<< 1 2 3 4 5 6 7 ... 10 >>

Lūsija Vaithausa
Ideāls vīrs


– Tiešām?

– Jā, esmu.

– Par to man nebija ne jausmas. Kādai sievietei ir veicies.

– Vai nu veicies, vai arī viņa ir ļoti iecietīga. Tas atkarīgs, kā to uztver. – Marks viņai uzsmaidīja. – Bet es vēlos vairāk laika pavadīt kopā ar tevi un mazāk birojā. Turklāt iespējams, ka ne tik tālā nākotnē man vajadzēs rēķināties ar vēl citiem cilvēkiem…

– Citiem? Ak jā…

Negaidīti Marka acu nopietnais skatiens lika Hannai novērsties, un viņa apmulsusi pasniedzās pēc kafijas kannas. Viņa gribēja bērnus, viņa par to bija pārliecināta, bet vajadzēja vēl pierast pie tādas domas. Pagaidām viņa vēl tikai pierada pie tā, ka ir precējusies, – reizēm, būdama vienatnē, viņa sāka par to prātot un gandrīz satrūkās. Kā tas vispār bija noticis? Tikai pirms nepilna gada viņa vēl bija viena pati.

– Kad tad tu būsi šeit? – Atgriezusies tagadnē, Hanna jautāja Markam. – Vai šodien tu pagūsi uz reisu? Vai piezvanīji aviolīnijai?

– Tur jau tas joks. Puisis, ar kuru man vakar bija saruna, steidzas noslēgt līgumu, bet pirms tam vēlas iepazīstināt mani ar savu biznesa partneri. Taču tas šonedēļ ir Kalifornijā un vēl nav atpakaļ, bet pirmdien viņš būs Ņujorkā, un es saņēmu piedāvājumu tad tikties ar viņu.

– Ak tā.

– Es tevi saprotu. Vakar es viņam teicu, ka negaidīšu, bet, tā kā nedēļas nogale tik un tā pagalam, man šķiet, ka prātīgāk būtu palikt šeit un visu nokārtot, nevis doties ceļā vēlreiz, it īpaši tāpēc, ka tūlīt pat būtu iespējams parakstīt līgumu. Viņi ierosina satikties pirmdien pēcpusdienā, tātad, ja viss izdosies, es vakarā izlidošu un otrdien no rīta būšu mājās. Vai tu neiebilsti?

– Kas man ko iebilst, esmu tikai vīlusies. – Hanna viegli iesmējās, vēlēdamās neizrādīt, cik dziļi viņa vīlusies. – Nē, muļķīt, protams, neiebilstu. Tavs lēmums ir ļoti saprātīgs. Tu teici, ka tas ir svarīgs līgums?

– Diezgan svarīgs sakarā ar iespējamo pārpirkuma piedāvājumu. Ja mēs būtu paredzējuši tādu jauna uzņēmuma piesaisti, īpaši tāpēc, ka tā ir amerikāņu kompānija un tieši šobrīd…

– Tad tev jāpaliek, vai ne? Tās ir tikai pāris dienas – gan es izturēšu. Turklāt, ja tev ir brīvs vakars Ņujorkā, piezvani Entam un Rozenai, varbūt satiksieties.

– Jā, tā ir prātīga doma, droši vien tā arī darīšu. Atsūti man elektroniski viņu numuru, labi?

Hanna dzirdēja, ka viņš kaut ko iedzer, tad notinkšķēja tase pret apakštasīti. Tā bija viena no Marka mazajām kaprīzēm – viņam nepatika lielas krūzes, un Hanna mēdza viņu par to pazobot.

– Vai no Penrose Price ir kādi jaunumi? – Marks apjautājās.

– Ne ziņas, ne miņas. Ne mazākās kustības.

– Nezaudē cerību.

– Pagaidām tās ir veltas pūles. Labāk par to nedomāt.

– Mēģini nedēļas nogalē atpūsties. Vismaz nenoņemies ar darba meklēšanu.

– Jā.

– Aizej uz kino paskatīties Hercoga filmu.

– Nē, tu arī gribēji to redzēt, iesim kopā nedēļas vidū, kad tu atgriezīsies. Labāk piezvanīšu brālim, pajautāšu, vai viņš ir brīvs ap vakariņu laiku.

– Tā arī ir laba doma. Es savukārt sākšu ar to, ka iešu uz sporta zāli dabūt kaklu atpakaļ vietā, citādi nedēļas nogalē staigāšu kā Frankenšteins. – Marks sazvērnieciski pieklusināja balsi. – Es ilgojos pēc tevis, – viņš sacīja. – Otrdien neko neplāno. Pēcpusdienu paņemšu brīvu, ja būs iespējams. Izklaidēsimies divatā.

Izžāvējusi matus, Hanna saģērbās, iegāja virtuvē un aizsūtīja Markam Enta un Rozenas numuru. Varbūt Marks ar viņiem satiksies šovakar vai rīt vēlajās brokastīs Koblhilā – turpat netālu no viņiem gatavoja lieliskas olas ar papriku un rauga mīklas maizītes. Un kādi tur kokteiļi “Mimoza” – debestiņ! Hanna nodomāja, ka labprāt atkal kādu nobaudītu.

Parasti alkohols dienas laikā viņu izsita no sliedēm, bet amerikāņu svētdienas vēlo brokastu ieražas ar “Mimozām” un “Asiņainajām Mērijām” bija kulturāls izņēmums. Hanna ar ilgošanos atcerējās to un vēl šo to no Ņujorkas.

Viņa iztēlojās Marku sēžam pie galda iepretim Entam un Rozenai, un viņu pārņēma skaudība. Hanna bija ļoti pieķērusies viņiem abiem, saviem labākajiem draugiem Ņujorkā. Rozenu Hanna bija satikusi, kad kompānija ar nosaukumu Ecopure, kurā Rozena strādāja, pasūtīja aģentūrai jaunas dabisku mājsaimniecības mazgāšanas līdzekļu līnijas reklāmu presē. Hanna kādu dienu uzaicināja viņu pusdienās un atklāja abpusēju spēcīgu sapratni. Viņas parunājās par dzīvi, vecākiem, vidi, kurā uzaugušas. Rozena pastāstīja, ka patstāvīgi pārcēlusies uz Ņujorku no Sanfrancisko deviņpadsmit gadu vecumā, strādājusi trīs darbavietās, līdz sakrājusi naudu, lai iestātos Ņujorkas universitātē, kur ieguvusi grādu mārketingā. Hannai ārkārtīgi patika tas, ko viņa dzirdēja – stāsts par apņēmības pilno, savaldīgo, deviņpadsmit gadu veco Rozenu. Nākamajā nedēļā abas kopā gāja iedzert, nepamatojot tikšanos ar darbu, un izstreipuļoja no kādas atpūtas vietas Īstvilidžā vēlu pēc pusnakts, kad Rozena šļupstot atzinās, ka esot par Hannu “stāvā sajūsmā”.

Tieši Ents un Rozena bija tie, kuri iepazīstināja Hannu ar Marku. Kad pagājušajā gadā Ents saņēma lielu paaugstinājumu darbā, viņi nolēma iztērēt papildus iegūtos līdzekļus, noīrējot vasaras namiņu Longailendā. Jau bija par vēlu kaut ko sameklēt, tomēr pēc divām nedēļām viņiem izdevās atrast vecu, jau gandrīz pussagruvušu māju ar lubiņu jumtu Montukā, pāris minūšu gājienā no pludmales. Reizēm viņi tur palika tikai divatā, bet bieži vien ielūdza ciemos draugus no pilsētas. Viņi vienmēr aicināja Hannu, kura tad apmetās vienā no divām mazītiņajām, pēc jūras smaržojošām guļamistabām ar skatu uz garu lagūnu aiz mājas. Aptuveni sešas nedēļas vēlāk, kopš Ents un Rozena bija sākuši īrēt māju, Hanna, aizbraukusi pie viņiem ar taksometru, ieraudzīja verandā uz koka dēlīšu krēsla guļam slaidu, tumšmatainu vīrieti ar Rozenas panamu pār acīm. Garās, kailās kājas bija uzslietas uz koka paliktņa, kuru viņi izmantoja par galdu, kad izgāja ārā iedzert, rokā gandrīz tukša Sam Adams pudele. Viņš bija aizmidzis tik saldā miegā, ka pat nepamodās, kad Hannai izslīdēja no pirkstiem stiepļu sieta durvis un aizcirtās aiz muguras kā žokļi.

Virtuvē uz galda bija atstāta zīmīte, ka visi pārējie aizgājuši uz pludmali. Hanna arī devās turp un, ieraudzījusi Rozenu ierastajā vietā kāpu pakājē, pajautāja, kas gan tas par vīrieti viņu verandā.

– Marks. Enta jaunais draugs, – Rozena atbildēja, paliecoties uz priekšu, lai stingrāk sasietu ap kaklu sarkanā bikini lenci. – Viņi iepazinušies pirms pāris nedēļām Harija vecpuišu ballītē un tūlīt atraduši kopēju valodu. Īstenībā viņš ir viens no tavējiem. Brits.

– Tiešām? – Hanna ieberzēja ādu ar pretiedeguma krēmu F25, jūtot, ka pleci jau svilst.

Saule karsēja tik spēcīgi, ka pat aiz tumšajām brillēm pludmale izskatījās kā izbalināta. Šajā vasarā atpūtnieku bija vairāk nekā jebkad, liedagā pulcējās ļaužu grupas; tie, kuriem divdesmit, trīsdesmit, sauļojās, spēlēja volejbolu, vecāki uzmanīja bērneļus, kas skraidīja apkārt vai cēla smilšu pilis. Mazāk bija pāru jau gados, viņi zvilnēja pludmales krēslos, lasot mīkstos vākos iesietus detektīvromānus. Tālāk ūdenī Hanna redzēja Entu un Lauru, viņa bijušo koledžas biedri cenšamies noturēties taisni pret viļņiem.

– Līdz šim tu viņu neesi pieminējusi, – Hanna piebilda.

– Ak tā? Man likās, ka pieminēju.

– Tikai nesaki, ka gluži vienkārši aizmirsi.

Savilkusi nevainīgu sejas izteiksmi, Rozena paraustīja plecus.

– Ceru, ka tu kaut ko neperini.

– Ko gan? Es zinu, ka tev nav attiecību – kārtīgu attiecību.

– Kas vainas nekārtīgām attiecībām?

– Nekādas, vismaz ne pēc manas pieredzes. Patiesību sakot, ja es nebūtu precējusies…

– Vai viņš dzīvo šeit?

– Daļēji… Vismaz agrāk dzīvojis. Viņam pieder programmatūras kompānija. Galvenais birojs atrodas Londonā, bet filiāle Tribekā, tāpēc Marks braukā turp un atpakaļ. Agrāk viņam te bijis dzīvoklis, vakar viņš stāstīja, bet biežās braukāšanas dēļ viesnīcas izrādījušās lietderīgākas.

– Hmm… – Nevēlēdamās radīt aizdomas ar pārmērīgu izjautāšanu, Hanna mainīja taktiku un apvaicājās par pēdējo valdības intrigu Ecopure, tas bija temats, kas garantēja Rozenas joku stāstītājas talanta izpausmi.

Viņi palika pludmalē visu pēcpusdienu. Apmēram puspiecos Marks nonāca pa taku pāri kāpām. Viņš bija pārģērbies izbalējušos zilos šortos ar delfīnu rakstu, un Hanna caur saulesbrillēm vēroja, kā viņš aizbrien pa smiltīm ūdenī. Minūtes divdesmit vai vairāk viņš peldēja, tad iznāca laukā un apsēdās blakus Laurai, ūdenim pilot pār krūšu matiņiem un kājām. Rozena iepazīstināja viņu ar Hannu, un viņi apmainījās ar britiem Amerikā ierastajām frāzēm – no kurienes tu esi, ar ko tu nodarbojies –, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kāds vai kas kopīgs, bet, kā izrādījās, nebija. Marka balss bija zema, sirsnīga, viņš runāja bez mazākā akcenta. Viņš pastāstīja, ka audzis Saseksā.

– Un tu? – viņš pajautāja. – Es piedzimu Malvernā.

– Vai tās vietas ir tālu viena no otras? – Rozena apvaicājās.

– Kā divi poli. – Marks pasmaidīja. – Gaismas gadu attālumā.

– Apmēram simt piecdesmit jūdzes, – Hanna piebilda. – Saseksa ir dienvidu piekrastē, Malverna atrodas pa vidu.

– Man likās, ka Malverna ir tuvu Skotijai.

Hanna paskatījās uz Marku un nogrozīja acis.
<< 1 2 3 4 5 6 7 ... 10 >>