<< 1 ... 6 7 8 9 10

Lūsija Vaithausa
Ideāls vīrs


– Kad dzīvoju ar Lauru, svinējām kopā – vienu reizi divatā Londonā, otru reizi pie viņas vecākiem Somersetā.

Izdzirdot Marka bijušās draudzenes vārdu, Hanna sajuta ierasto muļķīgo greizsirdības dūrienu.

– Bet pirms tam es biju viens, – viņš piebilda. – Trīs Ziemassvētkus es pavadīju viens – kaut arī tas man liek izklausīties kā nabadziņam…

– Nē.

– Tomēr tas ir tāds dīvains laiks gadā, vai ne? Kopš vecāku nāves es neuztveru tā svarīgumu. Agrāk tas bija saistīts ar manu mammu – viņa tam sāka gatavoties jau kopš jūnija. Viņa ļoti pūlējās – taisīja Ziemassvētku pudiņu, maltās gaļas pīrāgu, lielu augļu un marcipāna kūku, un cik daudz bija to mazo rotājumu mūsu bērnībā, kurus viņa pēc tam rūpīgi iesaiņoja Zvaigznes dienas priekšvakarā. – Marka profils izcēlās gaismā, ko meta lampa uz naktsskapīša, un Hanna redzēja, kā saspringst viņa zoda muskuļi.

– Piedod, – Hanna ierunājās. – Es negribēju…

– Nē, nē, tas nekas. Man patīk to atcerēties. Nabaga mamma.

Brīdi vilcinājusies, Hanna saņēmās pajautāt.

– Un kā ar tavu brāli?

Marks tik spēji satrūkās, ka gandrīz atgrūda Hannu no sava pleca.

– Ko tu gribi zināt?

– Vai tad jūs nesatiekaties Ziemassvētkos? Vai kaut reizi nepiezvanāt viens otram, lai…

– Nē.

Laiks ritēja, un pa atvērtajām durvīm Hanna izdzirdēja pēdējos akordus no Wilco albuma, kas skanēja viņas iPod dzīvojamā istabā.

– Kāpēc tu apklusi? – Marks noprasīja, un Hannu pārsteidza skarbums viņa balsī.

– Tāpat vien. Es tikai mēģināju iztēloties, kā tas būtu, ja es neko nezinātu par Tomu, un nespēju – viņam ir nemainīga vieta manā dzīvē. Daudzējādā ziņā viņš ir arī mans labākais draugs, ne tikai brālis.

Marks paraustīja plecus.

– Tev ir veicies.

Ja nebūtu Toma, Hanna vēl nodomāja, bet nepateica to skaļi, iespējams, ka tad viņa šobrīd negulētu kopā ar Marku un neaicinātu viņu ciemos uz Malvernu, tā iesaistot viņu savā dzīvē vairāk nekā līdz šim jebkuru citu.

Iepriekšējā gadā tūlīt pēc Ziemassvētkiem pirms mācību sākuma skolā Toms bija atlidojis pie Hannas uz Ņujorku, lai kopā pavadītu piecas dienas. Šoreiz brālis vēlējās redzēt viņas Ņujorku, tā viņš teica, ne tikai Empire State Building, Centrālo parku un Metropolitēnu. Obligātos apskates objektus viņš jau bija izbraukājis, tāpēc viņi augu dienu staigāja jūdzēm tālu bargajā salā, iegāja padzert kafiju pie Gol’s un Oren’s Daily Roast, nobaudīt karstu šokolādi un cepumus pilsētas maiznīcā. Hanna aizveda viņu uz veco grāmatu veikalu un uz McNally Jackson, un muzeju Tenement Orčardstrītā, par ko Toms bija sajūsmināts. Pēdējā dienā viņi mielojās ar mīklā ceptiem āboliem par dolāru gabalā Ludlovā un kājām izgāja caur Čainataunu, lai pēcpusdienā pievienotos tūristiem uz Bruklinas tilta. Viņi stāvēja plecu pie pleca, atbalstījušies pret margām zem centrālās arkas, spilgtajai ziemas gaismai pār Īstriveru apžilbinot acis un atmirdzot ūdenī un spožajos Louermanhetenas stikla kanjonos. Tālāk pacēlās jaunais Pasaules tirdzniecības centrs, liekot viņiem sajusties pavisam maziņiem.

Labu laiciņu viņi vēroja, kā Steitenailendas prāmis kursē turp un atpakaļ un mazs kuģītis apmet loku ap Manhetenas galu ceļā uz Hudzonu. Daži drosmīgākie bija uzkāpuši uz jahtas, kuras koši baltā trijstūrveida bura izcēlās pret debesu zilumu. Pēkšņa vēja brāzma parāva Hannas šalles galus tieši viņai sejā, un viņa, to sakārtojusi, sabāza rokas kabatās.

– Nāc, Tomas, jāiet tālāk. Mēs sasalsim ragā, ja ilgi vēl te stāvēsim.

Tomēr Toms, nebildis ne vārda, nepakustējās. – Vai tu mani nedzirdi? Vai ausis aizkritušas?


Вы ознакомились с фрагментом книги.
Для бесплатного чтения открыта только часть текста.
Приобретайте полный текст книги у нашего партнера:
Полная версия книги
(всего 12 форматов)
<< 1 ... 6 7 8 9 10