<< 1 2 3 4 5 6 7 8 9 ... 15 >>

Lulū Teilore
Torņa vilinājums


– Tu taču neesi pārāk aizrāvusies, vai ne, Reičela? – Dilaila piesardzīgi jautāja, apzinoties, ka stiliste laikus jāiegrožo, pirms viņa zaudē jebkādu mēra izjūtu.

– Saprotams, ka ne! – Reičela sašutusi iebilda. – Mums pilnībā jāizmanto šī burvīgā vide un fantastiskie tērpi, kurus man izdevās dabūt. Skatieties! – Viņa piegāja pie drēbju statīva ar maziem modeļu izmēru apģērbiem, krāsu un audumu pārbagātības – slidena zīda, plāna šifona, spīdīgas ādas un gumijas, visu variāciju tvīdiem un adījumiem. – Dior, Chanel, Stella McCartney, Givenchy, McQueen! Viss, ko vien var iedomāties! Skate būs iespaidīga. Un kad vēl parādīšu jums dekorācijas!

Dilaila nopūtās, vēlēdamās, kaut šodien izdotos izvairīties no strīdiem. Ar Reičelu mūžam notika viens un tas pats, kad viņu uzaicināja strādāt, un viņa katrā ziņā piedalījās pašos smalkākajos pasūtījumos. Jo plašāka māja, greznāka filmēšanas vide, prāvāks budžets, jo lielāka iespēja, ka parādīsies Reičela, lai visu sabojātu. Viņu nemanītu ne tuvumā vidēja līmeņa studijas filmēšanā neinteresantā vietā Tūtingā, kur jāreklamē jauna dizainera drēbes. Būdama žurnāla izdevēja māsīca, piedevām snobs, Reičela drīkstēja daudz ko atļauties. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņa varēja sabradāt Dilailas radošās idejas un pilnvaras, to vietā liekot savējās, pat ja Dilaila bija žurnāla mākslinieciskā vadītāja.

Reičela kā allaž bija ģērbusies ekscentriski – karaļa Edvarda laika tērpā ar atbilstoši paceltu svārku daļu mugurpusē un garu, koši rozā balerīnas pačku zem tā. Atlasam šalcot, viņa tipināja pa koridoriem apavos uz platformas, un Dilaila viņai sekoja, juzdamās nožēlojami normāla savās džinsu biksēs, pelēkā zīda T kreklā un teniskurpēs. Viņa bija apguvusi, ka filmēšanā viegli var justies neizskatīga un noplukusi, kad apkārt staigā skaistas modeles dizaineru tērpos, tāpēc izvēlējās modernu, tomēr arī praktisku stilu, kas viņai piestāvēja. Kaut arī viņai nebija modeles figūras, viņa jutās apmierināta ar savu garo, pietiekami sportisko augumu. Grejs mēdza mudināt, lai viņa vairāk parādot savas slaidās kājas, bet viņa lielākoties deva priekšroku džinsiem un melnām biksēm.

– Velc kaut ko krāsaināku! – Grejs bārās. – Mūžam tas melnais un baltais. Vai tev pašai nav apnicis? – Taču Dilaila bija pieradusi pie monohromatiskā darba apģērba stila.

Birojā viņa valkāja baltas blūzes un tumšas žaketes, un bikses, un kurpes ar augstiem, smailiem papēžiem, papildinot tēlu ar modernu piesitienu, ko pieprasīja žurnāls. Filmēšanā viņa ģērbās pilnīgi pretēji – tur svarīgs bija citu cilvēku izskats, bet viņai vienkārši vajadzēja justies ērti. Šodien viņa biezos, garos matus bija saņēmusi uz augšu mezglā un iespraudusi tajā dažādas pildspalvas un zīmuļus. Daļēji tādēļ, lai savaldītu matus, un daļēji tādēļ, ka darba procesā viņai bija nepieciešams turēt pildspalvu pa rokai, citādi tās meklēšana viņu apgrūtināja un saniknoja. Dilaila zināja, cik ļoti Grejam nepatīk tāds izskats, tomēr šorīt, kāpjot automašīnā, viņš piesardzīgi to noklusēja. Viņš vienmēr mudināja Dilailu vairāk krāsoties, kārtīgi ieveidot matus, bet viņa tikai pasmējās. Dilailai patika savi garie mati, pat ja bija nepieciešama stunda, lai tos izžāvētu. Viņai šķita, ka pārmērīga krāsošanās viņu padara līdzīgu klaunam. Viņai bija dabiska seja, tīra āda ar dažiem vasaras raibumiem uz deguna, dabiski skropstas tumšas. Glīti vaibsti, izteikti vaigu kauli, strups deguns un labi veidota mute, gandrīz kā romiešiem. Viņa nekad nespētu iegūt citādu izskatu, kā tas bija ar modelēm, kad viņu parastās, sīkās sejiņas zem kosmētikas kārtām kļuva ēteriski skaistas. Patlaban trīs modeles aizgāja uz pagaidu salonu, kur stilistu komanda, apbruņojusies ar matu šķērēm un uzacu sukām, meitenes ar neizteiksmīgajiem vaibstiem un iekritušajiem vaigiem pārveidoja par apburošām daiļavām.

Manuprāt, es dodu priekšroku sev, Dilaila domāja. Grejs vienmēr atkārtoja, cik viņa burvīga, un, kaut arī Dilaila zināja, ka tā nebija gluži patiesība, viņa uzskatīja, ka prot sevi parādīt pietiekami labi.

Reičela pieveda viņus pie liela loga ar skatu uz pagalmu, palūkojās laukā un priecīgi paziņoja:

– Tur nu mēs esam!

Dilaila sekoja viņas skatienam uz četrstūraino pagalmu, kuru apjoza mājas nākamā daļa. Smaragdzaļā mauriņā bija salikti milzīgi dzīvnieki, kā likās, konstruēti no krāsaina papjēmašē. Liels, balts gulbis ar zelta kroni galvā, liels, balts trusis rūtainā vestē, nostājies uz pakaļkājām, pele grozā, ziņkāri pieliekusi galvu, un izlocījusies zaļa čūska, kas gatava uzbrukt. Citi, mazāki radījumi bija sastinguši tādās kā nepabeigtās pozās, it kā tos būtu sasaldējis baltās raganas burvju zizlis.

– Reičela! – Dilaila šausmās iesaucās, piespiedusi pieri pie loga rūts. – Ko tu esi izdarījusi? Cik tas maksāja?

– Grašus, mīļā, grašus! Tu pati teici, ka vajadzīgas pasakas. Manuprāt, figūras ir lieliskas. Vai piekrīti? Tiklīdz tās ieraudzīju, tūlīt teicu: “Jā, jā, jā!” – Reičela viņai uzsmaidīja, plakšķinot biezi uzkrāsotās skropstas. Apakšā zālienā parādījās divi vīri, kuri pacēla peli un nesa uz māju.

– Bet es pasūtīju dekorācijas, – Dilaila protestēja, tik apjukusi, ka vēl nepaspēja sadusmoties. – Mums ir paredzētas kāpnes, tonnām tilla un viss pārējais, ko apspriedām birojā.

– Ak, dārgā, bet zvēriņi ir burvīgi! Vai tie nav daudz interesantāki par vecām, garlaicīgām kāpnēm?

Pagalmā atskanēja kliedziens, un viņas paskatījās lejup uz vīrieti, kas, rokas gurnos iespiedis, nikni blenza uz dzīvniekiem un peli, kura tika vilkta iekšā pa durvīm.

– Vai, tas ir pārvaldnieks! – Reičela secināja. – Mīļā, tiec tu ar viņu galā, es esmu ļoti aizņemta! – Viņa apsviedās uz papēža un aiztipināja pa koridoru uz grimētavu.

Dilaila nopūtās. Viņai tas nebija vajadzīgs. Ne jau šodien. Ne tagad, kad viņa jutās nogurusi, spēkus izsmēlusi, noraudājusies. Man nepieciešamas brīvdienas, viņa sev teica. Labs, garš atvaļinājums kādā karstā zemē. Es jau paredzu, ka šī diena būs īsts murgs.

Viņa kaut kā sameklēja ceļu lejup pa kāpnēm, brīnoties, kā iespējams neapmaldīties tik lielā mājā, un paspēja vēl pamanīt peles asti pazūdam garā galerijā. Pa gaiteni viņai pretī nāca vīrietis, tērpies džinsos un vieglā kokvilnas kreklā ar uzlocītām piedurknēm, tumšiem matiem, kas bija īsi apgriezti, bet biezi, deniņos iesirmi.

– Paklausieties, kas šeit notiek? Iekšējais pagalms pārvērsts par sasodītu zvērnīcu, un tikko tie vandaļi pārstiepa milzīgu peli taisni pāri puķu dobei. Peles aste atstājusi dziļu vagu zālienā!

Vīrietis uzlūkoja Dilailu, un viņa seja pauda sašutumu. Viņa nenolaida skatienu, jūtot, ka pacietība tūlīt būs galā.

– Manuprāt, jums jāzina, ka mums ir atļauja, – viņa strupi atcirta.

– Tiešām? – Vīrietis izrādīja nepārprotamu kaujinieciskumu. – Nu, vismaz es tādu neesmu devis.

– Nē, jūs ne, – Dilaila aizstāvējās, cenšoties balsī saglabāt pārākumu. – Īpašnieks.

– Īpašnieks? – Vīrietis sarauca pieri.

– Jā. Viņš mums atļāva rīkoties atbilstoši filmēšanas prasībām.

– Tiešām? Un vai viņam ir zināms par tiem milzīgajiem dzīvniekiem? Tiem smieklīgajiem trušiem un ežiem, un ko vēl ne?

– Tie visi ir neatņemama mūsu radošā procesa sastāvdaļa, – Dilaila augstprātīgi paziņoja, bet iekšēji nosprieda, ka Reičela patiešām nudien ir viņas parādniece, ja viņai tagad tik strikti jāaizstāv stilistes sarūpētās muļķības. Tomēr, pazīstot Reičelu, Dilaila paredzēja, ka fotogrāfijas būs brīnišķīgas. – Un viņam nav ne mazāko iebildumu. Es pati ar viņu par to runāju.

Tieši tobrīd aiz loga kaut kas sakustējās, un abi reizē pagriezās, lai ieraudzītu, kā garām tiek stiepts milzīgs trusis, bet, tā kā nesēji bija aizsegti skatienam, radās iespaids, ka masīvais radījums pats virzās pāri zālienam.

Dilaila, palūkojusies uz trusi, atkal pievērsās pārvaldniekam, kura sejas izteiksme viņai lika satrūkties. Līdzko viņu skatieni satikās, abi vienlaicīgi uztvēra redzētā komiskumu un sāka smieties.

– Man jau vajadzēja paredzēt, ka sagaidāms kaut kas tamlīdzīgs, – vīrietis secināja. – Nav iemesla dusmoties. Ne tik sen es atļāvu kādai slavenībai šeit sarīkot kāzas, un tad apkārt braukāja stikla karietes ar baltiem zirgiem un notika vēl visādi brīnumi. – Viņš nogrozīja galvu un atkal iesmējās. – Padomā tik, milzīgi pasaku tēli! Vai tad ar kaut ko tādu spējat nopelnīt?

– Galvenokārt ar reklāmu, – Dilaila paskaidroja, joprojām spurkdama par to, kā bija izskatījies lielais trusis, iedams aiz loga.

Man nepieciešami smiekli, viņa aptvēra. Tik sen neesmu smējusies.

Pārvaldnieks pastiepa roku. – Mani sauc Džons Stērlings.

Dilaila satvēra viņa plaukstu, un abi stingri sarokojās.

– Sveicināts! Es esmu Dilaila Janga. – Viņa pasmaidīja, tad sastinga. – Pag… vai… Stērlings? Vai jūs…

– Vai neesmu Stērlingfortas īpašnieks? Jā, tas esmu es.

Priecājos, ka esam iepazinušies, mis Janga.

Dilaila juta, ka pietvīkst, un viņai kļuva karsti.

– Vai dieniņ, jūs noteikti domājat, kāda briesmone es esmu, ja tā varu melot. It kā es būtu ar jums vienojusies par atļauju. Parasti es neuzvedos tik nekaunīgi.

– Ak, neuztraucieties! – Džons Stērlings uzsmaidīja Dilailai. – Mani tas tikai izklaidēja. Tomēr noskaidrosim vienu – manu zālienu jūs savedīsiet iepriekšējā kārtībā, vai ne?

– Pavisam noteikti, – Dilaila solīja. – Kaut vai man pašai būtu jāuzliek jauna velēnas kārta.

– Tas nebūs nepieciešams, – Stērlingfortas īpašnieks apgalvoja, vēlreiz viņai uzsmaidot. Dilaila ievēroja, ka viņa acis bija maigi pelēkā krāsā un, kad viņš smaidīja, kreisajā vaigā parādījās bedrīte.

– Vai varam ķerties pie darba, mīļā?

Dilaila pagriezās pret Greju, kas nāca iekšā pa ārdurvīm, nesdams daļu aparatūras.

– Žēlīgā debess, nu kāpēc es nepaņēmu līdzi palīgu! – viņš sūdzējās, smagi elsojot. Viņa skatiens apstājās pie Džona Stērlinga. – Vai beidzot sāksiet kustēties un atnesīsiet reflektorus? Tie ir uz piebraucamā ceļa. Kad atstiepsiet, esmu gatavs uz jebko tējas tases dēļ.

Dilaila atvēra muti, lai paskaidrotu, bet Džons Stērlings apklusināja viņu, uzmetis izteiksmīgu skatienu, un, sazvērnieciski smaidot, skaļi atbildēja:

– Nekādu problēmu. – Un Dilaila noskatījās, kā viņš iziet ārā pēc reflektoriem.

– Nāc, jaunkundzīt, – Grejs aicināja Dilailu, dodamies uz kāpnēm. – Beidzot jāķeras pie darba.

Iespējams, viss ar to arī būtu beidzies. Dilaila sarunu atcerējās ar patīkamu smaidu. Viņu dzīve turpinātos katram pa savu ceļu. Dilaila atgrieztos savā mazītiņajā Londonas dzīvoklī un ciestu sirdssāpes Harija dēļ. Bet, kad viņa kravāja mašīnā Greja aparatūru, lai vestu kolēģi atpakaļ uz pilsētu, Džons Stērlings iznāca no mājas atvadīties. Dilaila un Grejs bija palikuši pēdējie no filmēšanas grupas. Reičela aizbrāzās savā Jaguar, tiklīdz bija beigusies pasākuma aizraujošā daļa, atstājot kārtošanu citiem. Savukārt modeles, saspiedušās savā mašīnā, devās uz kafejnīcu dzert nebeidzamas sojas latte, vienīgo viņu enerģijas avotu. Grimētāji, frizieri, elektriķi un filmēšanas grupas palīgi arī bija aizbraukuši, tāpēc tikai Dilaila un Grejs rūpējās par to, lai nams tiktu atstāts iepriekšējā stāvoklī.

– Vai dodaties prom? – jautāja Džons Stērlings, ejot pie mašīnas.
<< 1 2 3 4 5 6 7 8 9 ... 15 >>