atkal metās prom, turklāt apbrīnojami veikli. Sasodītie vārti takas galā, protams, bija vaļā – tie vecie kaltas dzelzs vārti ar augstajiem pīlāriem un akmens pūcēm augšā. Aleksandra bija lūgusi tos nomainīt un, kamēr tas netika izdarīts, vārtus lika turēt ciet, bet medību pārzinis apgalvoja, ka eņģes esot sarūsējušas un nekustoties.

– Vai nevarat tās ieeļļot?! – viņa sadusmota bija pieprasījusi. – Ir taču bīstami neaizvērt vārtus, kad mazs bērns skraida apkārt!

Taču medību pārzinis veltīja Aleksandrai skatienu, kas pauda, ka nāktu vienīgi par labu, ja puisēns no mātes vērīgās uzraudzības tiktu prom mežā. Aleksandras pavēles joprojām nebija svarīgas – pat tagad.

– Mīlulīt, neej ārā pa vārtiem! – viņa brīdināja. Bet mazais, ignorējot māti, dziedādams izskrēja pa tiem laukā. Aleksandra, pielikusi soli, cik vien ātri spēja steidzās viņam pakaļ pa piemirkušo taku. Viņai ļoti nepatika tas, ka dēliņš viens pats atrodas aiz vārtiem. Tikusi pa tiem ārā, viņa ieraudzīja, ka Džons jau paspējis aizskriet lielu gabalu. Iespējams, viņš atcerējās, kā tur bija pastaigājies kopā ar tēvu, varbūt abi, paņēmuši spainīti un lāpstiņu, devās pie upes rakt smiltis un oļus – zēnam patika ar to aizrautīgi nodarboties. Džons vēl bija krietni par mazu, lai makšķerētu, un Aleksandra aizliedza viņu ņemt līdzi laivā. Pati viņa ļoti sen nebija aizgājusi pie upes. Pat vasarā viņu nevilināja peldēšanās un atvēsināšanās upē. Viņa labāk uzturējās mājas tuvumā pie baseina, pilnīgi apmierināta ar peldi tā tirkīzzilajā hlorētajā un pārāk siltajā ūdenī un sauļošanos atpūtas krēslā uz betona virsmas kā tūristei, kas apmetusies viesnīcā. Medību pārzinis uzskatīja, ka viņai bail no meža, gluži kā vecajiem ļaudīm ciematā, kuri ticēja, ka pa to, zobeniem žvadzot, klīst romiešu kareivju rēgi. Reiz senatnē tur bija soļojuši cauri kaut kādi leģioni, viņiem no slēpņa uzbrukuši sakši un sacirtuši tos gabalos. Tā nu cilvēku atmiņā viņi, asinīm noplūduši un atriebības pilni, joprojām maršēja pa mežu, ilgojoties pēc mājām. Bet Aleksandra, bez šaubām, nekam tādam neticēja. Spoku stāsti bija absurdi. Vaidus un griezīgās skaņas, kas naktī nāca no meža, izdeva kāds neveiksminieks trusis, nokļūdams lapsas zobos vai kādā no tiem briesmīgajiem medību pārziņa izliktajiem metāla slazdiem. Nebija šaubu, ka pasakas par rēgiem tika izplatītas, lai aizbiedētu malu medniekus.

Pastāvēja vēl viens iemesls, kāpēc Aleksandra tur nekad negāja.

– Džon! – viņa sauca. – Nāc šurp, mīļais! Pagaidi mani!

Zēns atkal iesmējās, vēl ātrāk kustinot īsās kājeles. Viņš nogriezās no jātnieku iemīdītās stigas uz šaurākas taciņas. Viņa sarkanās bikšeles un baltais džemperis spilgti izcēlās pelēkajā ziemas ainavā ar nobrūnējušajām ērgļpapardēm, kazenāju melnajām lapām un kailajiem zariem. Aleksandra, dēlam aizskrienot, tikai redzēja nozibam viņa gaišo galviņu. Viņa iekāpa peļķē un paslīdējusi tik tikko noturēja līdzsvaru, lai nepakristu. Čūskādas laiviņas ar zeltīto sprādzi bija notašķītas ar dubļiem. Viņai vajadzēja uzaut zābakus, kā parasti, bet šoreiz viņi bija iznākuši laukā pa stiklotajām divviru durvīm, nevis caur virsdrēbju un apavu pieliekamo, kā vienmēr to mēdza darīt. Ja viņi būtu tā rīkojušies, tad tagad abiem mugurā būtu arī mēteļi. Aleksandra nodrebinājās. Viņas jaka ziemas vējā bija pārāk plāna, arī Džona apģērbs neatbilda laika apstākļiem, viņu vajadzēja vest atpakaļ mājā. Šobrīd viņiem būtu jākāpj augšā uz bērnistabu, kur jau kūrās kamīns un auklīte gatavoja launagu – tēju, vārītas olas un zeltaini brūnu tostermaizi ar izkusušu sviestu.

– Džon! Nāc atpakaļ! – Aleksandra sāka spert platākus soļus, lai panāktu dēlu, taču viņš, jauzdams māti tuvojamies, palielināja ātrumu. – Esi paklausīgs, citādi es sadusmošos uz tevi!

Bet Džonam tā bija jauna spēle, Aleksandra to saprata. Dēliņam piemita nevainīga pārdrošība; viņš varēja skriet un lēkāt, nebaidoties no briesmām, no tā, ka varētu savainoties. Kaut vai gadījums pirms dažām dienām – kāds pie baseina bija atstājis neaizslēgtus koka vārtiņus, un Aleksandra paspēja Džonu notvert brīdī, kad viņš jau spēra kāju uz brezenta pārklāja pār baseinu, neapzinoties, ka audums var neizturēt viņa svaru.

Tagad Aleksandra atradās mežā – vietā, pret kuru viņa izjuta nepatiku. Viņai uzmetās zosāda. Krūmi it kā ielenca viņu, stiepjoties pēc viņas ar simtiem garu, dzelkšņainu pirkstu. Parāvusies nost no biežņas, Aleksandra ātri devās uz priekšu pa taku, kas pēc nesenā lietus bija mīksta, un skaļi aizelsās, sajuzdama, ka tiek kaut kur vilkta. Pagriezusies viņa redzēja, ka jaka aizķērusies aiz zara. Atbrīvojusies no tā, viņa atskatījās un secināja, ka Džons jau ir prom.

– Džon, Džon! – Aleksandra steidzās pa taku, nobijusies, ka mazais nogriezīsies un iemaldīsies biežņā, kur varēja vienā mirklī pazust brikšņos un papardēs. Viņa paredzēja, ka Džons jokodamies paslēpsies zem krūma, saritinājies kamoliņā kā susurs, un gaidīs, lai viņu atrod. Tad, aukstumam pastiprinoties un metoties krēslai, viņš sāktu činkstēt un aicināt mammu, jo viņam liktos, ka apkārt ložņā nakts dzīvnieki. – Džon! Kur tu esi? – Aleksandras balss iedrebējās, kaut arī viņa centās tajā ietvert vajadzīgo stingrību. – Tūlīt pat nāc atpakaļ! Vai dzirdi?

Negaidot viņa bija izgājusi klajumā un apstājās, gluži kā zemē iemieta, platām acīm lūkojoties uz to, ko ieraudzīja: augšup pēcpusdienas debesīs slējās tornis, daļēji sagruvis, tomēr tik un tā iespaidīgs. Izskatījās, ka reiz tas bijis augsts un skaists, ar arkveida logiem un cietokšņa mūra izrobojumiem. Tajā labprāt mitinātos apburtā princese, bet tagad tas drupa un trūdēja, apaugot ar vīteņiem, daži atlikušie mūra izciļņi atgādināja tikai asus izlūzušus zobus. Torņa priekšpuse gandrīz visa bija sagāzusies, vecās sienas gulēja nu jau aizaugušās kaudzēs. Varēja atšķirt, ka reiz tornim bijuši pieci stāvi. Apakšējie divi tagad izskatījās pavisam laika zoba bojāti, pārējie vēl daļēji turējās, piektais šķita palicis neskarts, kaut arī vecie dēļi neapšaubāmi bija satrunējuši un poraini, gadiem ilgi lietus, sala un pelējuma gandēti. Torņa iekšpusē augšup aizlocījās kāpnes, bīstamas salūzušu un trūkstošu kāpņu posmu dēļ, draudīgas vietās, kur siena bija nobrukusi. Torni no ārpuses un iekšpuses apņēma tumsa, tas bija drēgns un auksts, ar apsūnojušiem akmeņiem un puvuma elpu visapkārt.

Trūdošais briesmonis, pretīguma pilnās bailēs Aleksandra nodomāja. Kā es vēlos, lai to novāktu!

Vecās drupas Aleksandrā izraisīja riebumu, un viņu pārmāca smaga sajūta, kas lika bēgt, atpakaļ neatskatoties. Sapņos viņa bieži redzēja torni, un murgos, kas atkārtojās, viņa bija spiesta kāpt tajā un apturēt kaut ko briesmīgu, taču nekad neizdevās laikus nokļūt augšā, lai briesmas novērstu. Aleksandra ienīda šo sapni. Tagad mokošā realitāte uzdzina aukstus drebuļus.

Torņa iekšpusē viņa pamanīja nozibam sarkanu krāsu. Džons bija tur.

Acumirklī Aleksandru sagrāba šausmas – tādas pašas kā nakts murgos – smacējoša panika un izmisīga vēlme steigties laikus atvairīt kaut kādu nelaimi. Skriešus viņa metās uz torni. Atkal atskanēja Džona smiekli, un caur plaisu mūrī Aleksandra ieraudzīja, ka dēls rāpjas pa kāpnēm. Viņa tās pazina kopš bērnu dienu spēlēm, kad bija spiesta ieiet tornī un rausties pa pakāpieniem – viegli lūstošiem kā plāna ledus kārtiņa, kas gatava sašķīst zem kājām, vai mitriem, pat porainiem un vidū ieliektiem. Kuru katru brīdi kājas tur varēja paslīdēt un iegrimt kā slapjās smiltīs, taču zem tām nekā nebija. Aleksandra gribēja saukt un kliegt, sirds krūtīs dauzījās, viņai iesteidzoties torņa iekšpusē. Aleksandra palūkojās augšup. Caur pēdējo stāvu drupām rēgojās zilas debesis. No vecām sijām un baļķiem dižmanīgi nokarājās efejas, no ārpuses iespraukušies zari, krustu šķērsu saauguši, veidoja mudžekli. Gaisā valdīja trupējoša koka, slapja akmens un pelējuma smaka.

– Džon! – Aleksandra sauca.

Bērns droši kāpa augšup, ar vienu rociņu atbalstīdamies pret sienu. Mēli starp zobiem pabāzis, koncentrējies katram solim, viņš virzījās ātri, turoties sienas pusē, kur pakāpieni bija stingrāki, un instinktīvi izvairoties no spraugām.

Aleksandra aizelsās, bailēm durstot plaukstas kā ar asām adatām. Džons atradās briesmu varā, un tās ar katru nākamo soli tikai pastiprinājās. Apakšā rēgojās nogruvušu akmeņu kaudzes, augšup slējās salūzušas sijas ar asiem galiem, no tām līda laukā aprūsējušas naglas.

Aleksandrai acu priekšā pavīdēja aina, ka bērns uzkrīt uz tādas naglas, un pakrūtē viņai sagriezās drūms nelabums.

Mazais zēns jau bija pieveicis pirmo un otro stāvu un tagad steidzās uz trešo. Aleksandrai nebija izvēles. Viņa pieskrēja pie kāpnēm un devās augšā tik ātri, cik vien spēja, bet viņu kavēja tas, ka vajadzēja ievērot piesardzību. Viņa bija smagāka par Džonu – tas, uz kā noturējās zēns, zem Aleksandras svara varēja sagāzties. Iespējams, bērnu sargāja nevainīga paļāvība, taču Aleksandru ne. Domās zibēja skats, ka viņa guļ zemē ar lauztu kāju vai sašķaidītu potīti – bezpalīdzīga, nespēdama sasniegt Džonu. Neviens nezināja, ka viņi ir šeit, nevienam neienāktu prātā viņus te meklēt. Panika draudēja viņu nosmacēt, pirksti no adrenalīna drebēja, gar slideno mūri taustoties pēc atbalsta. Nolādētās kurpes! Zolēm nebija rievu, un viņa tās ienīda no visas sirds. Kaut viņa būtu uzāvusi tos sasodītos zābakus!

– Apstājies, Džon, apstājies! – Aleksandra sauca.

Uz mirkli viņš tiešām paklausīja, pameta skatienu pār plecu un pasmaidīja, lielajām, zili pelēkajām acīm mirdzot aiz sajūsmas par jautro spēli. Tad viņš atkal novērsās un apņēmīgi pacēla mazo celīti nākamajam solim.

– Džon! Lūdzu! – Aleksandras balss aizlūza, aicinot dēlu. Vēlme raudāt bija jāapslāpē, jo tādu greznību viņa nedrīkstēja atļauties – laiks negaidīja. Turklāt viņa apzinājās, ka jāsaglabā savaldība. Viņa turpināja kāpt uz augšu, baidoties, ka jebkuru mirkli zem pēdām pazudīs kāds no pakāpieniem. Džons jau bija sasniedzis ceturto stāvu un joprojām gāja tālāk. Viņa tuvojās bērnam, taču attālums samazinājās sāpīgi lēnu. Tagad Džons bija ticis līdz piektajam stāvam, kur kāpnes beidzās. Viņš atkal apstājās un palūkojās lejup uz māti. Tas, ka māte viņam joprojām seko, mudināja zēnu doties uz priekšu, tālāk no viņas, un Džons uztipināja uz piektā stāva laukuma dēļiem.

Aleksandra panikā asi aizelsās; grīda vietām bija ielauzta, un nekādā ziņā nebija iespējams paredzēt, kur tā vairs neturas kopā. Pašā torņa augšā priekšējais mūris bija nobrucis. Džons gāja uz caurumu sienā, vismaz trīsdesmit piecu pēdu augstumā virs zemes, un, tā kā norobežojuma nebija, nekas nekavēja viņu no krišanas.

Aleksandrai negaidīti radās spēks burtiski uzlidot pa diviem pakāpieniem reizē, sekunžu simtdaļās pieņemot lēmumus, kur atspiest pēdu, lai kāpnes zem viņas nesabruktu. Viņa dzirdēja ļaunu vēstījošus krakšķus un brākšķus, taču piesardzībai vairs nebija laika. Viņa apzinājās tikai to, ka jāsasniedz Džons, cik vien ātri iespējams.

Viņš stāvēja pie pašas malas un skatījās tālumā uz mežu, vienu mazo dūrīti turēdams uz āru izvirzīta akmens, spilgti sarkanas un baltas figūriņas pret melno mūri un tumšajiem kokiem aiz tā. Aleksandrai reiba un dūca galva, viņai bija nelabi. Bailes par to, ka viņas mīļotais puisītis stāv torņa galā, pārspēja tās, ko izjuta viņa pati no baismīgā bezdibeņa lejā, kur viņa pat neiedrošinājās palūkoties. Nu jau viņa bija kāpņu augšā uz laukuma un gāja pāri dēļiem. Viņa lēni tuvojās Džonam, vairs nekliedza, bet runāja ar bērnu laipni, mierīgi, sperot drebošu soli pēc soļa pār melno, slideno grīdu.

– Džon, ko mammīte teica? Tas ir ļoti nepareizi. Nāc šurp, nāc atpakaļ pie manis. Iesim mājās, sameklēsim auklīti, labi? Vai arī iesim uz bērnistabu pēc olām un grauzdētas maizītes? Iedomājies, kā tu uzliksi olām dzeltenus vāciņus, gluži kā ķiveres kareivjiem, un auklīte ļaus tev ēst ar tavu iemīļoto mazo karotīti.

Katrs solis veda viņu bērnam tuvāk. Vēl mirklis un viņa varēs pasniegties un satvert dēliņu rokās.

Džons skatījās uz māti un smaidīja.

– Olas, – viņš apmierināts atkārtoja. – Vālītas olas.

– Taisnība, mīlulīt, vārītas olas. Iesim mājās sasildīties. Nu jau pietiek spēlēties, sarunāts?
1 2 3 4 5 ... 15 >>