<< 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 >>

Lūsija Vaithausa
Ideāls vīrs


Beidzot pēc piecām sešām minūtēm viņš bija izraudzījies vajadzīgo grāmatu un aiznesa to pie letes veikala otrā pusē. Hanna gari nopūtās un ieņēma lielu malku vīna. Lete atradās tieši pie ārdurvīm – Markam bija jādodas laukā, nepamanot viņu; tātad viņai bija veicies. Atvilkusi elpu, Hanna atsāka lasīt, tomēr, būdama uzmanīga, vēl reizi palūkojās uz to pusi un redzēja, ka Marks ieber kabatā sīknaudu un pasit padusē pirkumu.

Mirkli vēlāk gaisma labajā pusē bija aizsegta, un Hanna aptvēra, ka pie viņas galda kāds stāv. Viņa lēnām cēla augšup galvu un ieraudzīja ogļmelnas bikses un koši baltu kreklu ar svītriņām, noteikti ļoti dārgu.

– Sveika, – Marks sacīja. – Man jau šķita, ka tā esi tu.

– Ak! Marks… ko tu neteiksi! Sveiks! Sveicināts… – Hanna juta asinis pieplūstam vaigos.

Marks pasmaidīja.

– Lieliska doma. – Viņš pamāja uz Hannas gandrīz tukšo glāzi. – Es ienācu darīt tieši to pašu.

– Ak tā? Pareizi, jā, te ir brīnišķīgi, vai ne? Man ļoti patīk šis veikals.

– Man arī. Kāds ir romāns? – Viņš pamāja uz grāmatu Hannas rokās.

– Pagaidām tikai iesāku, bet, manuprāt, labs. Viens no maniem iecienītajiem autoriem.

– Es lasīju to, kas saņēma Bukera balvu, bet vispār man jāatzīstas, ka reti izvēlos daiļliteratūru. Tieši tas darbs gan man patika. – Viņš sagrozīja pirkumu zem rokas, satverot to ciešāk, un palūkojās pāri uz leti. – Aiziešu pēc vīna. Vai tev arī atnest?

Hanna apjukusi šaubījās. Markam būtu tiesības nopietni dusmoties uz Hannu par to, ka viņam melojusi, taču viņš neizrādīja ne mazāko aizvainojumu. Viņa vismaz varēja atbildēt ar tādu pašu pieklājību.

– Jā, ja neiebilsti.

– Saprotams, ka ne.

Kamēr Marks gaidīja vīnu, Hanna viņu aplūkoja. Ārēji viņš bija pilnīgi mierīgs, kaut ko sacīja bārdainim pie letes, liekot pārdevējam, kurš piepildīja glāzes, pasmieties. Marks atnesa tās un uzmanīgi nolika vienu Hannai priekšā uz galda.

– Paldies, – viņa teica, – tu esi ļoti laipns. – Ja neiebilsti… es gribēju teikt, ja atnāci šeit mierīgi palasīt… tomēr varbūt vēlies… – Viņa norādīja uz brīvo krēslu sev blakus.

– Bet vai es tevi netraucēju?

– Nebūt ne. – Hanna papurināja galvu. – Kad Marks pievilka klāt krēslu, viņa izmantoja situāciju, lai attaisnotos. – Atvaino, ka šovakar tā iznāca, – viss sagriezās krustu šķērsu. Vispirms klients pēdējā brīdī pieprasīja tikšanos, bet tad pusdienlaikā to atsauca. Izrādījās, ka lielā priekšnieka sievai pēkšņi sasāpējies zobs, un viņš nolēma palikt pie viņas Bostonā.

Apžēliņ, Hanna, no kurienes tādas muļķības uzradās? Par kādu sasāpējušos zobu tu runā?

– Neuztraucies par to. – Marks atmeta ar roku. – Man tā nemitīgi gadās. Reizēm šķiet neiespējami paredzēt uz priekšu kādu sabiedrisko pasākumu. Daži draugi Londonā mani vairs negrib ne pazīt, tāpēc ka nevar ar mani rēķināties.

– Man saprotama šī sajūta.

Marks iedzēra krietnu malku.

– Tātad šajā nedēļas nogalē tu nebrauksi uz Montuku? Parasti tu mēdz tur uzturēties, vai ne?

– Jā, es dievinu pludmali, bet rītvakar man ir kaut kas paredzēts, tāpēc netieku. – Hanna pasmaidīja. – Mans palīgs spēlē grupā, viņš ir bundzinieks, un viņam ir koncerts Viljamsburgā. Es apsolīju, ka ieradīšos atbalstīt viņu kā grūpija.

Marks iedzēra vēl vienu malku, un Hanna noskatījās, kā viņa garie, slaidie pirksti apvijas ap smalko glāzes kājiņu.

– Šķiet, ka tā ir laba izklaide.

– Grupa tikai nesen izveidota, tāpēc viņiem nepieciešami līdzjutēji, un mani informācijas avoti birojā teica, ka viņu mūzika esot laba.

Priekšlasījums apakšējā stāvā beidzās, un kafejnīca pieplūda ar jauniem apmeklētājiem, aizņemot atlikušās brīvās vietas. Sieviete, kura bija uzstājusies, apmetās turpat netālu no Hannas un Marka, un viņu ielenca tetovēti vīrieši komiskos T kreklos, cenšoties atstāt uz rakstnieci iespaidu ar patiesas godbijības pilniem jautājumiem.

– Agrāk, – Marks sacīja, – kad tikko atvērām biroju Ņujorkā un es pastāvīgi dzīvoju pilsētā, nevis lidoju šurpu turpu, es bieži mēdzu te atnākt. Man patika paēst un iedzert vīnu kafejnīcā, lai nebūtu jāsēž vienam pašam dzīvoklī.

– Tad jau iespējams, ka mēs šeit esam pavadījuši laiku pie viena galdiņa, – Hanna attrauca, kaut arī zināja, ka būtu viņu atcerējusies, ja tā notiktu. – Es rīkojos gluži tāpat. Un joprojām te atnāku, kad negaidot nav nekā ko darīt. Kā, piemēram, šovakar.

– Es arī. Kā šovakar.

– Atvaino! – Hanna saviebās.

Marks nogrozīja acis.

– Nav par ko. – Viņš pamāja ar galvu uz rakstnieci un viņas tetovētajiem pielūdzējiem. – Kā tev šķiet? Vai kādam no viņiem paveiksies?

Hanna Marka sabiedrībā jutās ļoti brīvi, sarunas plūda tikpat viegli un nepiespiesti kā tumsas apņemtajā pludmalē. Jau atkal viņš gandrīz visu uzmanību pievērsa tikai Hannai, izjautājot viņu par darbu, ģimeni. Kad vīns bija izdzerts, Hanna nopirka vēl. Glāzei tukšojoties, viņa apjauta, ka ir patīkami noreibusi un pirmo reizi septiņu gadu laikā jūtas ļoti labi kopā ar vīrieti, kurš nav ne draugs, ne brālis. Viņa ātri novērsa domas no tā, kas bijis pirms tam.

– Varbūt vēlies kaut ko iekost? – Marks jautāja, kad ārpusē uz ielas iestājās savdabīgā, hiperreālā Manhetenas krēsla, kurā viss šķita asāk un spilgtāk redzams. – Es pusdienās tikpat kā nepaēdu, un, ja ar tukšu vēderu turpināšu tādā garā, sākšu gvelzt galīgas muļķības.

Laukā Marks pagaidīja, kamēr Hanna atslēdz velosipēdu – viņš apbrīnoja, kā pats teica, ka viņa Manhetenā brauc ar divriteni, – un abi riepu švīkstu pavadījumā devās uz Malberistrītu. Viņi iegāja kafejnīcā ar itāliešu virtuvi, par kuru, kā Marks bija minējis grāmatveikalā, viņš izlasījis žurnālā New York labu atsauksmi, apsēdās uz augstajiem krēsliem pie letes tuvu ieejai un pasūtīja sviestmaizes ar vistas gaļu. Kad porcija tika atnesta uz šķīvja, izrādījās, ka tā ir divreiz lielāka, nekā Hanna jebkad bija redzējusi.

– Mūsdienās tas kaut ko nozīmē, – Hanna uz to norādīja.

Viņi apsprieda kampaņu, kuru Hanna gatavoja veselīgu uzkožamo reklāmai, un tad viņa pajautāja Markam, kā un kad viņš izveidojis savu firmu. Pēc tam viņa īsti neatcerējās, par ko viņi runāja, vienīgi to, ka sapratās, gluži kā cilvēki, kas divdesmit gadus pazīstami, bet vēl nav noskaidrojuši viens par otru pašu interesantāko. Hanna juta pakrūtē atgriežamies spriedzi, taču ne aiz satraukuma vai apjukuma, bet kā reakciju uz Marka klātbūtni tepat blakus uz sola, ceļiem saskaroties. Viņa vēroja Marka pirkstu kustības, kā tie satver sviestmaizi vai noceļ vāku plastmasas kausam ar alu, un viņa ilgojās – īsti fiziski sajūtami – pasniegties un pieskarties viņam.

Kad pulkstenis aiz bāra letes rādīja pusnakti, Marks pagriezās pret Hannu un uzlūkoja viņu ar nopietnu izteiksmi sejā.

– Saki atklāti, – viņš jautāja, – vai tas stāsts par vēlo tikšanos darbā bija vienīgi atruna, lai tiktu no manis vaļā?

Hanna iekoda sev vaiga iekšpusē, valdot smieklus, un ieskatījās Markam tieši acīs.

– Jā, – viņa atzinās.

Marks nogrozīja galvu.

– Tu to pat nenožēlo. Piebilde par sāpošo zobu padarīja to stāstu vēl krāsaināku.

Hanna sāka smieties.

– Varbūt varu remdēt tavas ciešanas, – viņa sacīja, sniedzoties pēc glāzes, – uzaicinot rītvakar uz koncertu Viljamsburgā? Runā, ka grupa spēlējot lieliski.

Ceturtā nodaļa

Vējš bija sapluinījis plastmasas maisiņu sīksīkās strēmelēs, liekot tam izskatīties kā Helovīna svētku vampīra atliekām, kas iesprūdušas ķirša zaros. Hanna stāvēja uz saliekamo kāpņu augšējā balsta, ar virtuves šķērēm izgriežot ārā plēves driskas, kad izdzirdēja mājā zvanām telefonu. Viņa apsvēra, vai ļaut tam skanēt, tad, padomājusi, ka tas var būt Marks, ātri kāpa lejā.

Pacēlusi klausuli, viņa izdzirdēja, ka zvana nevis Marks, bet Nīša.

– Sveicināta, – Nīša sacīja. – Kā klājas? Atvainojiet, ka nepiezvanīju agrāk, es tikai tagad apskatījos telefonu. Šorīt vedām Pjēru uz peldēšanu un pēc tam taisnā ceļā devāmies pie Stīvena vecākiem. Droši vien jūs zvanījāt, kamēr mēs bijām baseinā.
<< 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 >>