Nekromantijas kļūdas robeža

– Cetri!

– Tris. Vai atceries, ka berns jau bija nogadats cita reanimacijas nodala? Nav mana problema.

– Tu esi cinikis! Un, ja izglabsi vienu noziedznieku, vai velak to nenozelosi?

– Nav ko nozelot. Jo es pat nejauta?u, kur? ir kur?.

– Un es tev pateik?u! Tas ir ipa?i tapec, lai jusu sirdsapzina jus mocitu.

– Bez ?aubam. Bet zini, Olga, dazreiz labak nedomat, ja domas trauce darbibam.

Kliedziens no koridora nelava man iebilst:

– Kur? ir maina? Mums ir ?aujamieroci!

«Tatad man bija pusdienas,» Dmitrijs Aleksandrovics iemeta kartis uz gultas un devas uz izeju.

Un ka te nevar krapties? Lai gan ?oreiz vin? palika pie manis veselas vienpadsmit minutes! Ieraksts.

Tai?ka, kas ilgu laiku bija klusejusi, tagad uzmundrinaja:

– Kads vin? ir, Ol, kads vin? ir! Pasaki, ka ari tev aizraujas elpa, jo tu to redzi ar tadam pa?am acim ka es!

Es apgulos uz spilvena un zavajos.

– Tanjukh, tev jau vajadzeja izlemt. Vienlaicigi var iemileties tikai viena cilveka – tas ir Visuma pamatnoteikums, ja nezinat. Tatad, kam jums aizraujas elpa: Dmitrijs Aleksandrovics vai Sciacca kungs? Es vakar biju sajusma par jusu bijibu, tapec sa?aurinasim objektu loku, lai raditu bijibu.

Vina ilgi domaja par atbildi:

– Iemileties? Ta iznak, vai juties iemilejies?.. Tad es esmu krustceles: es milu Dmitriju Aleksandrovicu savas domas, un Sciacca kungs mani sajusmina… mazliet zemak neka mana galva.

?is bija vispiemerotakais laiks, lai vinu izjokotu, bet man ?kita, ka tagad svarigak ir saprast:

– Aizrau?anas?

– Varbut… Ka lai es zinu?

«Redzi, Tanjukha, es nezinu, vai tu vakar esi nogibusi, kad musu kaisligais nekromants stastija stastu. Ipa?i ta dala, kad vin? atzina, ka visa aizrau?anas pret vinu ir ieteikums. Garantija, ka pie vina naksi pec pa?a vele?anas.

– Ja, es dzirdeju…

– Un ko, jums nebija velmes pretoties?

– Kapec pretoties, Ol?

Nedod Dievs man no tada gribas trukuma. Varbut es nevareju pilniba izprast vinas jutas, kad vina paskatijas uz ?akas kungu, bet es vareju iedomaties sevi vinas vieta. Un, ja kads man butu teicis, ka es pati neesmu iemilejusies, ka ?eit nav izveles brivibas, tad vismaz man tas nepatiktu. Kaut kads iek?ejs «ne» noteikti butu nokavets! Un ?is… lupatu spilvens pat nedoma. Ka govs, kuru ieved kuti. Stenda – tas ir pat labakaja gadijuma… Es pat nedomaju par to visu slept – es spriedu, lai ari klusi, bet atklati, un tapec tas neizbegami sekoja:

– Tavas domas ir loti aizskaro?as, Olja!

es noputos. Vinai ir tikai pietiekami daudz ambiciju, lai iebilstu pret mani. Klusi.

Saprotot, ka ir pienacis laiks aizmigt, preteja gadijuma vini mani pietruks, es negribeju atvadities no savam milajam baltajam sienam. Dmitrijs Aleksandrovics tagad ir aiznemts ilgu laiku, un, kad es pamodi?os, iespejams, ka vina maina beigsies. ?obrid mums vajadzeja atrisinat problemas, bet es tie?am to negribeju. Un galu gala, ko nekromants daris ar manu nedzivo kermeni? Un, ja es planoju kaut ko darit, es labak nebu?u klat.

Pec paris stundu tuk?as klupina?anas pa gaiteni es ieskatijos personala telpa. Un tur, izradas, kafija tika izlieta bez manis. Nu, es apsedos uz visattalaka taburetes neizpratne. Mans raksturs ir tads, ka varu viegli iekartoties jebkur. Un ?eit lielaka dala seju jau ir pazistamas. Vitalina Ivanovna, kura ?eit biezi nak no visparejas terapijas, bija apmulsusi no manas nekaunibas un inerces del virzija savu kruzi mana virziena. Pateicibas asaru nomazgata, es ar prieku malku. Rugta, bez cukura un piena. Skaistums!

– Kas tas ir?!

Kad aiz muguras atskaneja rie?ana, es sapratu, ka manas sekundes ir skaititas. Un tapec, neterejot laiku, vinai izdevas apest parejo. Vini satvera mani aiz apkakles un izvilka no ?is debesu vietas, arstu smiekliem skanot.