Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

"Tatad jus neesat izlasijis ligumu," parliecinati nosaka Krotovs.

– Kapec tu ta doma?

– Tapec, ka liguma ir punkts par mediciniskajam parbaudem. Un tev ari ir punkts par vairogdziedzeri – sasodits, kadam debilam ir jabut, lai ko tadu ieklautu liguma? Sasodits, mums steidzami jareabilitejas.

“Es nokartoju visus parbaudijumus un visu, kas no manis tika prasits. Bet man nebija laika izlasit ligumu, ar savu izskatu piepildiju tavas kaprizes. Bet pienemsim, ka es to izlasiju un piekritu visam. Vai parakstisim?

– Vai tev nav bail, nepaskatoties?

– Nav bail. "Man nav ko zaudet," es diezgan nopietni saku, nonemot vina izlikto ?kivi un apedu vina izdales materialu. Tu nolobisies.

– Ed.

– Paldies, es negribu.

– Aiziet? – vin? nirgajoties jauta, iebazdams mute kadus salatus. – Bet man ?kita, ka tu to dari.

– Man ir savs ediens. Kas tad notiek ar ligumu? Vai parakstisim?

"Protams, es joprojam esmu nelietis, bet parakstit ligumu ar kadu, kur? to nemaz nav lasijis, pat man ir par daudz." Vai jus nedomajat, ka jums bus jamaksa par noteikumu parkap?anu? Vai jums nav bail, piemeram, par istabam komunalaja dzivokli? – skaidrs, ka mes izgajam cauri visam. Nu, butiba tas ir logiski.

– Manas locitavas gadijuma nemiet to.

– Atgadiniet man, kapec jums ir vajadzigs ?is darbs?

– Par naudu. Vai tas nav acimredzami?

– Kapec jums vajadzigas tik lielas summas? Atbildi ta, ka tas ir. "Es augstu verteju cilvekos godigumu," Krotovs teica parsteidzo?i draudziga toni un nekavejoties iekoda no piraga.

– Es velos savam draugam uzdavinat kaut ko loti milu.

– Apsveicami. Bet paskaties, kas notiek. Cilveks, kuram vajadziga nauda jebkadam vajadzibam, majokli neteres. Vin? to pardos, ja vinam vajadzes naudu. Jus esat gatavi liktenigu kludu gadijuma vienkar?i atdot man savas istabas komunalaja dzivokli. Gan jau, ka pie manis darbu var nedabut, bet vienkar?i pardot savus skaititajus, nemot vera, ka joprojam dzivojat pie draudzenes, un nopirkt vinai dargako, ko esi ieplanojis. Kaut kur mana logika saluza. Kapec tu nepardod savu maju, Sniega bumba?

– Tur kaimini ir dzeraji. Neviens negrib pirkt telpas. Es to izmeginaju.

Man neticeja ne drusku. Un vin? to pat neslepj.

"Es gandriz tam ticeju," izsmejot saka Krotovs. – Vai tu no kada slepies?

"Ne," es saku pec iespejas mierigak, cen?oties neizdarit nekadus zestus, kas liecina par manu nervozitati.

"Es atkal gandriz noticeju."

"Es domaju, ka, ja es sleptos no kada, cilveki, kas vac informaciju par mani, butu jums par to pastastiju?i." Bet tas jums netika zinots. Un tas ir tikai jusu pienemums, kas teikts, lai mani padaritu emocionalu. Nevajag meklet lomu tur, kur ta nav. Un tagad man vairs nav japardod telpas, nemot vera, ka varu tur atgriezties jebkura laika.

– Ka ar iereibu?ajiem kaiminiem?

– Esmu pie ta pieradis. Vai jus nezinat par manu tevu, vin? ir piedzeries?" vin? saraujas no saviem vardiem.

– Kapec nomainiji savu uzvardu? – kas par trakuligu kuces delu.

– Jo man vina nepatika.

– Gribi vai negribi, Samoilova tev nebus ar mani. Iriss man gar?o daudz labak. Jums ir laiks lidz vakaram izskatit ligumu. Iesaku pieverst uzmanibu vienam svarigam punktam. Nu, butiba, ja esat tik slinks, varat vismaz pajautat Tatjanai par ?o punktu.

– Vai es varu iet tagad?

– Izvairities no manas kompanijas, nemot vera, ka jebkura diennakts laika, pat brivaja diena, pec vieno?anas varu tevi izvilkt no gultas kaut kada sikuma del, aa spelet loto, ir arkartigi stulbi – ko ? Loto nakti? Noteikti slims. Nu, piesitiet, es nelasi?u ligumu.

– Es neizvairos. Es vienkar?i nevelos traucet tev est.

– Jus varat iet.

Piecelos no divana un uzreiz dzirdu, ka aiz manis iet Krotovs. Nez kapec vin? atstaj biroju kopa ar mani.

– Tanja, tu esi zaudejusi svaru. Tu izskaties ?ausmigi. "Tas tev nepiestav," sudgalvis bez sveiciena saka, ar neapmierinatu seju nopetot meitenes tikko pamanamo vederu. Kada rupja lieta.

– Es ari priecajos jus redzet, Daniil Leonidovic. Toksikoze, infekcija.

"Tas notiek, kad kads darba kadu sagrauj."

– Nu, patiesiba, ne darba.

– Saudzejiet mani sikumos par to, kur tie?i tu izdrazeji. Esiet tik laipns un pastastiet Snezanai Viktorovnai par darba sarezgitibu.

– Jau.

– Tas bija jauki ar jums iepazities.

"Es ari," Tanja smaidot saka, un, ak Dievs, Krotova seja es redzu pilnigi patiesu, nevis izsmejo?u smaidu!

"Tatad, turpinam," Tanja piever? skatienu man, priecigi berzejot plaukstas.

* * *

Briesmigais punkts, par kuru runaja Krotovs, ir, pec Tanjas teikta, personisko attiecibu aizliegums. Es tikai smaidu par ?im zinam. Man ari ir problema. ?i ir pedeja lieta, ko es izlem?u darit ?aja dzive. Pec daudziem dokumentiem par to, kas ?ai personai patik un kas nepatik, Tanja man nolasa sarakstu ar savam darbibam.

Kada bridi vina pati mani aizved, ka izradijas, kakta bez kameram.

– Pajautajiet, kas jus patie?am interese.

– Tu esi skaista. Vin?… tevi nemierinaja?

– Esi mierigs, vin? ir kategoriski pret biroja romaniem. Vinam jebkada veida flirts darba, par ko vairak nerunajot, ir ka sarkana lupata versim. Aizdegas nekavejoties. Mana atmina tas notika divas reizes. Ne, tris reizes. Esmu tre?ais. Lai gan es neflirteju ar vina apsargu, tikai arpus darba. Bet kaut ka vin? saprata.

– Pret biroja romaniem citu starpa, bet ka ar tevi pa?u?

– Un vin? pats nav iznemums.