1 2 3 4 5 ... 10 >>

Lūsija Vaithausa
Ideāls vīrs

Ideāls vīrs
Lūsija Vaithausa

Hanna Reilija var sevi uzskatīt par laimīgu sievieti. Perfekta laulība, mīlošs vīrs, pašiem savs, veiksmīgs uzņēmums… Uzticēšanās un sapratne no pusvārda, laime pilnībā. Līdz brīdim, kad Marks neatlido ar paredzēto lidmašīnas reisu, viņš nav reģistrējies nevienā viesnīcā un nav sazvanāms pa telefonu… Meklējot atbildes, Hanna saprot, ka ir kāds noslēpums, kuru Marks sievai neatklāj, lai pasargātu… sevi vai Hannu?

Lūsija Vaithausa

Ideāls vīrs. No angļu valodas tulkojusi Liāna Niedra

Pirmā nodaļa

Lietus gāza kā ar spaiņiem, jo sevišķi tur, kur brauktuve bija atklāta vējam, kas drebināja Hannas veco VW, it kā gribēdams to nostumt no ceļa. Parasti Hītrovā viņa vēroja, kā lidmašīnas cita pēc citas nolaižas lejā gandrīz tikai ar minūtes starplaiku, bet šovakar to ritms bija cits, pagāja divas, pat trīs minūtes, līdz kārtējās ugunis izlauzās caur saniknotajiem mākoņiem. Viņa atkal stingrāk sažņaudza stūri, palūkojās atpakaļskata spogulī un iegriezās ātrgaitas joslā.

Holiday Inn rēgojās kreisajā pusē pret debesīm kā neglīts betona zoba siluets, gaisma no zaļās neona izkārtnes izplūda mitrajā gaisā. Hanna devās uz trešo termināli, juzdama, kā pakrūtē pieaug sasprindzinājums. Kaut arī viņa un Marks tagad bija precējušies, brauciens uz lidostu viņu joprojām satrauca. Viņai nebija nepieciešams ierasties Marku sagaidīt; īstenībā labāk būtu, ja viņš braucienam uz pilsētu paņemtu taksometru, it īpaši tik nejaukā vakarā kā šis, tomēr ceļš, sagaidītāji pie barjeras, tikko atlidojušie pasažieri – viss Hannai atgādināja laiku, kad abi nebija vēl salaulājušies, kad Džona Kenedija starptautiskā lidosta un Hītrova bija galapunkti, ar kuriem saistījās daudzas viņu abu nedēļas nogales.

Kā parasti, pirmie divi autostāvvietas līmeņi bija aizņemti. Negribīgi Hanna uzbrauca trešajā līmenī, kur atrada vietu pie koridora ar biļešu automātiem. Ātri iemetusi skatienu spogulī, viņa izkāpa no mašīnas un gāja uz liftu.

Kaut arī bija piektdienas vakars, ielidošanas zālē valdīja dzīva rosība. Zemu piekārto griestu spilgtais apgaismojums skarbi atkailināja simtiem gaidītāju sejas. Daži bija nostājušies pie barjeras, citi pulcējās zāles centrā un gar malām; ierasti netrūka arī taksometru vadītāju, kuri turēja rokās plakātus ar uzvārdiem; grupa tūristu, tērpušies T kreklos un šortos, bez šaubām nolādēs mirkli, kad no lidostas ēkas būs izgājuši lietū. Kupla ģimene, cilvēki divdesmit pieci, trīsdesmit, izrādīja krāsu un rakstu bagātos tradicionālos afrikāņu tērpus.

Hanna izspraucās pūlim cauri pie monitoriem un apskatījās, ka Marka lidmašīna tikko nolaidusies. Tātad atlika vēl minūtes piecpadsmit, divdesmit, līdz viņš iznāks pa durvīm, tāpēc viņa nopirka sviestmaizi mazā Marks & Spencer veikaliņā un apsēdās zāles otrā galā uz plastmasas sola. Dienā viņa delikatešu veikaliņā bija iegādājusies franču maizi un gabaliņu ļoti laba Rokforas siera, kas kopā ar glāzi vīna bijatieši tas, ko Marks vienmēr vēlējās pēc vakara lidojuma, taču šobrīd viņa jutās tik izsalkusi, ka nespēja nociesties, tūlīt pat kaut ko neapēdusi. Kopš pusdienlaika viņa neko nebija nobaudījusi; intervija ar AVT pēcpusdienā turpinājās ilgāk nekā bija paredzēts, un pulkstenis jau rādīja pāri septiņiem, kad viņa izkāpa no metro Pārsongrīnā.

Sēžot uz sola, Hanna vēroja, kā automātiskās durvis ik pa brīdim izlaiž nenoteiktu skaitu cilvēku. Monitorā rēgojās garš saraksts ar reisiem, kas krietni aizkavējušies. Hanna prātoja, ka pasažieri, kuri šobrīd iznāk, atlidojuši no Frītaunas jau pirms Marka; reiss bija kavējis pusotru stundu. Durvīs parādījās slaids, tumši iededzis puisis džinsos un haki krāsas kreklā un vērīgi ielūkojās sagaidītāju pūlī. Jauna sieviete steidzās viņam pretim, ar priekpilnu seju metās viņa apskāvienos un noskūpstīja viņu tā, ka padzīvojis kungs Hannai blakus uz soliņa nicīgi nosprauslājās. Hanna atkal sajuta spriedzi pakrūtē. Mark, nāc taču ātrāk!

Viņa atcerējās, kā bija gaidījusi Marku otrpus Atlantijas okeānam pirms pārvākšanās atpakaļ uz Londonu. American Airlines izmantotajā septītajā terminālī Džona Kenedija lidostā nebija ne kafejnīcu, ne veikalu, kur īsināt laiku, tikai avīžu kiosks, kafijas automāts un pāris rindu cietu plastmasas krēslu. Hanna vienmēr mēdza ņemt līdzi klēpjdatoru, ja reiss aizkavētos, bet viņa nespēja koncentrēties darbam, jo galva parāvās uz augšu katru reizi, kad pie barjeras iznāca kāds pasažieris. Viņa negribēja palaist garām mirkli, kad Marks pirmais viņu ieraudzīja un viņa sejā parādījās smaids. Sākumā viņš savaikstīja pārspīlēti komisku grimasi, it kā censtos noslēpt apjukumu par to, ka ieradies, bet drīz viņa seja atplauka platā smaidā, un atkārtojās abu ieviestā regulārā uzvedības secība: viņš apskāva Hannu tā, ka viņa baidījās, vai ribas nesalūzīs, tad viņi dabūja taksometru un taisnā ceļā devās mājup un gultā. Pēc tam saģērbās un gāja pastaigā uz “Vestvilu” Desmitajā ielā pēc hotdogiem.

Nu jau durvis vērās biežāk, izlaižot vienmērīgāku ļaužu plūsmu. Zināmam skaitam balsu skanēja amerikāņu akcents, kas norādīja, ka viņi ir no Marka reisa – pirms un pēc lidojuma no Ēģiptes un Marokas.

Hanna piecēlās un gāja paskatīties. Iznāca daži vīrieši uzvalkos ar vieglām somām; divi pāri; ģimene, kas stūma ratiņus ar nedroši augstu bagāžas kalnu, turklāt priekšējie riteņi neklausīja. Kāds bērns, pamanījis tēvu, pirms to paspēja izdarīt viņa māte, izslīdēja viņai no rokām un pašļūca zem barjeras tēvam pretim, izraisot pūlī smieklu vilni.

Pēc divdesmit piecām minūtēm Hanna saprata, ka notikusi kaut kāda aizķeršanās. Marks vienmēr parādījās pirmajā pasažieru grupā, un šoreiz viņš bija paņēmis līdzi tikai mazo ādas somu, tātad negaidīja bagāžu. Iespējams, ka viņš kaut ko bija aizmirsis lidmašīnā un aizgājis atpakaļ, vai arī viņu aizturējusi muitas kontrole. Parāvusi augšup piedurkni, Hanna paskatījās pulkstenī – Rotary bija mātes dāvana, kad viņa iestājās universitātē. Piecas minūtes pāri desmitiem. Hanna piespieda savā BlackBerry Marka numuru, bet tad mainīja domas: zvans sabojātu satikšanās prieku. Viņa pagaidīs vēl desmit minūtes, tad, ja nekas cits neatliks, zvanīs viņam.

Piecpadsmit minūtes pāri desmitiem pasažieri ar amerikāņu akcentu bija aizgājuši, un nākamie, kas parādījās durvīs, sarunājās cits ar citu ugunīgi straujā spāņu valodā. Vienīgais cilvēks, kurš gaidīja tikpat ilgi kā Hanna, bija vīrietis ap gadiem piecdesmit, ģērbies tumšzilā sporta žaketē un kokvilnas biksēs, taču pie viņa arī beidzot iznāca meita. Hanna minēja, vai būtu ko sajaukusi, bet tas nebija iespējams, nē, viņa skaidri atcerējās, ka Marks bija teicis – piektdien parastajā laikā.

Hanna piespieda Marka numura taustiņu. Zvans tika novadīts uz balss pastu, un viņa izslēdza telefonu, neatstājot ziņojumu. Markam nebija raksturīgi kavēt lidojumu, taču iespējams, ka šoreiz tas bija noticis. Varbūt viņš nebija paspējis uz šo reisu un tagad lidoja ar nākamo. Tā viņam bija gadījies, ceļojot uz Ņujorku no Toronto.

Hanna vēlreiz paskatījās monitorā. Marka reisu vairs pat nerādīja. Tad viņa ieraudzīja divus citus reisus no Ņujorkas – viena lidmašīna tikko bija nolaidusies, otra tuvojās. Varbūt Marks atradās vienā no tām. Ja tā, viņš zvanīs vai sūtīs īsziņu, tiklīdz ieslēgs telefonu.

Pūlis pamazām izklīda, un šajā reizē Hanna ieņēma vietu pie barjeras tieši pretim durvīm – “zelta vietu”, kā Marks to sauca. Ik pēc brīža pārbaudot telefonu, viņa gaidīja, līdz pulkstenis bija gandrīz desmit minūtes pāri vienpadsmitiem, tātad bija pagājusi vēl viena vesela stunda. Kad pēdējais amerikānis no otrā reisa iznāca pa durvīm, viņa zvanīja atkal, un atkal izdzirdēja balss pastu.

Hannu pamazām pārņēma uztraukums. Ja Marks lidoja ar citu reisu, tad kāpēc viņai nepiezvanīja? Ja nu kaut kas noticis ar lidmašīnu? Viņa piezvanīja vēl reizi, tad atkāpās no vietas pie barjeras un devās uz ugunsdzēsības izeju. Aviokompāniju uzziņu galdi atradās izlidošanas zālē, un vienkāršāk bija turp aiziet pāri pagalmam starp abām ēkām, nekā ložņāt augšā lejā pa tuneļiem un eskalatoriem.

Laukā vējš brāzmām dzenāja lietus šaltis kā sīku zivtiņu barus, ko mirkli paturēja gaisā un tad trieca pret zemi. Smagās durvis izrāvās Hannai no rokas, un tās aizcirtās viņai aiz muguras. Virs galvas kārtējā lidmašīna lauzās cauri padebešiem, motora rūkoņai piepildot gaisu ar dzirdi plosošu rēkoņu. Sagumusi, kaklu plecos ierāvusi, Hanna metās skriet.

Laukā viņa pavadīja ne vairāk kā trīsdesmit sekundes, bet, kad iesteidzās iekšā, mati bija slapji, un viņa tos atglauda no sejas. Salīdzinājumā ar ielidošanas zāli izlidošanas zāle trešajā terminālī bija modernisma paraugs ar labi izgaismotiem augstiem griestiem, taču, kad Hanna atrada Marka ierasti izmantotās amerikāņu aviolīnijas uzziņu galdu, darbiniece pie tā jau vilka mugurā žaketi.

– Es tikko izslēdzu datoru, – viņa pavēstīja, skatienu nepaceļot.

– Es tikai gribēju noskaidrot, vai mans vīrs šovakar atlidoja.

– Ak tā. – Nu jau sieviete mundrāk palūkojās uz Hannu. – To es jums tāpat nevarētu pateikt. Pastāv datu aizsardzība, vai ne?

Hannu pārņēma ierastais aizkaitinājums par sīkmanīgu kārtības noteikumu ievērošanu.

– Vai tiešām? – viņa noprasīja. – Viņš ir mans vīrs.

– Atvainojiet. – Darbiniece paraustīja plecus, izskatīdamās apmierināta, par iespēju parādīt savu varu, un Hannas dusmas par situāciju kopumā vērsās pret pašu sievieti. Darbavietas tuvums nemuitojamo preču veikaliem nebija attaisnojums tik sasodīti biezas kosmētikas kārtas uzziešanai. Interesanti, cik viņai gadu zem tās pūderkrēma pēcnāves maskas?

– Saprotiet, man tikai jāzina, ka ar manu vīru nav atgadījies nekas ļauns, – Hanna uzstāja un atbalstījās ar rokām pret leti. – Vismaz pasakiet, vai šovakar Ņujorkas reisiem nav bijuši kādi sarežģījumi?

Sieviete nopūtās.

– Nekā tamlīdzīga, – viņa atbildēja. – Tikai aizkavēšanās stiprā vēja dēļ, cits nekas.

– Nu, paldies Dievam!

Hanna jau bija veikusi pusceļu pāri zālei, kad piepeši attapās neziņā, kurp īsti doties. Viņa atkal mēģināja Marku sazvanīt. Taču joprojām velti. Šoreiz viņa ierunāja ziņu.

– Sveiks, tā esmu es. Esmu Hītrovā – kur tu? Atbraucu tevi sagaidīt, bet tevis nav. Ja tomēr esi, zvani. – Uz mirkli viņa saminstinājās. – Ceru, ka tev nekas nekaiš. Piezvani, tiklīdz būsi noklausījies šo, es uztraucos par tevi. – Viņa iesmējās un piebilda, ka saprot – nav pamata raizēties. Lai nu kurš, taču ne Marks iekultos nepatikšanās, tātad, ja ar lidmašīnu viss bija kārtībā, ar viņu jābūt tāpat.

Izslēgusi telefonu, Hanna prātoja, kam vēl piezvanīt. Vai Marka asistentei Nīšai? Nē – pulkstenis rādīja gandrīz pusdivpadsmit. Ja Nīša būtu informēta par kādiem sarežģījumiem, viņa piezvanītu. To pašu varēja apgalvot par Marka biznesa partneri Deividu. Šoreiz Marks lidoja uz Ameriku viens, tāpēc nebija, kam zvanīt, lai pārliecinātos par to, ka tas otrs arī ir atgriezies. Ja no Marka šovakar vairs nebūs nekādu vēstu, viņai jāgaida līdz rītam, un tikai tad varēs zvanīt citiem cilvēkiem.

Augšā autostāvvietā, kas bija paredzēta īslaicīgai gaidīšanai, Hanna tik tikko apvaldīja vēlmi iespert pa biļešu automātu.

– Divpadsmit mārciņas par divām nolāpītām stundām? – Viņas sauciens atbalsojās tukšajā koridorā ar biļešu automātiem.

Automaģistrāle M4 atceļā uz Londonu bija tukšāka, laternas meta priekšā uz brauktuves atsevišķus gaismas apļus. Uz estakādes virs Brentfordas Hanna pameta skatienu uz tukšajiem birojiem, kas pirmdien atkal atdzīvosies. Spokainie rakstāmgaldu, krēslu un datoru apveidi pēkšņi satrauca iztēli par pašas turpmāko karjeru – tālu, gaistošu, slēgtu aiz stikla, caur kuru varēja kaut ko saskatīt, bet neko aizsniegt.

Ieradusies Kverendonstrītā, Hanna zaudēja pēdējās cerības. Ja Marks kādreiz paspēja atbraukt pirms viņas, visos logos dega gaisma, bet šovakar nams slīga tajā pašā tumsā, kādā viņa bija to atstājusi.

Linda, Marka apkopēja – viņu apkopēja –, šodien bija te strādājusi, jo gaisā stipri vēdīja pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa. Hanna iegāja virtuvē un paņēma no statīva vīnu un ielēja glāzi. Tad viņa apsēdās pie klēpjdatora un pārbaudīja vēstules. Reizēm viņas BlackBerry gadījās aizķeršanās, kad tas stundām nerādīja ziņojumus, un pēc tam visi saradās uzreiz. Šovakar tā nenotika: pēdējā elektroniskā vēstule no brāļa ar jautājumu, kā viņai veicies intervijā, atradās gan telefonā, gan datorā.

Hanna sāka rakstīt vēstuli Markam.

Sveiks! Hītrovā Tu neparādījies. Vai nu Tu joprojām lido, vai arī Tev kaut kas lēcies ar telefonu, tāpēc rakstu Tev elektroniski. Paziņo, kas noticis. Gaidu Tevi Kverendonstrītā. Māja – un gulta – ir tukša bez Tevis…

Viņa iedzēra malku vīna – tas bija garšīgs, jo Marka izpratne par vīnu ikdienas lietošanai nesaskanēja ar Hannai pieņemamu cenas mērogu, – tad piecēlusies, ar glāzi rokā, piegāja pie divviru loga, kas sniedzās līdz grīdai, un palūkojās laukā uz nelielo bruģēto pagalmiņu aiz mājas. Aizlikusi acīm priekšā plaukstu, viņa ārpusē tumsā saskatīja akmens plāksnes un tālāk krūmus un dekoratīvo ķirsi. Vējš bija sagriezis visu kājām gaisā. Viens koka krēsls bija aizpūsts pagalma galā uz akmens siles, kur viņa vasarā audzēja tomātus, bruģa plāksnes bija kā nosētas ar lapām un zariņiem.

Tādu nekārtību nedrīkstēja atstāt, ja no rīta lietus būs pārgājis, viņa izies laukā un visu sakops.

Pāri galvai uz Hītrovu virzījās lidmašīna – brīdi saredzama starp plaisu mākoņos, tad atkal paslēpta. Hanna sev iegalvoja, ka, iespējams, Marks joprojām ir gaisā, gan viņa pēc pāris stundām pamodīsies un atklās, ka blakus guļ vīrs, taču aiz bailēm, ka tas ir zaglis, viņu gandrīz ķers sirdstrieka. Viņa pagriezās nost no loga pret istabu un palika stāvam kā zemē iemieta. Reizēm viņai gadījās tādi mirkļi, kad mājas plašums viņu atkal un atkal no jauna pārsteidza. Apbrīnojami, bet Marks šo māju bija nopircis, kad viņam bija tikai pāri divdesmit, kā viņš stāstīja; divas mājas šajā ielā, kopš Hanna te ievācās, tika pārdotas par vairāk nekā diviem miljoniem.

– Tā tagad mājas maksā, – Marks viņai paskaidroja. – Man tā pieder jau divpadsmit gadus, krietni pirms lielā cenu pieauguma, un toreiz māja bija ļoti sliktā stāvoklī. Es to iegādājos no kāda veca pāra, kas neko nebija uzlabojis kopš sešdesmitajiem gadiem, tāpēc nācās visu kapitāli remontēt – ierīkot jaunu elektroinstalāciju, kanalizāciju, apdari.

– Tomēr…

Marks bija paraustījis plecus.

– Man veicās, darījumi nesa peļņu, un cena bija atbilstoša. Tas bija labs ieguldījums.

Hannai nācās pierast pie apziņas, kāda viņai tagad ir virtuve. Viņai bija patikusi sava virtuve Ņujorkas dzīvoklī ar oriģinālām atsegtu ķieģeļu sienām un industriālām detaļām, bet, novērtējot to ar skaidru, vēsu skatienu, tā bija tikai šaura platība septiņu pēdu garumā. Lai pagatavotu ēdienu, viņai vajadzēja pastāvīgi meklēt jaunu vietu šķīvjiem un nažiem, un dēlīšiem uz gabaliņa letes, plīts virsmas, sola. Šeit virtuve bija desmit reižu lielāka. Pat ja viņai vajadzētu gatavot trīsdesmit personām, lai gan tāda iespēja bija maz ticama, viņai nekur nebūtu jāatduras.
1 2 3 4 5 ... 10 >>