<< 1 2 3 4 5 6 7 8 ... 15 >>

Lulū Teilore
Torņa vilinājums


Viņa pamāja, domājot, ka izprot krustmātes vārdus, tikai neuztver, ko tie nozīmē praktiski.

– Labi, labi. – Krustmātei vaigu galos parādījās sārtums, un viņa izskatījās satraukusies. – Un… tas, kā rada bērnus. Vai par to tu zini, mana mīļā?

Aleksandra atkal pamāja. Ciema sieviete, kas bija nākusi meiteni pieskatīt pēc mātes nāves, par to bija stāstījusi, kad Aleksandrai sākās pirmās mēnešreizes. Dzirdētais izklausījās pretīgāk par jebko, kas varēja ienākt prātā. Aleksandra nosprieda, ka tie ir meli, līdz skolā meitenes sāka par to sačukstēties, un viņa atskārta, ka tā tomēr, kā izrādās, ir vairāk vai mazāk patiesība. Taču, gluži tāpat kā tagad apgalvoja krustmāte, meitenes bija piekritušas – ja vīrs ir vienīgā, īstā mīlestība, tad laulība ir paradīze. Citādi tā pārvēršas par īstu elli. Nākamais secinājums izrietēja no iepriekšējā, tātad nevarēja paredzēt, vai esi apprecējusies ar īsto mīlestību, līdz pat kāzu naktij, kad atklāsies īstenība. Aleksandra mēģināja iztēloties Lorensu darām ar viņu to, bet tas nebija iespējams. Izdevās vienīgi sajust viņa vēsās lūpas pieplokam klāt, pieplokam un pieplokam…

– Aleksandra? Vai viss kārtībā?

– Ak! – Viņa palūkojās augšup krustmātes raižpilnajās acīs.

– Jā, jā.

– Tā, labi, ka aprunājāmies, vai ne? Tagad man sirds ir mierīga. Bet… – Viņa atkal bažīgi aprāvās. – Tu taču mīli Lorensu, vai ne?

Pamazām es tāpat pieradīšu to teikt, Aleksandra domāja. Galu galā pēc nedēļas solīšu viņam mūžīgu mīlestību.

– Jā, krustmāt. Protams.

– Tas ir labi. – Krustmāte paspieda viņai roku un pasmaidīja. – Tad, mīļā, es esmu droša, ka būsi ļoti laimīga. Tagad iesim lejā iedzert tēju.

Misis Ričardsas pašūtā kleita pārspēja visas cerības. Aleksandrai tā atgādināja tērpu no augstāko aprindu žurnāla – ar patīkami kuplu svārku daļu, šaurām, garām piedurknēm un mežģīņu velci. Tādu droši varēja vilkt smalkās kāzās Londonā.

– Jūs būsiet kā eņģelis! – misis Ričardsa iesaucās, susinot acis, un pat krustmāte Felisitija izteica Aleksandrai savu atzinību. Tas, ka viņas kāzu kleita ir tik skaista, bija kā mierinājums.

Tad, kādu rītu, Aleksandra pamodās vecajā guļamistabā, atvēra acis, paskatījās uz kleitu, kas bija piekarināta pie durvīm, un saprata, ka šodien vilks tērpu tam paredzētajam mērķim. Uzģērbusi kleitu, sakārtojusi plīvuru ap seju, viņa palūkojās uz sevi spogulī un ieraudzīja gandrīz spokaini baltu attēlu. Vaibsti bija noslēpti, tikai acis varēja manīt caur tīkliņu, bet viņas sejas izteiksme palika neskaidra.

Pie baznīcas tēvs pagriezās pret Aleksandru, uzsmaidīja viņai un teica: – Tu izskaties jauka, mana mīļā. – Viņš noskūpstīja meitu uz vaiga, saņēma viņas roku, uzlika to sev uz delma un apklāja ar savu plaukstu. Viņas sirdi saviļņoja prieks. – Vai esi gatava?

Aleksandra pamāja. Ērģeles rēcoši atskaņoja Hendeļa melodiju, viņi devās pa baznīcas eju uz priekšu, un viņiem sekoja divi mazi pavadoņi, radinieku bērni, – sīka meitenīte rozā zīda tērpā un zēns skotu svārciņos un žaketītē ar misiņa pogām un gaisīgu mežģīņu kravati. Aleksandra devās pretim Lorensam, viņa māsai Meivai un viņa tēvam, un pašas tēva draugam, cilvēkiem, kuri bija radījuši apstākļus, lai notiktu šīs laulības. Viņi visi bija tērpušies greznās kleitās un vizītsvārkos, uzlikuši cepures un uzāvuši spožas kurpes. Viss nepieciešamais bija paveikts. Atpakaļceļa vairs nebija. Aleksandra stingrāk piekļāvās tēvam, gūstot mierinājumu no nepazīstamās sajūtas, ka tēvs atrodas tik tuvu un viņa stingrā roka ir virs viņas rokas.

Tuvojoties Lorensam, Aleksandra saskatīja sviedru lāses uz viņa deguna un pieres. Viņa seja bija papīra baltumā, krūtis strauji cilājās zem svārkiem. Tā vien likās, ka viņš tūlīt noģībs. Aleksandra arī jutās apmulsusi un apskurbusi, viņa nespēja aizmirst grauzdēto maizīti, kuru krustmāte Felisitija bija likusi apēst, un tagad viņai pakrūtē žņaudza kamols. Viņai ienāca prātā, ka abi ar Lorensu var noģībt, un bija jāapvalda mežonīgā vēlme iesmieties par iztēlē radīto ainu, kā līgava un līgavainis bezsamaņā guļ pie altāra.

Kad abu skatieni satikās, Lorenss mēģināja uzsmaidīt, taču viņa seja pēkšņi kļuva pelēki zaļgana, un viņš salīgojās, pirms atguva savaldību.

– Vai viss kārtībā? – vikārs klusi jautāja, kad ērģeles bija beigušas spēlēt.

Lorenss norīstījās, tverot pēc elpas, un viņa brālis atbildēja:

– Ar viņu viss ir kārtībā. Laimes pārņemts, nekas cits.

Varat sākt.

Aleksandrai pēkšņi ienāca prātā, ka viņi līdz šim bija iesaistījušies spēlē “precēšanās” un apkārtējie pieļāva briesmīgu kļūdu, uztverdami viņus nopietni.

Ko mēs darām, viņa domāja, vai neviens mūs neapturēs?

Taču neviens neko neiebilda, kad tika jautāts, vai kādam zināms attaisnojošs iemesls vai šķērslis, kāpēc šīs laulības nedrīkstētu notikt. Kad Aleksandrai lika, viņa saņēma Lorensa roku un atkārtoja priekšā teiktos vārdus, noklausījās, ka Lorenss to pašu saka viņai, bet tik un tā nespēja atbrīvoties no dīvainās sajūtas, ka notiekošais ir kaut kas nereāls, nevis īstenība, – arī tad, kad viņai zeltnesī tika uzvilkts gredzens. Bija skaidrs, ka pēc šī dīvainā rituāla viņa novilks balto kleitu, noņems plīvuru, atdos ziedus, saģērbsies ikdienas drēbēs, ies atpakaļ uz savu istabu joprojām kā Aleksandra Krūva, deviņpadsmit gadu veca meitene, kura dzīvo kopā ar tēvu, minot, kad sāksies viņas personīgā dzīve.

Bet, kad viņa iznāca no baznīcas Lorensam blakus vējainās jūnija dienas saulē, viss mainījās. Pusstundas laikā spalgu baznīcas ērģeļu atskaņotu melodiju pavadībā un pēc ārijas, ko griezīgā balsī nodziedāja meitene no ciema, Aleksandra bija pārtapusi par kādu, kuru sauca misis Lorensa Saiksa kundze. Tagad viņa bija sieva, sieviete ar jauniem pienākumiem un uzdevumiem turpmākā nākotnē.

Tajā vakarā viņi iesēdās Lorensa Triumph Herald, Aleksandras ceļasoma bija nolikta bagāžniekā, un viņi devās kāzu ceļojumā uz kūrortu. Pēc tam viņiem bija paredzēts atgriezties nevis Aleksandras mājās, bet laulāto dzīvoklī Londonā. Aleksandras iepriekšējā dzīve bija zudusi uz mūžīgiem laikiem.

Ceturtā nodaļa

MŪSDIENAS

Dilailas kopdzīvei ar Džonu gandrīz nebija lemts īstenoties. Žurnāls bija pasūtījis modes skates filmēšanu Stērlingfortā, un to uzdeva vadīt Dilailai, bet viņa nolēma savā vietā turp sūtīt palīdzi.

– Man gluži vienkārši nav noskaņojuma, – iepriekšējā dienā viņa bija teikusi Grejam, sēžot pie rakstāmgalda ar vāju kafijas dzērienu latte vienā rokā, ar otru ritinot datora ekrānā fotogrāfijas, bet pie auss ar plecu piespiedusi telefonu. – Reičela tur darbosies, kā gribēs, neievērojot manus rīkojumus. Lai Millija brauc manā vietā.

– Vai tas ir Harija dēļ? – jautāja Grejs, un viņa balss telefonā skanēja stingri.

Dilaila nopūtās un noklikšķināja kursoru uz nākamo attēlu. Tas parādījās pa visu ekrānu. Eleganta modele bija savaikstījusi seju muļķīgā grimasē, tāpēc nebūt neizskatījās pievilcīga. Dilaila izdzēsa fotogrāfiju.

– Varbūt.

– Mīļā, tev ir jāsaņemas. Jūs abi šķiraties jau trešo reizi. Tu taču esi nobriedusi tam, lai beidzot palaistu Hariju un dzīvotu tālāk bez viņa. Patiesību sakot, man šķiet, ka tev jau sen ir zudušas jūtas pret viņu.

– Iespējams, tev taisnība. – Dilaila zināja, ka tieši tā arī ir. Viņa nedrīkstēja turpināt attiecības tādā stilā, kad tiek vilkta atpakaļ un grūsta prom. Tas emocionāli nomāca, un ilgas pēc Harija pamazām saēda sāpes, kuras viņš lika Dilailai pārciest. Grejs jau diezgan daudz reižu bija viņu atbalstījis, slaucīdams viņai asaras, ieliedams vīnu, analizēdams Hariju un viņa jūtas līdz rītausmai, bet nu jau pat viņš mudināja Dilailu sasparoties.

– Kā gan citādi, saprotams, ka man ir taisnība. Un es nespēju sastrādāties ar Milliju ne uz pusi tik labi kā ar tevi. Tu man būsi tur vajadzīga. Filmēšanas izmaksas šoreiz ir augstas. Tev tur jābūt, bez tevis nekas nesanāks. It īpaši, ja Reičela sāks kaitinoši uzvesties.

Dilaila brīdi padomāja.

– Ak, nu labi, – viņa beidzot piekrita, apzinoties, ka Grejs neatkāpsies. – Tu esi uzvarējis.

– Turklāt tu sēdēsi pie stūres. Atbrauc man pakaļ pulksten septiņos. – Grejs nolika klausuli.

Nākamajā rītā Dilaila apturēja savu Volkswagen Beetle pie Greja dzīvokļa Notinghilā, ielika Greja aparatūru bagāžniekā un devās ceļā pa M3 uz Stērlingfortu. Tur viņi nonāca dienas vidū, abi nokarsuši, izslāpuši, vēloties ātrāk izstaipīt kājas.

– Oho! – Dilaila bija iesaukusies, kad viņi piebrauca pie mājas. Ceļš no vārtiem līdz tai bija neparasts, līkumots, tas stiepās cauri samtaini zaļam parkam, garām ozoliem, gobām un liepām, visiem kokiem jau cienījamā vecumā. Ceļš viņu pieveda pie nama, kas daļēji atgādināja pili no pasaku grāmatas un daļēji diezgan elegantu pavaldonības laika celtni, kas saskanīgi sākās ar senlaicīgu apaļu torni vienā pusē. Tam sekoja Tjūdoru stila priekšpuse ar cietokšņa mūra izrobojumiem un pagarināts spārns ar brīnišķīgu astoņpadsmitajam gadsimtam raksturīgu simetriju. Par spīti vecumu un stilu kolekcijai, māja radīja vienotu, omulīgu iespaidu, kā spilvenu kaudze, kas novietota ieplakā un aizsargāta ar koku falangu no aizmugures.

Dilaila un Grejs izkāpa no mašīnas.

– Tā ir krāšņa, – Grejs atzina, pakāpies atpakaļ, lai aplūkotu celtni pilnībā. – Biju dzirdējis par Stērlingfortu, bet līdz šim nebija gadījies to apmeklēt. Viņi nav sabiedriski… tie Stērlingi. Ballītēs šī ģimene nav sastopama.

– Cik skaisti! – Dilaila pamāja ar roku uz parku. – Visapkārt.

– Tāda ir Dorseta. Ar savām tradīcijām, gadsimtiem ilgi zemkopju lolota, ar brīnišķīgām ainavām. Tagad iesim sameklēt Reičelu, jānoskaidro, vai modeles jau ieradušās.

Nostājušies zem varena dekoratīva lieveņa jumta, viņi parāva milzīgu arkveida parādes durvju rokturi. Durvis atvēra viens no filmēšanas grupas palīgiem.

– Kur ir mājas īpašnieks? – Dilaila jautāja, iegājusi plašā hallē ar marmora grīdu, ko veidoja melnbalti lauciņi. Palīgs paraustīja plecus.

Dilaila nojauta, ka Stērlingfortas īpašnieks, lai kurš tas būtu, droši vien uzskata, ka ērtāk būs nerādīties atbraucējiem acīs. Žurnāli un filmēšanas grupas par telpu izmantošanu modes skatēm un vēsturisku drāmu uzņemšanai maksāja brangu naudu māju saimniekiem, tāpēc viņi labāk turējās malā, ļaujot rīkoties. Galu galā viņiem atlīdzināja par jebko, kas vairs nebija tieši tāds pats kā sākumā, kad grupas ieradās.

Reičelu viņi sastapa lielā, ar tirkīzu un zeltu dekorētā istabā.

– Vai nav vareni? – viņa skaļi sauca, ieraudzījusi nākam Dilailu un Greju.
<< 1 2 3 4 5 6 7 8 ... 15 >>