<< 1 2 3 4 5 6 ... 10 >>

Lūsija Vaithausa
Ideāls vīrs


Viss bija liels – viss; ja iekārtojums neizskatītos tik moderns, to varētu uztvert kā ārišķīgu. Sākotnēja virtuves siena bija nojaukta, lai paplašinātu telpu, papildus tai pievienojot sešas pēdas, kaut arī jau iepriekš platums bija divdesmit pēdas. Griesti bija augsti, daļēji ar iebūvētiem jumta logiem, lai būtu gaišāks, grīda klāta ar Velsas plāksnēm, kas ziemā no apakšas apsildāmas. Tērauda virsmas, restorāna izmēra plīts un blakus durvīm uz dzīvojamo istabu amerikāņu stila divviru ledusskapis.

– Es gluži vienkārši vairs nespēju atgriezties pie kaut kā nejēdzīgi sīka, – Marks bija skaidrojis. – Tribekā man dzīvoklī ledusskapis bija drēbju skapja lielumā – kopš tā laika es nesamierinos ar kaut ko mazāku.

– Tu nu gan esi izlutināts.

– To es nenoliedzu. – Viņš bija Hannai uzsmaidījis, acu kaktiņos savelkoties krunciņām.

Izjuzdama ilgas pēc vīra, Hanna atgriezās pie klēpjdatora un atsāka meklēt jaunas ziņas par lidojumiem no Ņujorkas, ne tikai no Džona Kenedija lidostas, bet arī no Ņūarkas un Lagvārdijas. Taču neko neatrada. Nevajag nervozēt, viņa sev teica, tam nav nekādas jēgas. Jābūt vienkāršam risinājumam, un rīt viņš atgriezīsies mājās. Gan būs labi.

Otrā nodaļa

Hanna pamodās, gaismai spraucoties gar aizkariem. Gultas otra puse bija tukša, bet viņai bieži bija gadījies rītus pavadīt vienatnē, kad Marks ceļoja, tāpēc pagāja mirklis, pirms viņa aptvēra, ka šodien tā nevajadzētu būt. Atspiedusies uz elkoņa, viņa pasniedzās pēc BlackBerry. Taču nekādu jaunu ziņu nebija.

Uz brīdi viņa atkal atlaidās guļus, mazliet padomāja, tad atmeta segu un cēlās kājās. Paņēmusi Marka iemīļoto pelēko kašmira džemperi, kas bija pārmests pār krēsla atzveltni, viņa uzvilka to virs savas pidžamas. Apakšējā stāvā uz paklāja pie durvīm gulēja pasts: tikai elektrības rēķins, bankas izraksts Markam un kārtējā Savills reklāmas lapa, lai papētītu, vai viņi nav iecerējusi pārdot māju. Hanna nolika rēķinu un izrakstu hallē uz galda kopā ar vakardienas pastu un devās uz virtuvi.

Gaidīdama, kad kannā uzvārīsies ūdens, drošības pēc viņa apskatīja klēpjdatorā elektronisko saraksti, taču bija tikai surogātpasta vēstules. Arī no Penrose Price nebija nekā, kaut arī intervija notika jau pirms nedēļas. Šo darbu viņa patiešām gribēja, vakardienas AVT bija zemāks līmenis. Ja viņai atbildēs elektroniski, tad ne jau sestdienā, un noteikti sniegs izsmeļošu skaidrojumu atbilstoši kompānijai. Noraidījuma saņemšana, lai kāds arī būtu formulējums, bija tikai laika jautājums; ja ziņas būtu iepriecinošas, viņa tās būtu jau saņēmusi.

Hanna iedzēra kafiju, apsverot, kā rīkoties. Iespējams, ka Marks lidojis ar nakts reisu un tikai tagad ierodas Hītrovā. Viņa paņēma telefonu un piespieda taustiņu, lai atkārtotu zvanu. Jau atkal ausīs atskanēja balss pasts. Šoreiz Hanna neatstāja ziņu – viņa to bija ierunājusi vakar vakarā, arī uzrakstījusi vēstuli, turklāt Markam pašam jāsaprot, ka viņa uztraucas. Hannu pārņēma īgnums par Marka neiejūtīgo attieksmi – vai tad grūti piezvanīt un pateikt pāris vārdu –, bet tūlīt viņa atkal satraucās. Kaut kas bija atgadījies. Tāda uzvedība Markam nebija raksturīga – viņš nekad nenozuda, ja bija teicis, ka būs mājās, vai arī brīdināja par aizkavēšanos.

Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm deviņi, un, kaut arī tas bija nedaudz par agru sestdienai, Nīša, kurai bija trīs gadus vecs bērniņš, droši vien jau sen bija augšā. Hanna pārskatīja telefonu sarakstu, līdz atrada Nīšas mobilā numuru. Marka asistente bija skaista sieviete, daļēji francūziete, daļēji indiete, augusi Dienvidāfrikā, bet mācījusies Londonā ekonomikas koledžā, kur iepazinusies ar Stīvenu un apprecējusies. Viņai bija divdesmit septiņi gadi, un pēdējā laikā Marks ļāva Nīšai uzsākt nelielus personiskos projektus, jo baidījās, ka viņa varētu aiziet citur, ja viņu drīz vien nepaaugstinās amatā. Nīšas dēliņš Pjērs nāca pasaulē gadus desmit agrāk, nekā Nīša bija plānojusi, tā viņa pastāstīja Hannai DataPro vasaras kokteiļvakarā. Marks bija sacījis, ka Nīša ir ļoti mērķtiecīga, un, ja projektu vadītājas amatā viņai veiksies tikpat labi kā asistentes darbā, pēc gadiem pieciem viņa noteikti izvirzīsies komandas līderu grupā.

Atskanēja telefona signāli. Pēc sestā septītā zvana noklikšķēja automātiskais atbildētājs, un Nīšas balss lūdza atstāt ziņu.

Hanna noklepojās, viņai pēkšņi bija izkaltis kakls.

– Sveika, Nīša, – viņa teica. – Te Hanna Reilija. Atvainojiet, ka traucēju brīvdienā, bet, lūdzu, kad būsiet noklausījusies, piezvaniet man.

Apēdusi dažas grauzdētas maizītes un izlasījusi internetā jaunākās ziņas, Hanna uzkāpa augšstāvā, lai pārģērbtos skrējienam. Viņai ne sevišķi patika skriet – Hanna, atzīsties, tev riebjas skriešana, viņa sev teica, – bet pēdējos trīs četros mēnešos viņa šo fizisko aktivitāti bija padarījusi par sava iekšējā līdzsvara veicināšanas procedūru. Viņa saasināti uztvēra, cik viegli nonākt izmisumā par situāciju, kurā atrodas, ja nepiepildīs savu ikdienu ar disciplīnu un fiziskiem vingrinājumiem. Kad viņa uzticēja savas pārdomas Markam – viņš jautāja, vai Hanna esot nelaimīga abu kopdzīvē, untad viņa tā paskatījās uz savu vīru, it kā viņš būtu sajucis – viņa taču bija runājusi par darbu vai, pareizāk sakot, tā trūkumu.

Nu jau viņi bija precējušies gandrīz astoņus mēnešus, taču pēc kāzām Hanna vēl trīs mēnešus palika Ņujorkā. Marks bija palielinājis darba apjomu DataPro Amerikas birojā un gatavojās pilnībā pievērsties pienākumiem Ņujorkā, bet Londonu apmeklēt tikai reizumis. Vadību Londonā pārņemtu jaunais partneris Deivids. Apmēram pēc mēneša runas par tādu nodomu pieklusa, un kādā piektdienas vakarā Marks pārnāca mājās, izskatīdamies vainīgs. Viņš pagatavoja Hannai viņas iecienīto martini – ar vodku un dzērvenēm – un atklāja, ka konsultanti, kas bija noalgoti uzņēmuma racionalizācijai, stingri ieteikuši slēgt Amerikas biroju.

– Vai tiešām? – Hanna jautāja un viņas sirds sažņaudzās skumjās nojautās.

– Tāds bija galvenais ieteikums. Īstenībā vienīgais, lai samazinātu ekspluatācijas izdevumus. Man arī tas ir ļoti nepatīkami – Ņujorkas birojs vienmēr bija mans mērķis, kā tu pati zini, – bet, ja apsver, mēs varam vadīt biznesu Amerikā no Londonas. Šeit nav nepieciešama mūsu fiziskā klātbūtne. Hanna, man žēl, ka tā noticis.

Viņa alga bija aptuveni piecus tūkstošus lielāka nekā Hannai, un viņa bija tikai darbiniece, nevis īpašniece – kā Marks. Turklāt abiem vajadzēja vīzas – viņi bija briti, tātad Londona viņiem nozīmēja vienkāršāko risinājumu. Hannas dzīvoklis Vestvilidžā gan bija izīrēts, bet Markam piederēja māja. Marks to vēl nebija paguvis pateikt, kad Hanna jau saprata, ka viņiem jāatgriežas Londonā, jo abi taču dzīvo kopā. Pēc neauglīgiem pūliņiem pārliecināt savu priekšnieku Leonu atvērt biroju Londonā Hanna iesniedza atlūgumu un pirms pieciem mēnešiem, izvākusies no dzīvokļa un pārvedusi mantas atpakaļ, beidza savas septiņu gadu darba un dzīves gaitas Ņujorkā. Nebūdama vēl pazīstama ar Marku, viņa bija domājusi, ka iekārtojusies Ņujorkā uz mūžu.

Hannai par lielu izbrīnu atgriešanās Londonā sagādāja viņai patiesu prieku. Un ne jau tikai tālab, ka tādējādi varēja būt kopā ar Marku. Arī pirms abu iepazīšanās viņa bieži brauca apciemot brāli un vecākus dzimtenē, tāpat arī uzturēja sakarus ar draugiem, bet pagāja gadi divi trīs, un viņa sāka justies Londonā kā tūriste, kas saredz visu jauko – restorānus, galerijas, jaunos bārus, kurp viņu aizveda draugi – taču zaudējusi reālu saistību ar šo vietu, ikdienas saikni.

Nu jau šī sajūta bija gandrīz izgaisusi, un Hanna labprāt atguva daļu no britu tradīcijām, kuru viņai iepriekš pietrūka. Pagājušajā nedēļā viņa un Marks aizstaigāja līdz Bišopsparkam pavērot salūtu uguņošanas vakarā. Lai cik iespaidīgi bija ceturtā jūlija salūti pie Macy’s, tie viņu emocionāli neskāra tik ļoti kā atmiņām bagātie pasākumi bērnībā kopā ar Tomu un vecākiem, kad nedēļām iepriekš tika sakrauta kaudze no satrunējušiem žoga dēļiem, nokaltušiem zariem, augiem, sažuvušas zāles, un tad aizdedzināts piecpadsmit, divdesmit pēdu augsts ugunskurs. Protams, Bišopsparkā nebija tāda ugunskura – kaut vai pilsētas kārtības noteikumu ievērošanas dēļ –, bet mitrā novembra zāle te smaržoja tāpat kā Vusteršīrā, un Hannai patika parka malā vērot, kā Temza tumsā rāmi slīd viņiem garām un ūdens virsma atviz zilā, zaļā un sarkanā krāsā no eksplozijas pie debesīm.

Atgriezusies hallē, viņa apsēdās kāpņu apakšā, lai apautu sporta kurpes, tad izgāja no mājas, atslēgu noglabājot jakas kabatā. Zemais dzīvžogs aiz sētas mūra bija slapjš no iepriekšējās nakts lietus, un tā lāses nevainojami noaustā zirnekļu tīmeklī uz vārtu staba izskatījās kā savērtas stikla pērlītes. Uzmanīgi, lai nesaraustītu tīklu, Hanna atvēra vārtus.

Viņa gāja gariem soļiem, lai izstaipītu kājas. Viņa jau bija iepazinusi dažus kaimiņus, vismaz ārēji, tāpēc pamāja vīrietim no divdesmit trešās mājas, kurš nāca pa Kverendonstrītu pretī ar Telegraph un delikatešu veikalā iegādātu kruasānu turzu padusē. Viņa zobgalīgā grimase un sirmie mati, kas sniedzās līdz trīsceturtdaļgarā dzeltenbrūnās krāsas mēteļa samta apkaklei, Hannai atgādināja Billiju Niju. Viņš izskatījās pēc tipiska šejienes iedzīvotāja: vai nu pēc turīgas ģimenes locekļa, kas ved katru rītu bērnus kārtīgos formas tērpos ar salmu cepurēm galvā uz tuvējo privāto sākumskolu, vai labi kopta, laika saudzēta vīra, kam bērni jau savā dzīvē. Puisim, kam tikai ap divdesmit gadu, šī bija neparasta apkaime, kur iegādāties īpašumu – bija arī smalkāki rajoni par Fulemu, un kaut arī tas bija ļoti dārgs, tomēr nebūt ne lepnākais.

Marks būtu varējis izvēlēties plašu, pārbūvētu dzīvokli Doklendā vai Īstendā, visu stiklos un hromā ar platiem ādas dīvāniem, taču viņš bija nopircis tradicionālu Viktorijas laika ģimenes māju. Hannai viņš līdz ar to bija vēl mīļāks.

Viņa šķērsoja Ņūkingsroudu un uzsāka lēnu skrējienu pa ietvi. Koki, kas no ielas aizsedza kāzu tortēm līdzīgās pavaldonības laika arhitektūras stila mājas, bija lietus pielijuši, sakritušās lapas uz zemes veidoja viendabīgu masu.

Hanna bija paredzējusi, ka nebūs viegli atrast citu darbu, it īpaši tādu, kāds viņai bija Ņujorkā, bet realitāte izrādījās vēl skarbāka. Viņa bija domājusi, ka Amerikā iegūtā pieredze un reputācija par abos Atlantijas okeāna krastos īstenotām kampaņām palīdzēs atrast jaunu vietu trīs četru mēnešu laikā pat pašreizējos ekonomiskajos apstākļos.

– Vienmēr tiek noalgoti labākie kandidāti, – Marks bija apgalvojis, kad viņi to pirmo reizi apsprieda. – Varbūt paies laiks, līdz tu atradīsi to, ko pati gribi, taču tev nav jāuztraucas, ka paliksi bez darba. Tevi ķertin izķers – par tevi cīnīsies.

Tomēr neviens par viņu necīnījās. Pagāja pieci mēneši, un, kaut arī viņu izsauca uz trim galīgā lēmuma pieņemšanas intervijām, tomēr nekas pēc tam netika piedāvāts. Sākumā, pašapziņas pilna, Hanna pieteicās uz amatiem, kas bija līdzvērtīgi tam, kāds viņai bija pie Leona, bet, kad trīs mēneši un tad četri paskrēja tukšā, viņa pazemināja prasības. Viņa sev iestāstīja, ka tas ir loģiski – Lielbritānijā valda ekonomikas lejupslīde, darbavietu ir maz, iespējams, ka viņa bijusi augstprātīga, iztēlojoties, ka nekavējoties iegūs līdzīgu posteni; galu galā bija pagājuši gadi, veidojot karjeru, taču, nedabūjusi arī tos ne tik labos darbus, viņa sāka domāt, ka vaina ir jāmeklē sevī.

– Nē, – Marks bija to noliedzis pagājušajā svētdienā, kad viņi pastaigājās Ričmondas parkā.

Viņš bija pasniedzies pēc Hannas rokas, palicis to sev zem elkoņa un pievilcis pie sava tumšzilā vilnas pusmēteļa. Viņa piekļāvās Markam ciešāk klāt, noskatoties, kā abu elpas mākonīši saplūst kopā. Kaut arī bija tikai novembra sākums, naktī pamatīgi piesala, un zeme ledaini kraukstēja zem viņu soļiem. Marka ausu ļipiņas, rēgodamās laukā zem viņa vilnas cepures, bija sārtas.

– Tā ir tikai recesija, – viņš sacīja. – Tu zini, ka esi prasmīga, tātad tev atradīsies īstais darbs. Tāpat ir ar visu – gaidi un gaidi un, kad nolem, ka ilgāk vairs nespēj, ka atliek sabrukt vai nolēkt no Bīčīhedas kraujas iekšā jūrā, beidzot gaidītais notiek.

– Ko tu zini par Bīčīhedu, mister magnāt, kopš divdesmit piecu gadu vecuma? – Hanna noprasīja, piebikstot ar elkoni viņam pie sāna, bet viņa piekrita Markam par gaidīšanu. Viņai bija veicies pēc universitātes – kaut arī Marks vienmēr teica, ka veiksmei ar to neesot nekāda sakara, – viņa dabūja darbu J.Walter Thompson reklāmas aģentūrā un vēlāk mazākā aģentūrā, no kuras aizgāja gandrīz pēc gada, lai nenobeigtos aiz garlaicības. Tolaik Hannai šķita, ja viņai uzdos izveidot vēl vienu suņu barības reklāmas kampaņu, viņa sajuks prātā. Darbs kopā ar Leonu, paldies Dievam, viņu no tā atbrīvoja, bet tagad viņa atradās tajā pašā situācijā. Īstenībā vēl ļaunākā: agrāk viņai vismaz bija darbs, pat ja tas nozīmēja tirgot zirgu gaļu. Šobrīd nedēļas ritēja, apzinoties, ka attālums starp viņu un algotu darbu palielinās, taču viņas pēdējo kampaņu nozīme samazinās. Viņas vērtība darba tirgū kritās.

Tuvojoties Īlbrukparkam, Hanna paātrināja soli un sāka elpot straujāk. Viņa apskrēja ap dubulto barjeru, kas aizkavēja riteņbraucējiem izmantot parku, un metās pāri zālienam. Zeme bija piemirkusi, pa to bija grūti skriet, bet Hanna pieveica taisnstūra divas malas un apstājās pie maza spēļlaukuma tālākajā stūrī. Viņai veicās arvien labāk, tomēr viņa nekad nekļūs par īstu skrējēju, vienu no tiem, kuri, gandrīz neaizelšoties, traucas garām ar divreiz lielāku ātrumu nekā viņai. Hanna bija labā fiziskā formā, taču uzskatīja, ka viņai nav atbilstošas ķermeņa uzbūves, ka ar sportiskā tipa augumu viņai būtu vieglāk. Marks ieteica viņai iestāties sporta klubā, bet, būdama bez darba, viņa nevēlējās maksāt astoņdesmit mārciņas mēnesī par abonementu. Marks par to smējās, atgādinot, ka viņi ir precējušies un tas, kas pieder viņam, esot arī Hannas, taču viņa tomēr to nespēja.

Viņa atvēra kabatas rāvējslēdzēju un izņēma telefonu, lai pārbaudītu, vai nav dzirdējusi zvanu. Nekā. Tad viņa ieskatījās pulkstenī: desmit un divdesmit minūtes. Ņemot vērā piecu stundu laika starpību, turklāt bija sestdiena, vajadzēja gaidīt vairākas stundas, līdz drīkstēs piezvanīt draugiem Ņujorkā, lai pajautātu, vai viņi kaut ko nezina par Marku. Viņai bija jāpaciešas vismaz līdz pusdiviem. Ielikusi telefonu atpakaļ kabatā, Hanna izstiepa rokas aiz galvas un sajuta, cik savilkti ir kakla un plecu muskuļi. Nedaudz tālāk drukns melns labradors apmierināts šmakstinājās, purnu iebāzis pamestā čipsu pakā, līdz suņu saimniece pārtrauca sarunu un asi aizsauca viņu prom.

Sajuzdama aukstumu, Hanna sāka atkal kustēties. Visu nedēļu fiziskā nodarbe palīdzēja viņai justies tā, it kā viņai būtu mērķis, vismaz kaut kas, ko darīt. Stundām ilgi viņa lasīja lietišķo presi, pārlūkoja citu izveidotās reklāmas kampaņas tiešsaistē, rakstīja elektroniskās vēstules paziņām, pētot, vai nav parādījušās brīvas vietas… tomēr tagad, ja viņa ļautos meklēšanai ilgāk par pāris minūtēm, diena atkal aizritētu garās, neizteiksmīgās stundās, kuru slīdējumu nekas nespētu apturēt. Viņa nedrīkstēja to pieļaut. Nedēļas nogalēs viņa sevi disciplinēja, nenodarbojās ar meklēšanu, lai saglabātu citu, atšķirīgu ritmu no darba dienām, un pat tad, ja tas bija mākslīgi radīts, šodien vajadzēja novirzīt uzmanību no pieaugošā satraukuma, ka noticis kaut kas nelāgs.

Pēc diviem grūti pārvaramiem apļiem Hanna devās mājup un, vēlreiz pārbaudījusi telefonu un klēpjdatoru, uzkāpa augšstāvā nomazgāties. Marks bija pārbūvējis vannas istabu reizē ar virtuvi, un kaut arī telpa izskatījās neliela, tā neapšaubāmi bija pati greznākā, kādu Hannai gadījies redzēt privātmājās. Viss aprīkojums – duša, vanna, divas vienādas izlietnes – bija spoži balts, kontrastējot ar pelēkajām grīdas porcelāna flīzēm un tumšo gandrīz melno koka apdari. Hanna neatcerējās koka nosaukumu. Vai palisandrs? Viņa nebija par to pārliecināta. Kopā ar trim brīnišķīgām, garām orhidejām un dvieļiem, pēc izskata vienmēr jauniem un svaigiem, it kā tikko izņemtiem no žāvētāja, tā atgādinātu viesnīcas vannas istabu, bet, lai izvairītos no tāda iespaida, Marks bija saglabājis ēkas sākotnējos elementus – logu un durvju pārsedzes un Viktorijas laika logu rūtis ar rakstu – līdz ar to telpa izskatījās moderna un izsmalcināta.

Hanna patlaban ar dvieli susināja matus, kad iezvanījās telefons, kas stāvēja uz lādes aiz durvīm. Noliekusies, lai to paceltu, viņa paskatījās pulkstenī pie gultas. Tas rādīja vienpadsmit, tā ka vēl šķita par agru, lai zvanītu Marks, ja viņš joprojām atradās Ņujorkā. Hanna nodomāja, ka atsaukusies Nīša.

– Hanna?

Tas bija Marks. Hannu pārņēma milzīgs atvieglojums.

– Tu esi dzīvs, – vārdi izlauzās kopā ar atvieglojuma nopūtu. – Paldies Dievam! Es jau sāku minēt, vai esi atstājis novēlējumu, kā rīkot tev bēres. – Viņa aiznesa telefonu pie gultas un apsēdās. – Kas noticis?

– Piedod, ka nepiezvanīju tev vakar. Ak kungs, kā man neveicās – tiešām, Hanna, tas bija īsts farss. Pirmkārt, tas puisis bija iekļuvis sastrēgumā un nokavēja četrdesmit piecas minūtes, man bija skaidrs, ka es nepaspēšu tikt uz lidmašīnu, bet mēs šo tikšanos bijām gatavojuši jau pusgadu, tāpēc es nolēmu palikt, lai pārrunātu nepieciešamo, un lidot vēlāk ar nākamo reisu. Galu galā mēs nosēdējām gandrīz līdz pusdesmitiem, un es izsaucu taksometru uz lidostu, taču drausmīgās satiksmes dēļ nokļuvu tur tik vēlu, ka visi reisi bija izpirkti, pilnīgs ārprāts. Es tur nonīku pusi nakts, gaidot, ka atbrīvosies kāda vieta, līdz, atmetis cerību, braucu atpakaļ uz pilsētu.

– Kāpēc tu man nepiezvanīji?

– Es gribēju to izdarīt taksometrā, bet piezvanīja Deivids. Nācās spriest veselu mūžību, lai atrisinātu zināmus sarežģījumus, un es nospriedu, ka labāk piezvanīšu tev, kad man būs skaidrs, precīzi cikos lidoju. Vēlāk Kenedija lidostā, kad gribēju zvanīt, atklāju, ka telefons palicis taksometrā. Protams, mašīnas numuru es neievēroju, tāpēc man nebija nekādas iespējas dabūt atpakaļ telefonu – ar visiem kontaktiem, fotogrāfijām, visu.

– Cūcība! – Hanna notrausa ar dvieļa stūri ūdens straumīti, kas ritēja lejup pa kaklu. Viņu pārņēma aizkaitinājums. Viņa bija braukusi lietū un vējā uz Hītrovu, nonīkusi tur divas stundas, bet naktī viņu mocīja bailes par visādām gaisa katastrofām. – Kāpēc tu nepiezvanīji man no automāta? – viņa noprasīja, tik tikko valdot dusmas.

– Man kauns tev atzīties. – Marka balsī skanēja biklums, ko nenoslēpa pat trīs tūkstoši jūdžu attālums. – Es nezinu no galvas tavu telefona numuru. Bez sava mobilā esmu kā bez rokām.

Hanna mirkli padomāja. Nez vai viņa pati no galvas atcerējās Marka numuru, zināja tikai pēdējos skaitļus – seši, septiņi, pieci. Ieprogrammējusi numuru savā BlackBerry, viņa vairs necentās to iegaumēt.

– Tu varēji uzrakstīt elektronisko vēstuli.

– Es jau grasījos to darīt, bet, atgriezies viesnīcā, secināju, ka WiFi atslēgts. Nu, vai tas nav īsts farss? Tad – man atkal kauns atzīties – uz brīdi apsēdos un turpat krēslā aizmigu. Kad pamodos, bija gandrīz pusnakts, pēc tava laika, un es nodomāju, ka tu jau guli. – Viņš nopūtās. – WiFi šorīt atkal darbojās, un tā es noskaidroju tavu numuru. Atcerējos, ka tu pirms pāris nedēļām to uzrakstīji vēstulē Pipai sakarā ar pusdienām. Ak kungs, esmu kā salauzts. Kakls sastaipīts – stundas trīs nogulēju ar galvu uz vienu pusi, šķiet, ne reizi pat nepakustējos.

Hanna juta, ka aizkaitinājums izgaist. Pēdējā laikā Marks daudz strādāja – pat pēc viņa mērogiem. Ekonomikas lejupslīdes iespaidā DataPro uzņēmums darbojās vienmērīgi, bet ne plaukstoši, un Marks gādāja, lai katrs klients saņemtu labāko iespējamo apkalpošanu, tāpat arī nozares vadošo programmatūras dizainu, kas viņa kompāniju izveidoja par to, kāda tā bija pašlaik. Turklāt uzņēmumu piedāvāja pārpirkt. Pirms mēneša pie Marka un Deivida bija vērsusies amerikāņu kompānija, viena no lielākajām konkurentēm, un, kaut arī Hanna domāja, ka Marks noraidīs ideju par DataPro pārdošanu, viņš par to ieinteresējās un pēc tam ar to aizrāvās.

– Manuprāt, tā ir varena iespēja, – pāris dienu pēc piedāvājuma saņemšanas Marks brokastojot bija ierunājies. Pacēlis nazi gaisā, viņš pārtrauca ziest sviestu uz maizes. – Es vadu DataPro kopš divdesmit trīs gadu vecuma, un mani saista izredzes sākt kaut ko citu. Īstenībā tāda iespēja mani sajūsmina. Saņemot naudu, es varētu ieguldīt līdzekļus pilnīgi citā pasākumā. Tu jau zini, tagad man ir četrdesmit, esmu precējies…
<< 1 2 3 4 5 6 ... 10 >>