<< 1 2 3 4 5 6 7 8 ... 10 >>

Lūsija Vaithausa
Ideāls vīrs


– Tici vai ne, mēs ar Rozenu esam labas draudzenes jau piecus gadus.

Marks iesmējās.

Atpakaļ uz māju viņi gāja visi kopā, Hanna, Laura un Rozena vīriešiem pa priekšu, un reiz, palūkojusies atpakaļ, lai kaut ko pateiktu, Hanna uztvēra Marka skatienu. Tas pats notika vēlāk, kad viņi, aplaistījuši ar šļūteni nelīdzeno, zālaino laukumiņu mājas priekšā, sapulcējās virtuvē, lai pagatavotu vakariņas, ko nest līdzi atpakaļ uz pludmali. Hanna pacēla acis no tomātu griešanas, lai pajautātu Rozenai, vai viņai sajaukt vinegretu, un uztvēra Marka ciešo skatienu. Vispirms Hanna aizgriezās, lai gan tagad Marks apgalvoja, ka noticis pretēji.

Dienā temperatūra bija pāri astoņdesmit grādiem, pēc Fārenheita, bet, saulei rietot, strauji kritās, un sāka pūst pārsteidzoši ass krasta vējš. Ents un Džastins, vēl viens koledžas draugs, izraka smiltīs seklu bedri, kamēr pārējie aizgāja gar krastu lasīt pēc bēguma no jūras izskalotus kokus un sprunguļus, kas palikuši pēc ceturtā jūlija ugunskura pagājušajā nedēļas nogalē. Marks iznāca no kāpām pat ar garu, pamatīgu zaru, ko stiepa pār plecu kā nēšus.

Sasēdušies uz tā visi vienā līnijā, viņi dzēra alu, ko bija atnesuši līdzi aukstumkastē, bet, kad norietēja saule, ugunskura liesmās cepa desiņas. Kad visi bija paēduši, Marks izstiepās smiltīs, liesmu atblāzmai izgaismojot viņa seju, un izstāstīja garu, smieklīgu atgadījumu, kā viņam Riodežaneiro nozagts naudas maks, viņš devies par to ziņot policijai un pats gandrīz arestēts par šo noziegumu. Skatienu aizslēpusi aiz beisbola cepurītes, kuru biju aizņēmusies no Enta, Hanna vēroja Marku, jūtot dīvainu, trauksmainu viļņošanos pakrūtē.

Kad aiz kāpām pie debesīm izdzisa pēdējā gaismas atblāzma, Rozena un Ents noguruši devās atpakaļ uz mājām, savukārt Džastins, kā Hanna jau bija paredzējusi, uzaicināja Lauru pastaigāties pa liedagu – vai nu patiesas intereses dēļ, vai sev raksturīgā vēlmē iekarot sievieti. Hannai par izbrīnu, Laura bez mazākās vilcināšanās cēlās kājās un nopurināja smiltis no šortiem. Marks un Hanna palika divatā. Marks iemeta ugunskurā vēl dažus sprunguļus un no jauna atlaidās smiltīs. Hannai sajūtas pakrūtē pastiprinājās tiktāl, ka šķita gandrīz kā krampji.

– Ents stāstīja, ka tu esot atbildīga par to brokastu pārslu reklāmu, kuru rāda televīzijā, tiklīdz to ieslēdzu, – Marks ierunājās.

– Vai “Satriecošā putra”? Jā, diemžēl es esmu tā vainīgā.

Tas bija lēts triks, tomēr…

– Nē, tā ir lieliska reklāma – smieklīga. Tu ar to guvi panākumus, vai ne?

– Kompānija Grain Brothers bija apmierināta. Ienākumi palielinājās divpadsmit reižu…

– Divpadsmit reizes? Tad jau nav brīnums, ka viņi bija apmierināti. – Marks pacēla zaru, lai sabikstītu ogles. – Vai reklāma vienmēr bijusi tavs aicinājums?

– Nu, ne jau bērnības sapnis, bet – jā, kopš universitātes laikiem.

– Un kā ar dzīvošanu šeit, Amerikā?

– Jā, tas bija bērnības sapnis.

– Patiešām? Man arī. Es mēdzu sēdēt mājās savā istabā, gudrojot, kā to panākt.

– Lūk, to es sauktu par plānotāju! – Hanna iesmējās.

– Es tolaik tikai cerēju.

Viņi vēl ilgi palika laukā, aizrautīgi pļāpājot, klīstot apkārt, tumsā lasīdami vēl zarus dziestošajam ugunskuram, tad atgriezās atpakaļ pie tā. Kad abi beidzot klusu ielavījās mājā, tā, lai stiepļu sieta durvis neaizcērtas, pārnēsājamais pulkstenis uz septiņdesmito gadu plīts rādīja četrdesmit minūtes pāri diviem. Tomēr viņiem nebija jāuztraucas, ka varētu kādu pamodināt: Džastins negulēja viņam paredzētajā vietā uz dīvāna. Pludmalē viņi bija runājuši par visdažādākajiem tematiem, gan nopietniem – sev par pārsteigumu, Hanna izstāstīja par vecāku šķiršanos –, gan arī niekus, piemēram, par zirgu gaļas reklāmu, atgadījumiem universitātē, ģimenes bruņurupuci, kuru Hanna kopā ar brāli Tomu slepus aizveda brīvdienās uz Francijas dienvidiem. Līdz šim neviens vēl nebija tā interesējies par viņas dzīvi: grāmatām un mūziku, kas viņai patīk, kur viņa izaugusi, kur gājusi skolā, kur dzīvojusi Londonā pirms pārvākšanās uz Savienotajām Valstīm, pat to, kāds ir viņas tēva akadēmiķa postenis Bristoles universitātē.

– Negribu rīkoties kā Džastins, – Marks bija teicis tumsā viņai aiz muguras, kad abi gāja atpakaļ pāri kāpām un irbulenes ķērās aiz džinsu galiem, – bet… visu nākamo nedēļu būšu Ņujorkā. Vai kādu reizi mēs nevarētu aiziet kopā vakariņās?

Hanna saminstinājās, muskuļi pakrūtē sāpīgi savilkās, gluži kā krampjos.

– Jā, – viņa piekrita, balsij aizslīdot tumsā. – Tas būtu jauki.

Trešā nodaļa

Vējš bija radījis pārsteidzošus postījumus. Kaut arī pagalms bija pavisam mazs, tā sakopšana prasītu ilgāku laiku. Zeme bija pilna ne tikai ar sakritušām lapām un nolauztiem ķirša zariem, bet vējš bija sanesis dārzā arī visādas drazas – samirkušas avīzes un pāris tukšu kraukšķu paku, un koka augšējā zarā plivinājās aizķēries balts plastmasas iepirkumu maisiņš. Hanna, pacēlusi krēslu, nolika to uz kājām un iegāja atpakaļ mājā pēc atkritumu maisiem un slotas.

Pulkstenis bija pusdivpadsmit. Viņa piezvanīja Tomam un sarunāja tikties astoņos abiem ierastajā vietā kopš viņas atgriešanās – sānu ieliņā ķīniešu kvartālā, kur bija neliels restorāns ar īstiem Sečuaņas ēdieniem. Toma draugs Džans Aņs to bija ieteicis, un Hanna nojauta, ka brālis pieradināts mieloties ar Bang Bang cāli.

Viņa prātoja, ka būs jauki satikties ar brāli vienatnē, bez Marka vai Toma sievas Lidijas, kura bija aizvedusi māti garās brīvdienās uz Herogeitu. Hannai nebija iebildumu pavadīt vakarus četratā, viņai patiešām patika Lidija, taču Marks un Toms bija ļoti atšķirīgi. Tas nebija nekas slikts, vienīgi viņiem abiem trūka kopēju interešu, un reizēm sarunas izsīka. Īpaši Markam nācās pielikt lielas pūles, lai apspriestu ar Tomu kriketa spēli vasarā un regbiju ziemā. Reiz pirms paredzētām kopīgām vakariņām Hanna notvēra vīru lasām internetā par Hārlekina komandu – Toms un Marks bija nudien ļoti atšķirīgi cilvēki. Toms mācīja angļu valodu skolā Haiberijā, Marks vadīja DataPro; Tomu interesēja Tomass Pinčons un Deivids Fosters Volless un darbi, ko sarakstījuši jauni, aizrautīgi vīri, bet Marks lasīja populārzinātnisko literatūru, prezidentu un slavenu biznesmeņu biogrāfijas, grāmatas par vēsturi un ekonomiku vai Penguin klasiku.

Uzrotījusi piedurknes, Hanna iebāza roku nelielā ūdens notekas figūrā, savācot riekšavu ledainu, nokaltušu lapu, kas aizsprostoja notekcauruli. Hannai par to figūru vienmēr bija jāsmejas. Kāda nu figūra – nožēlojams ķēms, teiktu viņas māte –, bet šis nu bija īpaši neglīts. Marka pārbūves darbi nebija sniegušies tālāk dārzā, kurā viņš paveica cik iespējams maz, lai tikai pietiktu vietas, kur vakarā pasēdēt ar glāzi rokā. Pārvākusies pie viņa, Hanna vasarā pieņēma, ka jāuzņemas atbildība par dārzu, tāpēc, apgriezusi Virdžīnijas ložņaugu, kam Marks bija ļāvis plesties kā pagadās, viņa atklāja tālākās sienas labās puses stūrī mazu niknu sejiņu ar ūdens tekni. Papētot vairāk, viņa noskaidroja, ka sistēmu darbina blakus divviru logiem paslēpts slēdzis, un tad ūdens pil no ķeruba pastieptajām akmens lūpām seklā tvertnē viņam zem zoda.

– Vai tu to esi redzējis? – Hanna jautāja, izvedusi Marku dārzā.

– Jā, – viņš atzinās. – Tāpēc ļāvu, lai staipekņi aizaug tam priekšā.

– Kāpēc? Tas ir smieklīgs.

– Nē, briesmīgs. It kā ķerubs pie zobārsta spļautu bļodā. Ātri piesedz to, kamēr neviens nav ieraudzījis.

– Nekādā gadījumā. Tas ir jokains. Turklāt darbojas.

Marks savaikstīja seju līdzīgi akmenī kaltajai grimasei un aplika rokas Hannai ap vidu.

– Man patīk, ka tu rosies dārzā, – viņš sacīja. – Tev piestāv, mana angļu roze. – Viņš atglauda matu cirtu, kas bija izspraukusies no vaļīgā mezgla, kuru Hanna sasēja, kamēr strādāja. Hanna bija dabiski blonda, ziemā mati gan kļuva tumšāki, bet saulē tie ātri atkal izbalēja, it īpaši ap seju. Viņa nekad nebija matus piekrāsojusi un zināja, ka Markam tas patīk, tāpat kā viņas neiejaukšanās savā ārienē, ko viņš uztvēra kā apzināti estētisku. Vienā no pirmajām reizēm, kad viņi bija kopā gultā, Marks pielika galvu Hannai uz spilvena tuvu klāt un noglauda viņai vaigu.

– Vai tu vispār krāsojies? – viņš noprasīja.

– Nedaudz. Es lietoju pūderkrēmu, acu zīmuli, skropstu tušu. Patiesību sakot, man tas nepadodas. Kad redzu visas tās nevainojami uzpostās ņujorkietes, arī es vēlētos…

– Kāpēc? – Marks viņu pārtrauca. – Tev ir klasiska āriene. Mūžīgā vērtība. Tev nav jābūt modernai.

Šobrīd, nokratīdama atkritumu maisā pie plaukstas pielipušās slapjās lapas, viņa nosprieda, ka izskatās bezgala ikdienišķa savās mājas rūpēs. Nevienam ne prātā nenāktu, ka pāris mēnešu laikā Hanna no ņujorkietes ar dažām nokaltušām orhidejām uz sirdsapziņas kļuvusi par londonieti, kas atbildīga par veselu dārzu, kaut arī mazu. Kad viņa iedomājās, cik viegli notikumi varēja izvērsties citādi, pārmaiņa šķita jo īpaši pārsteidzoša.

Svētdienas pēcpusdienā, īsi pirms došanās no brīvdienām Montukā atpakaļ uz pilsētu, Marks nonesa Hannas somu lejā un uzaicināja viņu piektdien vakariņās. Hanna bija piekritusi, un viņi sarunāja tikties bārā Čelsijā. Dienām ritot, viņu pārņēma bailes. Atgriezās tā sajūta pakrūtē, kas naktī pludmalē, un, kad viņa to atcerējās, emocijas kļuva arvien spēcīgākas, līdz beidzot bija jāatzīst, ka vainīgs ir nemiers. Hanna apzinājās, ka Marks viņai šķita fiziski pievilcīgs, – ne reizi vien viņa iztēlojās Marka plecu muskuļus, kas izspīlējās zem mīkstā T krekla, kad viņš noliecās, lai sabikstītu pagales pludmales ugunskurā, – bet ne jau tas Hannu satrauca; viņai bija tikko pāri trīsdesmit, viņa dzīvoja Ņujorkā, bija satikusies ar vīriešiem, nedzīvoja celibātā. Problēma bija tā, ka Marks viņai patika. Patiešām patika.

Galu galā, pēc nakts, kas bija pavadīta bezmiegā mētājoties gultā, piektdien no rīta Hanna aizsūtīja Markam elektronisko vēstuli, kurā uzrakstīja, ka lielākais klients pēdējā brīdī norunājis tikšanos un pēc tam vakariņas ar priekšnieku.

Man ļoti žēl, viņa rakstīja, ka tā noticis. Varbūt satiksimies vasaras gaitā citu reizi Montukā?

Viņa paredzēja, ka Marks uztvers zemtekstu – neaicini mani vēlreiz – un viņš bija sapratis pareizi. Pēc divdesmit minūtēm atnāca atbilde:

Neuztraucies, es saprotu. Tiksimies kādreiz pie ugunskura.

Hanna, to izlasījusi, sajuta nevis atbrīvošanos no pienākuma, bet spēcīgu zaudējumu.

Tovakar Hanna izgāja no biroja tūlīt pēc pulksten septiņiem, viņas noskaņojums bija pavisam nomākts, tāpēc viņa aizbrauca ar velosipēdu no Midtaunas uz Maknelija Džeksona grāmatnīcu Soho. Šo grāmatnīcu viņa bija atklājusi pirms vairākiem gadiem, kad atbrauca uz Ņujorku, un tolaik viņai vēl nebija ieraduma vakaros tur ieiet, nopirkt jaunu grāmatu un pēc tam sēdēt kafejnīcā ar vīna glāzi kaut vai līdz veikala slēgšanai. Grāmatnīcā netrūka apmeklētāju, tie bija interesanti cilvēki, Hannai patika viņus vērot un noklausīties viņu sarunās; viņa bija redzējusi, kā tur notiek aklie randiņi, piemēram, viens bija īpaši izdevies; tur bija vecāki, kas atbraukuši apciemot bērnus, kuri studēja Ņujorkas universitātē; ļaudis strādāja ar klēpjdatoriem, apsprieda biznesa plānus interneta firmām un alternatīvās medicīnas centriem. Viņa noklausījās arī pēdējās baumas. Starp grāmatām un ļaužu pilnajā kafejnīcā izgaisa vientulība, kuru Hanna reizēm juta pēc aizbraukšanas no Londonas.

Hanna pieķēdēja velosipēdu ārpusē pie veikala. Debesis virs Prinsstrītas nomainījās bāli pērļainā rozā gaismā. Bija jūlija vidus, un pilsētā valdīja karstums: uz kailajām potītēm viņa sajuta svelmi no ietves. Veikalā viņa piecpadsmit minūtes izvēlējās grāmatu – jaunu Alana Holinghērsta romānu, kuru vajadzētu gaidīt, līdz tiks izdots brošēts, bet – pie velna! Hannai bija nepieciešams uzmundrinājums – un viņa, pasūtījusi pie letes glāzi vīna, apsēdās netālu no loga, kur tobrīd atbrīvojās galdiņš. Logi uz ielu bija vaļā, tā ka varēja saklausīt garāmgājēju sarunu fragmentus un no automašīnām plūstošo mūziku, kad tās piebrauca pie krustojuma Lafajeta ielā. Pie galdiņa pretējā pusē skaista melnādainā sieviete tuvu trīsdesmit, kā Hanna minēja, ģērbusies zīda kleitā ar sarkanu jostu, sarunājās ar veikala darbinieci, gatavodamās iet lejā iepazīstināt lasītājus ar savu jauno romānu.

Vīns bija sauss un auksts, un Hanna drīz iegrima Holinghērsta romānā. Pa atvērto logu uzpūta viegls vējš, aizdzīdams mitrumu gaisā un pakņudinot Hannai aiz muguras pie kakla īsos matiņus. No lasītavas apakšējā stāva pa kāpnēm augšup atskanēja aplausu skaņas.

Izdzērusi pusi glāzes, Hanna neviļus pacēla acis no grāmatas. Blakus veikala ārdurvīm pie maza, ar jaunāko dokumentālo literatūru apkrauta galdiņa viņa ieraudzīja vīrieti, kurš ļoti atgādināja Marku. Viņš bija ģērbies uzvalka biksēs bez žaketes un kaklasaites, ar atpogātu krekla apkaklīti; tikpat garš kā Marks, ar tādu pašu augumu, arī mati, kas viegli cirtojās, abiem bija vienādā – tumši brūnā krāsā, pakausī īsi apgriezti, priekšpusē garāki. Vīrietis nolika atpakaļ paņemto grāmatu un apgāja ap galdu no otras puses, un Hannai sirds salēcās kaklā. Tas bija viņš – tas patiešām bija Marks. Sasodīts – sasodīts! Viņa atcerējās savu vēstuli, skaidros melus. Ak vai, nolāpīts! Kādam nejauši bārā sastaptam puisim, atvainojoties pamāt ar roku nebūtu nekas īpašs, bet melot draugu draugam, jo sevišķi Enta un Rozenas draugam – tas nu nekam nederēja.

Ko viņai iesākt? Vai nu jāpaliek sēžam, cerot, ka Marks viņu nepamanīs, vai tūdaļ jāceļas kājās un jāiet prom, pirms viņš nav atpazinis. Tomēr no desmit, divpadsmit pēdu attāluma Marks, ja vien paceltu galvu, viņu varēja ieraudzīt tikpat labi, kā pati bija ievērojusi viņu. Ja viņa sēdētu klusi, iebāzusi degunu grāmatā, varbūt izdotos tikt sveikā cauri, bet, ja celsies augšā, pilnīgi iespējams, ka pievērsīs Marka uzmanību.

Kādu brīdi Hanna slepus vēroja viņu pāri grāmatas malai, vēlēdamās, kaut mati būtu atraisīti vaļā, un tā aizsedzot seju. Bija skaidrs, ka Marks meklē nopietnu literatūru; viņš pacēla grāmatu, izlasīja aizmugurējā vāka tekstu vai pēdējo lapu, divas reizes pat izskatīja pirmās pāris lapas, tad atlika grāmatu atpakaļ un sniedzās pēc nākamās. Tas bija mokoši – apžēliņ, kad viņš galu galā kaut ko izvēlēsies un ies projām? Hanna jau atkal juta sažņaudzamies pakrūti, taču nu jau no bailēm, ka tiks atklāta.
<< 1 2 3 4 5 6 7 8 ... 10 >>