<< 1 2 3 4 5 6 ... 15 >>

Lulū Teilore
Torņa vilinājums


Pamājis ar gaišo galviņu, Džons pagriezās pret Aleksandru. Izskatījās, ka bērnam ir auksti. Griezīga vēja pūsma ielauzās tornī un atsitās pret iebrukušajiem mūriem. Brāzmas sabužināja zēna mīkstos, taisnos matus, un viņš nodrebinājās. Nu jau viņš bija ar mieru doties mājās.

Atvieglojumā pasmaidot, Aleksandra pastiepa viņam pretim rokas. Džons atlaida dūrīti no akmens izvirzījuma un gribēja iet viņai pretim. Mazā, stingrā kurpīte trāpīja uz slidena, mitra dēļa, un bērns, zaudējis līdzsvaru, sagrīļojās. Viņš grasījās krist atmuguriski uz dibena, kā parasti darīja, kad paklupa, bet šoreiz viņam nebija iespējams nosēsties ar nelielu būkšķi, lai pēc tam raustos augšā un tipinātu prom.

Aleksandra redzēja dēliņa apveidu pret kailo tukšumu aiz neesošās sienas. Viņa saprata, ka bērns nokritīs lejā no torņa. Mirklis ievilkās, paildzinājās, kad viņš sašūpojies stīvi pastiepa rociņas un sāka slīdēt lejup. Viņa acis plati iepletās no uztraukuma un pārsteiguma. Instinkta vadīta, Aleksandra spēji pasniedzās un stingri satvēra Džona bikšu lenci uz pleca. Nenotrūksti, turies, viņa pavēlēja nelielajai sprādzei, kam bija jāsaglabā Džona svars. Tikai tā neļāva nolidot Džonam lejā. Aleksandra parāva dēlu pie sevis, un nākamajā mirklī viņš jau atradās drošībā, mātes rokās.

Džons nepakustējās, viņš bija laimīgs, ka beidzot paklausa mātei, ka var būt mierīgs viņas siltajā apskāvienā. Aleksandra paslēpa seju dēla matos, cieši viņu apkampa, nezinādama, vai raudāt vai smieties, vai kliegt.

– Mammīte ir tepat, – viņa tikai murmināja, un viņai drebēja rokas. – Tev nekas nekait, mīlulīt. Mammīte ir pie tevis.

Otrā nodaļa

MŪSDIENAS

Dilaila nošķaudījās vienu reizi, otru, trīs reizes pēc kārtas. Putekļi bēniņos bija noguluši kā pelēks, biezs vilnas paklājs, viņa tos bija iztraucējusi, tādēļ gaisu piepildīja vesels dūmu mākonis. Tas griezās visapkārt, kņudinot nāsis un smacējot kaklu. Gaisma no kailās spuldzes cauri putekļu mutulim apspīdēja lādes, kastes, saritinātas grīdsegas, vecas gleznas, salauztas mēbeles un citu mantu kaudzes, kas glabājās bēniņos, četrās telpās pēc kārtas šajā mājas daļā visa austrumu spārna garumā.

– Ej augšā, ja vēlies, – Džons bija atļāvis, kad viņa lūdza. – Dievs vien zina, ko tu tur atradīsi. Parosies, cik tev tīkas. Bēniņi bija vienīgā vieta mājā, kur Dilailai deva brīvu vaļu. Pirms sešiem mēnešiem atbraukusi uz Stērlingfortu, viņa iztēlojās, ka jutīsies tajā kā savā īpašumā, ka varēs to pārvaldīt un, iespējams, pat pārveidot, gluži kā citas vietas, kur bija dzīvojusi. Bērnišķīgā aizrautībā Dilaila izstaigāja māju, ilgodamās īstenot iztēlē radītos priekšstatus par tās pārbūvi un atjaunošanu. Visa apkārtne viņai te bija jauna, pilna valdzinājuma, un viņa iemīlēja ķērpjiem klātos akmeņus ananasa formā uz terases balustrādes, tāpat kā Luija Piecpadsmitā stila krēslus viesistabā, apzeltītus, ar izliektām kājām. Ikviens logs, katrs gaitenis tik ļoti apbūra Dilailu, ka viņa uzskatīja namu par savu vidi, burvju mitekli, kur dzīve ritēs nebeidzami skaisti un interesanti. Pamazām, gluži kā priekškaram aizveroties lugas izrādē, viņa aptvēra, ka nams nav tik krāšņs, kā bija šķitis sākumā. Ļodzīgie dīvāni un krēsli ar apzeltītajām kājiņām bija grezni, bet to atsperes krita laukā, damasta auduma mēbeļdrānas bija notraipītas un spurainas, apzeltītajos grebumos bija sakrājušies melni netīrumi.

Tagad viņa sāka saprast, ka jaunpienācējiem nav atļauts mājā neko mainīt. Viņai pat radās sajūta, ka māja pārņem viņu, nevis viņa valda pār to; nams viņu pieradināja, pārvērta par savējo tās garajā iemītnieku rindā, pēc tiem, kuri jau zuduši, kaut arī reiz staigāja pa tiem pašiem gaiteņiem, sēdēja uz tiem pašiem krēsliem un gulēja tajās pašās gultās. No šīs domas Dilailai pār muguru pārskrēja nepatīkami auksti drebuļi.

Toties augšā, bēniņos, kur citi parādījās ļoti reti, viņa drīkstēja darīt, ko vēlējās. Varbūt šeit viņa spētu justies kā īpašniece, nevis tikai iemītniece.

Dilaila sāka pētīt kastes un atrada tajās dažādas vecas mantas, sīkumus un niekus: salauztu bilžu rāmju kolekciju, izmestus lampu statīvus bez kontaktiem, spuldzēm vai abažūriem, mulsinošas mazas paciņas, kas, reiz saturējušas kaut kā sastāvdaļas, ietītas plastmasā un nostiprinātas ar metāla stiepli. Viņa pārkāpa pār sakrautiem krēsliem, pacēla smagu salocītu samta aizkaru kaudzi un izjuta uzvaras līksmi. Lūk, tur jau bija kaut kas interesants. Liela, melna jūrnieku lāde, apsista ar ādu, vākam bija divi prāvi misiņa aizbīdņi. Virspusē ieskrāpēti zeltīti burti vēstīja: Vikontese Nortmūra, Stērlingforta, Dorseta. Pie vāka bija piestiprinātas garas, izbalējušas trausla papīra uzlīmes, bet uzreiz nebija iespējams izlasīt, kas uz tām rakstīts. Patīkamās nojausmās Dilaila ātri ievilka elpu. Tieši tādu bagātību viņa bija meklējusi. Viņa notrausa putekļu kārtu no lādes un ievēroja, ka notraipījusi rokas un aiz nagiem ir melna maliņa. Plaukstas likās cietas un sausas, un Dilaila saberzēja tās gar džinsiem, lai pirms lādes atvēršanas dabūtu nost daļu netīrumu. Viņa parāva aizbīdņus, cerēdama, ka galvenā apaļā slēdzene ir vaļā, jo atslēga nekur nebija manāma, un viņa nojauta, ka diez vai to kaut kur atradīs. Taču vāks viegli pacēlās, un Dilaila atlieca to tik tālu atpakaļ, līdz tas turējās ādas virās. Tūlīt arī skatienam atklājās ar krāsainiem nieciņiem pilnas seklas atvilktnes. Lentes, adītas un no zīda, tauriņi, kabatlakatiņi, smokinga jostas, šalles, jostas un vēdekļi. Caurspīdīgos plastmasas maisiņos bija ievietoti gari operas cimdi, vēl tur bija perlamutra pogas un smalkādas, zīda un samta pirkstaiņi.

– Trāpīts, – Dilaila nočukstēja. – Trāpīts!

Tieši kaut ko tādu viņa bija cerējusi atklāt. Kostīmus. Galu galā viņa dzīvoja vidē, kas iekārtota kā uz skatuves, mēbeļu meistara Čipendeila darbu un tukša spožuma stilā, ar Meisenes vāzēm, Sēvras porcelānu, apzeltītām lustrām, izgrebta koka skapīšiem, marmora skulptūrām, lielām eļļas gleznām zeltītos ietvaros, melnbaltām marmora grīdām un senlaicīgiem pulētiem grīdas dēļiem. Viņa ēda pusdienas nevainojami apaļā istabā ar franču revolūcijas laikā sagrautas rūpnīcas ražotām tapetēm. Pēc pusdienām viņa atslīga mīkstā, izsēdētā dīvānā pie neoklasicisma stila kamīna, Džona spanielam snaužot viņai pie kājām, un lasīja grāmatas no bibliotēkas, kuru neviens nebija lietojis gadsimtu vai vairāk. Tomēr reizēm viņas radošā būtība juta, ka kaut kā pietrūkst. Kur bija atbilstoši apģērbi? Dilaila minēja, kas noticis ar zīda kleitām, mežģīnēm un samtu, kuros redzamas sievietes portretos viscaur mājā. Tērpi noteikti nodoti tālāk nākamajām paaudzēm, līdz tos vairs nebija iespējams valkāt. Pilnīgi saprotams, ka pavaldonības laika muslīns un Tjūdoru ņieburi nav saglabājušies, bet fotogrāfijās no pagājušā gadsimta bija skatāmas krāšņas kažokādas, smalki svārki, vakarkleitas, platplecainas tvīda žaketes, biezi, melni apavi ar papēžiem, čūskādas somiņas un visdažādākās cepures. Džona vecvecmāmiņa fotogrāfijā bija ģērbusies kleitā ar šauru vidukli, ieloču svārkiem, garā jakā ar piespraustu rožu pušķi un pērļu virteni zemu pāri jostas vietai. Moderni apgrieztu zēngalviņu sedza pieguļoša zvanveida cepurīte. Tas bija divdesmitā gadsimta divdesmito gadu stils.

Dilaila bija kāri to visu nopētījusi, pirkstu galiem tirpstot no vēlmes noglāstīt audumus un kažokādas, kuras līdz šim viņa visur varēja apskatīt, bet ne aptaustīt.

– Tām kaut kur jābūt. Mēs neko ārā nemetam, – Džons laiski bija sacījis, – turklāt mūsu ģimenē noteikti trūkst meitu.

Džona vārdi bija iesēdušies Dilailas prātā. Apģērbiem kaut kur vajadzēja būt, tie bija noglabāti vai atstāti aizmirsti kādā skapī, kur klusi trūdēja uz pakaramiem. Viņa ilgojās tos atrast. Neviļus Dilaila iztēlojās, kā ietērpj tajos kaulainās modeles ar augstiem vaigu kauliem un izvieto mājā piemērotās vietās. Viņa minēja, vai varētu uzvest lugu vai operu dārzā, izmantojot kā kostīmus īstus tērpus.

Nomierinies, viņa sevi stingri norāja. Tu steidzies par ātru. Turklāt Džons nekad to neļautu.

Agrāk, šķiet, viņš bija atzinis Dilailas idejas par mājas atdzīvināšanu un durvju atvēršanu ļaudīm. Tagad viņa aptvēra, ka Džons nekad viņas ierosinājumus nebija uztvēris nopietni.

Dilaila izņēma atvilktnes un nolika tās uz grīdas. Nu jau atvilktņu saturs bija kā uz delnas – tajos atradās drēbes, ļoti rūpīgi salocītas un sakārtotas kaudzītēs. Viņa sāka tās godbijīgi izcilāt, jo nevēlējās lieki kaut ko sajaukt. Krāsas un audumi bija nevis no divdesmitajiem vai trīsdesmitajiem gadiem, bet gan no sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem: dzeltenas, purpursarkanas un zaļas; adījumi ar īsām piedurknēm, A veida svārki, kašmirs, zigzagraksti, košas apdrukas. Tie noteikti bija Džona mātes apģērbi – tajā laikā viņa bijusi vienīgā sieviete, kura šeit dzīvojusi. Dilailai iezibējās acis. Kaut arī viņa bija cerējusi atrast kaut ko senāku, arī šis bija labs sākums. Viņa priecājās par lādē uzieto. Iespējams, viņa atradīs arī kādu dārgumu, dizainera oriģināldarbu. Tad viņa lādes apakšā ieraudzīja smagu, tumšu audumu, kas bija salocīts tā, ka nevarēja uzreiz redzēt, kas tur ir. Dilaila uzmanīgi izcēla to ārā un tad saprata, ka tas ir biezs, melns vilnas mētelis ar lielām, melnām divrindu pogām. Cik varēja manīt, tas bija īss – nesniedzās pāri ceļgaliem. Apjomīgs mētelis šķita tāpēc, ka iekšpusē bija ielikta pieskaņota kleita – arī melna, tikai ar balti apmalotu kakla izgriezumu. Kleita bija skaista, nevainojami pašūta, ar zīda oderi. Firmas zīmi Dilaila nezināja, bet kvalitāte bija acīmredzama.

Burvīga, Dilaila nosprieda. Eleganta.

Viņa papurināja abus apģērba gabalus un nošķaudījās. Tie oda pēc laika un putekļiem, pēc vilnas auduma, kas atstāts tumsā novecot. Tas bija viens no Dilailas iemīļotajiem aromātiem. Meitenes gados viņu bija aizrāvusi viegli rūgtā smarža vecu drēbju veikalā, kur ekscentriski ģērbusies īpašniece, izspūrušo, sirmo galvu noliekusi, sēdēja, mēmi šujot, kamēr Dilaila rakņājās pa apģērbu kaudzēm vai pārbīdīja pakarinātos vakartērpus. Tagad viņa pārbaudīja kleitu un mēteli, domās minot, vai tie patiešām reiz piederējuši Džona mātei, kuras seju viņa pazina vienīgi no akvareļa krāsu portreta viesistabā un mājā izliktām fotogrāfijām sudraba rāmjos. Attēlos bija redzama jauna sieviete – neaptverami slaida, ģērbusies pēc sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu sākuma modes, viņas tumšie mati bija atsukāti atpakaļ, bet lielās acis izcēla melna zīmuļa ievilkta līnija un mākslīgās skropstas. Dilaila ar plaukstu nogludināja audumu, iztēlojoties apbrīnojami skaisto seju, bālo ādu, maigos vaibstus, kurus akcentēja lielās acis. Viņu pārsteidza trauslums un ievainojamība to skatienā un viegla neveiklība, ar kādu sieviete lūkojās kamerā. Dilailu pārņēma dīvaina sajūta, pieskaroties apģērbam, kuru Džona māte bija valkājusi pirms tik daudziem gadiem. Kā gan lai viņa būtu varējusi paredzēt, ka viņas dēla sieva kādu dienu noglaudīs šo kleitu un domās par viņu?

Kas gan noticis ar Džona māti, Dilaila prātoja. Viņa nomirusi, kad Džons vēl bijis mazs. Neko vairāk viņš neatklāja. Reizēm, aplūkojot fotogrāfiju ar Džonu bērnībā un viņa māti, Dilaila vēlējās saprast, par ko sieviete domājusi, cieši turot dēla roku un neizteiksmīgi lūkojoties kamerā, paslēpusi skatienu aiz lielām saulesbrillēm. Bet to vairs nebija iespējams uzzināt.

Mētelis un kleita bija maza izmēra, taču tādi bieži bija tā laika tērpi, bet Dilaila nojauta, ka Džona mātei tie piestāvējuši. Impulsa vadīta, viņa pielēca kājās, nometa Converse sporta apavus, novilka džemperi un džinsus, attaisīja kleitas rāvējslēdzēju un, iebāzusi rokas vēsā zīda tērpa piedurknēs, mēģināja pamazām tajā ielīst.

Dilaila baidījās pārplēst šuves, taču viņai izdevās iegrozīties tā, ka galva un rokas jau bija laukā un viņa varēja noslidināt kleitu pāri gurniem. Kad rāvējslēdzējs bija aizvilkts, kleita cieši piegūla augumam un nenoliedzami viņai derēja. Dilaila vēlējās redzēt, kā viņa tajā izskatās, taču bēniņos nebija spoguļa. Kā jau viņai bija šķitis, kleita sniedzās līdz ceļgaliem, un viņa iztēlojās, kādas kurpes pie tās piestāvētu. Varbūt laiviņas ar tievajiem, izliektajiem papēdīšiem un smailajiem purngaliem? Nē, tādas nebūtu piemērotas. Kleita nāca no laikmeta, kad modē bija četrstūraini papēži un purngali, kurpes ar smagnēju papēdi… Vai zābaki? Gari, melni zābaki, kas apņēma lielus līdz pat ceļgaliem. Ar auklām. Varbūt… Dilaila pacēla mēteli, sajūtot tā smagumu. Auduma kvalitāte bija laba. Viņa iebāza rokas mēteļa piedurknēs. Tās bija šauras, bet citādi mētelis bija pašā laikā, un tā garums bija tieši tāds pats kā kleitai. Skaisti… Kaut arī vecs, mētelis joprojām likās moderns, gandrīz kā jauns. Dilaila apgriezās riņķī. Kas zina, viņa to varētu uzvilkt par godu kādam pasākumam, pusdienām vai braucienam uz pilsētu.

Viņa ielika rokas kabatās, un labās rokas pirksti kaut ko sataustīja. Dilaila to satvēra un izņēma. Tā bija sakaltusi puķe – reiz gaišā krāsā, balta vai rozā, bet tagad gan trausla un nobrūnējusi. No pieskāriena tā sabirza, un zaļpelēki smalkumi nobira uz grīdas, pazūdot spraugā starp dēļiem.

Skatoties uz zieda atliekām, Dilaila pār augumu juta aukstas trīsas, un viņu pārņēma neizsakāmas skumjas. Viņa notrausa sadrupušā zieda putekļus no rokām, cik vien ātri varēja, jo negaidīti šķita, ka drūmās emocijas tūlīt gūs virsroku. Dilaila gribēja nekavējoties tikt laukā no šīm drēbēm. Ideja, ka varētu tās izmantot kādā pasākumā, tagad likās absurda. Apģērbs bija saistīts ar kaut ko nepatīkamu, noraidošu – tādu, kas vilka viņu lejup uz kādu tumšu, baisu vietu. Dilaila atbrīvojās no mēteļa, ļaujot tam nokrist uz grīdas, neņemot vērā biezo putekļu kārtu, kas klāja dēļus. Tad viņa brīdi nopūlējās, lai dabūtu kleitu pāri galvai. Izmisīgi cenšoties to novilkt, viņa dzirdēja savas elpas īsos, izbiedētos vilcienus. Kleita uzslīdēja augšup, beidzot viņu atbrīvojot.

Dilaila noraudzījās uz zemē nomestajiem apģērba gabaliem, pārsteigta par emociju spēku, kas tikko bija viņu pārņēmušas. Trīsēdama vēsajos bēniņos, viņa aptvēra, ka stāv vienā apakšveļā. Drēbes gulēja uz grīdas kā melna peļķe, mēteļa piedurknes bija izplestas, it kā mēmi lūgtos pēc apskāviena.

– Dilaila! – Gaisu pāršķēla balss no bēniņu apakšas.

Pārbijusies viņa satrūkās, bet tad nodrebinājās. Tas bija Džons. Viss bija labi.

– Esmu te! – Dilaila atsaucās, un viņas balss skanēja apbrīnojami parasti.

– Pusdienas ir gatavas!

– Tūlīt iešu lejā. – Vēlreiz nodrebinājusies, viņa pasniedzās pēc sava džempera un džinsiem. Saģērbusies viņa pacēla mēteli un kleitu, steidzīgi tos salocīja un atlika atpakaļ lādē. Iegrūdusi atvilktnes savās vietās, viņa aizvēra vāku.

Es atgriezīšos citu reizi apskatīt pārējo, viņa sev solīja, kaut arī šaubījās, vai vēlas viena pati nākt šurp atkal. Atvairījusi pēdējās nepatīkamo, drūmo emociju atliekas, Dilaila devās lejā pa kāpnēm normālā dzīvē, kur viņu gaidīja pusdienas ar Džonu apaļajā ēdamistabā.

Trešā nodaļa

1965

Aleksandra apmulsusi gāja cauri trokšņainajai, ļaužu pilnajai istabai, it kā negaidīti būtu nokļuvusi svešinieku pasākumā, it kā nesaprastu, kas tur notiek un kāpēc visi šie cilvēki te ieradušies. Viņa uztvēra sevi spogulī ar zeltītu ietvaru virs kamīna un ieraudzīja bālu seju un lielas, izbiedētas, zilas acis. Kā jau paredzēts, viņa bija nevainojami saposusies – tumšie mati gludi atglausti un mirdzoši, sejai rūpīgi uzklāta kosmētika, mugurā gaiši zila šifona tērps. Bet viņa izskatījās kā apmaldījusies.

Vajadzētu priecāties, viņa domāja, bet man ir tāda sajūta, ka tas notiek ar kādu citu. Vai drīkstu aizlavīties augšā pa kāpnēm un brīdi pabūt viena? Vai kādam pietrūks manas klātbūtnes?

Doma bija vilinoša, taču tēvs saniknotos, ja ievērotu viņas prombūtni, un Aleksandra neriskēja sabojāt neierasti labsirdīgo garastāvokli, kādā viņš pēdējā laikā atradās. Viņa gozējās tēvam neraksturīgā atzinības saulē, un to atkal zaudēt viņa noteikti negribētu.

Aleksandra palūkojās uz Lorensu, kas dzēra šampanieti un skaļi smējās par kāda viesa joku. Vai Lorenss pamanītu, ja viņa klusiņām nozustu?

Tieši tajā brīdī Aleksandras delmam pieskārās roka baltā cimdā, viņu izbiedējot. Aleksandra vispirms palūkojās uz roku un tad uz tās īpašnieci. Tā bija misis Frīmena, kura smaidīja, atklādama brūngani dzeltenus zobus biezas, ugunsgrēka sarkanas lūpukrāsas ietvarā. Viņa, kā vienmēr, izskatījās nedaudz vīrišķīga ar savām kuplajām, tumšajām uzacīm un lielo, četrstūraino zodu, kas bija pretstatā sievišķīgajai kleitai un mirdzošajiem dārgakmeņiem.

– Es vēl neesmu paguvusi jūs apsveikt, – misis Frīmena sacīja. – Kaut gan… vai tad man jāgratulē līgava? Tad jau drīzāk vīrietis, jo dāma tikai izdarījusi savu izvēli. Šajā gadījumā, labi pastrādāts, dārgā! Jūs esat pareizi izraudzījusies!

Aleksandra vārgi pasmaidīja.

– Paldies.

– Gredzens. Vai drīkstu apskatīties? Ak, kāds skaistums! Tas ir vērtīgs akmens, ņemot vērā, ka neliels pēc izmēra. Tā ir ģimenes dārglieta, vai ne? Mazie, glītie gredzentiņi bieži nāk mantojumā.

Aleksandra pamāja. Divi veci briljanti, iespīlēti zelta skavās, nikni iezibsnījās gaismā, kas plūda no lustras. Antīks rubīns starp briljantiem izskatījās kā dziļš tumši sarkana vīna piliens. Gredzens uz pirksta šķita dīvains un smags.

– Un kāzas? – prašņāja misis Frīmena. – Kad tās paredzētas?

– Jūnijā, – Aleksandra atklāja, juzdamās, it kā viņa runātu sapnī. Vai jūnijs kādreiz vispār pienāks? Daļēji viņa cerēja, ka ne. Atlikuši bija tikai trīs mēneši. Iespējams, ka pirms pārmaiņām dzīvē kaut kas notiks un izgaisinās svešo, neiedomājamo nākotni, kurai viņa bija devusi piekrišanu. Kad viņa mēģināja iztēloties savu kāzu dienu, acu priekšā šurpu turpu slīdēja neskaidras personas. Tur bija arī Lorenss, taču viņš turējās ar muguru pret Aleksandru – stingrs, masīvs stāvs vizītsvārkos. Kad Aleksandra centās pagriezt viņu ar seju pret sevi, viņš nozuda.

– Brīnišķīgi! – Misis Frīmena atkal pasmaidīja, brīdi neatlaižot Aleksandras plaukstas no savējām, un biezie kokvilnas cimdi radīja sajūtu, ka sievietes rokas satītas pārsējos. – Jūs esat uzplaukusi, mīļā. Tā noteikti ir laime. Agrāk bijāt tāda maza pelīte, un paskat, kāda esat kļuvusi! Lūpukrāsa, pūderis, piedienīga kleita pārvērtusi jūs par itin glītu. – Viņa atbrīvoja Aleksandras rokas. – Un vai Stērlingi arī svinēs kopā ar mums? – Misis Frīmena palūkojās apkārt, biezās uzacis parāvusi augšup.

Aleksandra juta, ka pietvīkst.
<< 1 2 3 4 5 6 ... 15 >>