Pūķa ēna. Saimniece

– Ala?! – Silans bija patiesi parsteigts.

Es ari neko tadu neatcerejos, bet cik reizu biju gajusi pa taku garam lidz jurai un atpakal.

– Ja. Mes ar Ganu tur kapam, kad bijam jaunaki. ?i bija musu slepena vieta.

"Es nezinaju," Silans sarauca pieri, it ka ?is fakts aizskartu vina zenisko lepnumu.

– Ka tev vajadzeja zinat? Tagad mazajiem ir aizliegts iet uz pili,” Pirans smineja, skatidamies uz zenu ar vecaka virie?a parakumu.

– Neviens ta nestaiga! – Silans bija sa?utis un uzreiz izlaboja: "Tas ir, mes negajam." Agrak.

"Mes ar Genu bijam nedaudz vecaki par jums, kad saderejam, kur? varetu uzkapt visaugstak gar klugu, un ta mes atklajam alu." No apak?as tas nav redzams – nogaze aizaugusi.

– Kas tas par vinogulaju? – Izstajos, jau vairakas reizes dzirdedams ?o vardu.

"Tas ir vai nu krums, vai cirtiens ar elastigu, bet specigu kokainu katu." Piekeroties pie katiem, jus varat viegli uzkapt jebkura nogaze,” skaidroja Pirans.

"Lozovica bez problemam var izturet pat pieaugu?u karaviru brunas," Silans steidzas iejaukties, atjaunojot visu zino?a autoritati. "?eit kalnos ir tikai viena tonna ?is vitolu zales!" Metals parklaj visas nogazes ka tikls. Tas saknes iet dzili akmeni, un tas nevar izvilkt. Bet, ja stublaju sagriez un sadala ?kiedras, un kartigi izvara druntas sula, iegutas virves ir tadas, ka drakus var vilkt.

"Tie?i ta," Pirans piekrito?i pamaja ar galvu, apstiprinot savu stastu.

– Jus sakat, ka to nevar izvilkt? – Es piekeros vissvarigakajam.

– Nu ja.

– Ko darit, ja musu koks ir pareizi piestiprinats ?im vinogulajam? Varbut mums izdosies aizbegt, ka jus domajat? Udens paatrina, un jebkura bridi mus var iznest jura.

Mes sakam izdomat, ka to izdarit, un tikmer plusma paatrinajas, un musu koka stumbrs pagriezas paraleli akmenim. Garam ik pa bridim paskreja dazada izmera kibeles. Divi, diezgan lieli, saduras ar musu “udens kugi”, pabidot to gandriz metru uz priek?u, un katrs nakamais sitiens vareja mus noraut no “enkura”.

"Izskatas, ka viens no zariem ir iekeries dzinumos nogaze," ierosinaja Pirs. "Mums jaatrod patagas brivais gals un japiesaista sevi pie ta."

"Tas varetu darboties," Silana acis iemirdzejas prieka. “Jus varat savit vairakas saknes ar vinogulaju dzinumiem un lugt priek?teci pukim. Vai tev padodas nir?ana, Nyera Lina? – vin? negaiditi pabeidza.

– Es?..

Pirms es paspeju atbildet, Zu?u mielasts ieslideja udeni, panemot lidzi vienu no garajam saknem.

– Piran! Vin? gandriz noslika un vienkar?i naca pie prata! – es biju sa?utusi, bezspecigi skatidamas uz vinu.

"Ak, neuztraucies, ieguva Lina," Silans vinam pamaja. "Pirs ir labakais peldetajs ciemata un parzina juras zinatni labak neka lielaka dala." Vin? sapnoja klut par jurnieku, bet tikai… Ka jus domajat, kapec vin? un Gans devas noslicinat Draku? – Nepabeidzis, Silans mainija temu.

Es tikai noraido?i pakratiju galvu, bet dzili sevi atviegloti izelpoju. Ja es vareju nirt, tas bija tikai piespiedu karta. Gandriz ka ?odien – ar cirvi. Un bridis macities ne?kita istais.

Pagaja diezgan ilgs laiks, lidz Pirana galva paradijas virs udens, un mes ar Silanu jau sakam uztraukties. Satveris zarus, puisis nesteidzas izkapt. Atvilcis elpu, vin? teica:

"Es atradu vinogulaja galu, bet butu jauki, ja butu vel paris, lai butu dro?iba."

–Vai jus joprojam varat nirt? – Silans pastiepa vinam roku un, panemis pirmas skropstas galu, saka to tit starp zariem.

– Varu, bet straume paatrina. Es neesmu parliecinats, ka kaut kas izdosies. Ak, ja vien butu mazliet vairak laika, citadi turamies tikai pie viena zara un vienas saknes.

Ievilcis dzilu elpu plau?as, Pirans atkal ienira un gandriz uzreiz iznira no stumbra pretejas puses ar citu vinogulaju.

– Man paveicas – ar to pirmo izravos, bet vairs nekap?u. Tas loti aizpu?.

Vin? uzkapa koka un kopigiem spekiem nostiprinajamies vieta. Udens burbuloja un putoja. Koka stumbrs zem mums satricinaja un atsitas pret nogazi. Atlika tikai lugt, lai vinogulajs izturetu un zeme netiktu izskalota. Mes negribetu, lai tonnas akmenu kristu tie?i uz mums.

Aizmirsu?i par apmulsumu, mes saspiedamies kopa un drebejam zem veja brazmam. Saule, tik nesen tik spoza, jau sen bija pazudusi aiz makoniem un nedeva gandriz nekadu siltumu. Aizplu?ana pastiprinajas, un musu acu priek?a udens limenis kluva zemaks.

Kaut kas turpinaja atsist musu glab?anas koku, un nakamas sadursmes laika mes tikam uzmesti uz akmens. Zars, kas mus tureja vieta, vai nu noluza, vai ari atdalijas. Saskana ar musu kora saucienu koks pacelas un metas lidzi straumei, bet gandriz uzreiz strauji nobremzeja, kad vinogulaji savilkas.

Viens vinogulajs neiztureja grudienu un parspraga, un Silans neiztureja un iekrita udeni:

"Ahh!"

– Silan! – mes ar Piru unisona kliedzam.

Pa?a pedeja bridi zenam izdevas satvert arejos zarus, tacu vinam nepietika speka, lai pa?am tiktu ara.

"Tas… tu vari!"

Udens nepartraukti gazas par vinu, liekot vinam ?nakt un splaut.

– Pagaidi, es naku!

Pirans uzkapa lidz pa?am koka galam un apgulas uz vedera, meginot to izvilkt, tacu vina mitras rokas paslideja, un musu stumbrs tagad ?upojas uz priek?u un atpakal, un vin? nevareja labi satvert.

Nezinadama, ko darit, es skatijos no tiem uz ?upojo?o vilno?anos un atliku?o vinogulaju, tas stiepas un retinaja manu acu priek?a. Pirmas aug?ejas ?kiedras, lidzigas mizai, parplisa… Bija skaidrs, ka ilgi neizturesim. ?kiet, ka vini parak agri ticeja pesti?anai.

Un tad es to nevareju izturet un pacelu galvu un atradu divus gaismas punktus aiz makoniem.

– Puka priek?tecis vai ka jus saucat! – es kliedzu pari elementiem. – Bez puka nav enas, un bez enas nav puka? Viens no jusu aizstavetajiem atkal zaudes savu enu, un Reach zaudes draklordu. Ja tas kaut ko nozime, palidziet mums!

Taja bridi nospraga pedejais vinogulajs, un mes visi bijam nopludinati no bluka ka spalvas. Es ar galvu iegrimu ledainaja udeni, tik tikko paspejot dabut gaisu plau?as.

"Piedod man, Zlata!"

Kaut kas apvijas ap manu vidukli un nepieludzami pavilka mani uz aug?u. Tas izskatijas pec kaut ka cuskai vai tausteklim, un es kliedzu parsteiguma un bailes. Kliegt zem udens nav laba ideja. Uzreiz atnemts gaiss un rijot salo udeni, es plivoju ka traka, bet nakamaja mirkli atrados virs virsmas un vienkar?i apstulbu.

Tas, kas mani tureja virs udens, nebija nekas cits ka vinogulajs – tie?i tads pats ka tie, ar kuriem meginajam nostiprinat balki.

– Ahaha! Ahaha! Tas ir brinums! Brinums! – Silans histeriski kliedza un iekliedzas vai nu no sajusmas, vai no ?ausmam.

Vinu un Piranu tapat tureja vinogulaji.

Ja kadam Reaches iedzivotajam tada lieta ?kita ka brinums, tad es vienkar?i paliku bez vardiem un vienkar?i stulbi smaidiju, un man par vaigiem lija karstas asaras. Lielas, tas saluza un iekrita udeni, radot nelielas ?lakatas, it ka tas nemaz nebutu asaras, bet gan mazi oli. Pacelot galvu pret debesim, es sirsnigi pateicos gaismeklim no sirds:

– Paldies!