<< 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 ... 15 >>

Lulū Teilore
Torņa vilinājums


Dilaila pamāja.

– Jā. Darbs pabeigts. Esam jums ļoti pateicīgi, paldies!

– Nav par ko. Turklāt man paliek jauka dzīvnieku kolekcija. Ceru, ka to tik drīz neaizvedīs prom no šejienes.

– Ak… Jā, man vajadzēja to pieminēt. Firma, kura par to atbild, ieradīsies rīt no rīta visu aizvākt. – Dilaila viņam uzsmaidīja. – Noteikti brīdiniet mani, ja būs kaut kas jāsakārto tā, kā tas bijis pirms mūsu ierašanās. Es par to parūpēšos.

– Paldies, mis Janga! Liels paldies!

Kaut kas Džona Stērlinga skatienā lika Dilailai ciešāk viņam pievērsties, it kā viņi būtu pazīstami tuvāk un ilgāk par šo vienu dienu. Jau kādreiz justa dzirkstelīte.

Tu esi līdzīgs man, Dilaila aptvēra, tad iekšēji pasmējās par šo domu. Kā gan viņa varētu iepatikties tāda nama īpašniekam?

Jau mašīnā, Dilailai vadot to uz automaģistrāli, Grejs paziņoja:

– Oho-ho, tu viņam patīc!

– Nu nē, – Dilaila braši iebilda, bet sajuta patīkama satraukuma pamošanos.

– Jā gan! Turklāt… Vai ievēroji? Viņam nav laulību gredzena.

– Tāda tipa vīrieši bieži nenēsā gredzenus, – Dilaila attrauca, cenšoties koncentrēties uz lauku ceļu līkumiem.

– Tomēr viņš nav precējies. Es to uztvēru. No viņa dveš vientulība, ilgas pēc sievietes sabiedrības.

– Vai vīrietis, kuram pieder Stērlingforta, nebūtu spiests nemitīgi atkauties no sieviešu uzmanības?

– Hmm, nez vai. Mana iekšējā balss nekad nekļūdās. Vai aizmirsi? Pagaidi vien, gan vēl sekos jaunumi. Es runāju nopietni.

Dilaila mainīja sarunas tematu, bet, atgriežoties Londonā, viņai apziņā ik pa brīdim kaut kas atgādināja Džonu Stērlingu un viņa burvīgajā mājā pavadīto dienu. Viņa apskatījās publikāciju kādā senākā žurnāla izdevumā, kurā bija redzams šis nams. Un pēc dažām dienām, atvērusi pasta sūtījumus, viņa ieraudzīja draudzenes ielūgumu pavadīt nedēļas nogali viesnīcā pavisam tuvu Stērlingfortai. Tad viņa, lasot kādu aprakstu, nejauši uzdūrās atsaucei uz Stērlingu ģimeni no Nortmūras, Dorsetā. Dīvaini, Dilaila prātoja. Bet tas neko nenozīmē. Nejauša sakritība, kā šķiet, tomēr…

Nedēļu vēlāk šķiršanās no Harija bija zaudējusi sāpju asumu, it kā vecajā namā pavadītā diena būtu viņu atbrīvojusi. Dilaila vairs īsti pat neatcerējās, kāpēc iepriekš bija tik ļoti pārdzīvojusi. Pasaulē eksistēja citi vīrieši, citas iespējas, dzīve, kas gaidīja viņu nākam pa to ceļu, kuru viņa izvēlēsies.

– Dilaila?

Tā bija viņas palīdze Roksija, kas pabāza galvu pa Dilailas kabineta durvīm.

– Jā? – Viņa pacēla skatienu no ekrāna, kur bija iedziļinājusies jauna, centīga fotogrāfa atsūtītajos attēlos.

– Tev ir apmeklētājs.

Dilaila sarauca pieri virs melno briļļu ietvara.

– Kas? Es nevienu negaidu.

– Viņa vārds esot Džons. Viņš sēž uzgaidāmajā telpā.

– Džons? – Dilaila atkārtoja. Uz mirkli viņa apjuka, tad nodomāja: “Vai tas varētu būt?” Viņa piecēlās, pēkšņi nopriecājusies, ka šodien ģērbusies atbilstoši pasākumam, kuru bija paredzēts apmeklēt pēc darba, tumšzilā zīda Alberta Ferretti kleitā un sudrabotā tvīda žaketē virs tās. Garie gaišie mati, svaigi ieveidoti, krita brīvās cirtās.

Dilaila nolika brilles uz galda.

– Skaidrs, iziešu pie viņa sasveicināties.

Ieraudzījusi Džonu Stērlingu, Dilaila juta sirdi patīkami sažņaudzamies. Viņš sēdēja pie kafijas galdiņa, pārlapojot žurnālu, vienu kāju laiski pārmetis otrai pār celi, ģērbies tumšās biksēs, kreklā un ļoti labi pašūtā žaketē. Pamanījis nākam Dilailu, viņš nekavējoties piecēlās. Smaids Džona sejā atmaidzināja un pārvērta nedaudz stūrainos vaibstus skaistus. Dilaila atkal pamanīja viņa kreisajā vaigā bedrīti, kas radīja pievilcīgi zēnisku iespaidu.

– Sveicināta, – Džons Stērlings sacīja. – Ceru, jums nav iebildumu, ka iegriezos. Esmu Londonā vienā no retajām reizēm, kad braucu uz šejieni, gāju cauri skvēram, un man iešāvās prātā… kāpēc neieiet pajautāt, kad Stērlingforta parādīsies žurnālā?

Dilaila pasmaidīja apmulsusi, bet priecīga. Vai kāds gan tāpat vien ienāktu tik nepārliecinoša iemesla dēļ? Par publikāciju varēja noskaidrot daudzos dažādos veidos.

– Patīkami jūs satikt. Ieiesim manā kabinetā.

– Varbūt… – Džons kļuva domīgs. – Mēs varētu kopā paēst pusdienas, ja esat brīva. – Viņš pārbaudīja laiku smagnējā rokas pulkstenī. – Ir jau gandrīz viens.

Dilailu pārņēma priecīgs satraukums.

– Izklausās jauki. Tas man tiešām patiktu.

– Man arī.

Viņi aizgāja uz tuvējo franču bistro, kas Dilailai jau bija pazīstams, apsēdās ārpusē vērot, kā garām slīd Londona, kamēr viņi notiesā gliemenes ar ķiplokiem un sviestu un pēc tam asiņainus steikus ar karstiem, sāļiem ceptiem kartupeļiem un piparotām ūdenskresēm. Viņi tērzēja par visu un neko. Džons bija labs sarunu biedrs, viņš ar interesi klausījās par Dilailas dzimtajām mājām pie Velsas robežas, par viņas ģimeni, darbu, dzīvi. Viņa daudz ko atklāja par sevi, taču Hariju gan nepieminēja. Savukārt Džons pastāstīja dažus notikumus no dzīves laukos, pateica arī to, ka ir šķīries. Viņi nosēdēja krodziņā visu pēcpusdienu. Dilaila piezvanīja un pateica, ka neatgriezīsies birojā. Pēc tam viņa atteicās arī no iepriekš ieplānotā pasākuma, jo abi kopā aizgāja uz bāru Rīdžentstrītā un tur nopļāpāja cauru vakaru. Tikšanās beigās abi apzinājās, ka kaut kas ir iesācies.

Iemīlēšanās sniedza reibinoši burvīgas emocijas. Džons brauca divas reizes nedēļā satikt Dilailu, līdz kādā piektdienas vakarā pie krastmalas metro stacijas viņi zem laternas skūpstījās, nepievēršot uzmanību, ka apkārt ir cilvēki. Džons aizgāja Dilailai līdzi uz viņas mazītiņo dzīvoklīti Londonas rietumos, un tur abi drudžaini norāva viens otram drēbes un mīlējās, pēc tam pārvietojās uz guļamistabu, un sekoja garas, maiguma piepildītas stundas. Dilailai ārkārtīgi patika tas, kā Džons smaržo, patika pieskarties viņa ādai, patika viņa muskuļotais augums un abu ķermeņu saderība. Viņu sajūsmināja savstarpējā saskaņa, Džona apskāvieni uz skūpsti, nemitīgās alkas pēc viņas. Neviens cits viņiem nebija vajadzīgs, tikai pašu sabiedrība, sarunas, smiekli un atklāsmes, kas vienmēr beidzās gultā. Džons palika pie viņas visu nedēļas nogali. Dzīvoklis pēc viņa aizbraukšanas šķita tukšs un bezdvēselisks. Kad Džons ieradās nākamajā reizē, viņam līdzi bija soma.

– Man nav tūlīt jābrauc atpakaļ, – viņš teica. – Stērlingfortā notiek filmēšana. Atstāju mājās brālēnu Benu par atbildīgo. Bens pie manis strādā. Viņš tiks galā.

– Brīnišķīgi! – Dilaila smaidīdama atsaucās, un viņu saviļņoja patīkams satraukums. – Es priecājos, ka vari palikt!

Džons ar ilgošanos uzlūkoja Dilailu.

– Es nespēju būt tālumā no tevis. Dilaila, tu padari gaišāku manu dzīvi, tu to esi pārvērtusi un pati nemaz nezini, cik lielā mērā.

Aiz laimes Dilaila jutās kā no jauna piedzimusi, Harijs bija palicis pagātnē, un viņa vietu aizņēma kaislās jūtas pret Džonu. Viņš bija asprātīgs, valdzinošs, gudrs, ar tādu dvēseles dziļumu, kas saistīja Dilailu. Džons daudz nestāstīja ne par sevi, ne savu ģimeni, tikai īsi pieminēja pagātni, kad Dilaila viņu izjautāja, viņš atklāja, ka tēvs slimo ar progresējošu demenci, bet māte jau sen mirusi, taču neko vairāk nestāstīja. Džonam nebija ne māsu, ne brāļu, un viņa ģimenes mantojums bija smaga atbildības nasta – māja un viss ar to saistītais. Kāds tur brīnums, Dilaila domāja, ka Džons paradis klusēt, kad uzmācās drūms noskaņojums, un ierauties sevī. Uz jautājumu, kas noticis, viņš saņēmās un atkal pasmaidīja, bet pēc tam izvairīgi atbildēja, ka viss esot labi. Tomēr ik pēc dažām naktīm viņu mocīja slikti sapņi, viņš konvulsīvi raustījās, grozījās, miegā iekliedzās un trūkās augšā, elsodams mežonīgi ieplestām acīm tādās šausmās, ko nebija iespējams attēlot. Tad Dilaila viņu apskāva un mierināja, līdz lēkme beidzās un viņš no jauna iemiga.

Atgriešanās Stērlingfortā Dilailai šķita kā pasaka. Džons viņu aizveda turp dzestrā rudens dienā, lai viņi pavadītu nedēļas nogali tikai divatā, un māja izskatījās neaptverami skaista no aukstuma vizuļojošajā parkā. Samākušos pēcpusdienu viņi sagaidīja pie omulīgi iekurta kamīna un visās telpās iedegtām lampām. Saimniecības vadītāja bija atstājusi burbuļojam sautējumu un cepamies kartupeļus. Viņi iedzēra vīnu mazajā viesistabā mājas aizmugurējā daļā un mīlējās kamīna priekšā.

Pēc tam, atlaidusies uz spilveniem Džona apskāvienos, Dilaila vēroja lēkājošās liesmas un uzmanīgi, taču it kā nevērīgi pajautāja:

– Vai tas portrets hallē… vai tā ir viņa?

Džons viegli sarāvās.

– Kas “viņa”?

– Tava pirmā sieva.

Iepriekš dienā, kad Džons bija izgājis kaut ko paņemt, Dilaila savukārt bija aplūkojusi gleznas un ievēroja pasteļtehnikā darinātu sievietes portretu. Tas nebija īpaši kvalitatīvs. Mati pārāk blondi un gludi, acis mazliet par lielām, mute ar tik savilktām lūpām, ka neizskatījās dabiska, tomēr seja pauda izaicinājumu. Apakšā uz mazas zeltītas plāksnītes bija rakstīts “Vona Forda-Stērlinga”. Acīmredzot viņa bija amerikāniete, kaut vai tāpēc, ka bija paturējusi meitas uzvārdu. Dilaila ziņkāri nopētīja gleznu. Džons viņai bija stāstījis, ka viņa pirmo sievu saucot Vona. Viņi bija precējušies četrus gadus un pirms desmit gadiem bez strīdiem izšķīrušies. Vona tagad dzīvojot Savienotajās Valstīs, apprecējusies vēlreiz. Iespējams, tagad viņa sevi sauca par Vonu Fordu-StērlinguSmitu vai kāds nu bija viņas jaunais uzvārds.

– Vona? – Džons atslāba. – Jā, tā ir viņa.
<< 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 ... 15 >>