Kalnu prinča līgava

Es atlaidu princi un pasperu soli atpakal, piespiezot rokas pie krutim. Vai es varu atgriezties realitate, kur vismaz ir skaidrs, ko darit? Vai es varu… Man saka griezties galva, un princis mani atkal pacela. Kads no galda aplaudeja, acimredzot uzskatidams to visu par skaistu dejas figuru.

Muzika beidzas, princis paklanijas, pateicas visiem, aicinaja turpinat svinet un aiz rokas ieveda istaba, atkal nosedinot gulta.

"Tu kaut ka atri nogursti, Amalija." Ir tikai otra diena. Pienem spekus, mila.

Vin? iznaca, palaizot Simonu kopa ar Dajanku.

– Ka tev iet, Dzona-Amalija?

"Tev nevajadzetu ta saukt princesi," Diana nomurminaja. – Tas nav atlauts, Simka. Mums tikai teica, lai palidzam vinai izgerbties un iet.

– Ak, ja gribi pastaigaties pa festivalu, saki! Ej uz virtuvi, es pati tik?u gala!

Vina uzreiz saka smaidit.

– Ta ir patiesiba? Vai esat parliecinats, ka varat ar to tikt gala? Bet saskana ar noteikumiem tas nav atlauts.

Simona iesmejas.

– Dajanka, noteikumos nav teikts, ka mums diviem jabut kopa. Ej, un es palik?u princese.

Mazais uzreiz aizbega. Simona saka vilkt man nost zabakus.

– Tu vinai piedosi, princese. Dajanka ir laba, vina tikai velas, lai viss notiek pec noteikumiem, bet vina ari velas iet pastaigaties. Sapni kadu dienu klut par Teitanu. Tagad es tev palidze?u novilkt kleitu, aizvedi?u uz peldvietu un tu jutisies labak. Nu, vini saka, ka vajadzetu uzlaboties.

Man tie?am nebija speka, iespejams, tas bija viss, kas man bija jadara, lai neraudatu. Nogurums ir mezonigs, it ka es nestaigaju un nesedu brivdienas, bet visu dienu macijos un stradaju. Simona turpinaja kaut ko civinat par savu masu, kamer vina atraisija un novilka kleitu, atnesa cibas un mikstu halatu.

Kad vina mani aizveda uz pirti un es ar galvu iegazos siltaja udeni un tad izkapu ara, es tie?am jutos labak. Kamer es mercejos, Simone apsedas man blakus.

– Vai nevelies nopeldeties? – jautaju meitenei.

– Ne, tas ir tikai tev un pirts princim. Un ?is ir tie?i jums, Dzona Amalijas kundze. Vai tu redzi roza akmeni?

Patie?am, tagad pamaniju, ka vannu malas rota dazadu krasu akmeni. Manejais bija apgriezts roza krasa.

– Ka ar parejam vannam, Simone?

– Kur balti un gai?i akmeni, tur udens veldze un dziedina. ?eit vakara noteikti javelk roza peldkostims. Kur ir dzeltenie un sarkanie akmeni… – Simone nosarka, – Teitana saka, ka tie ir paredzeti pieaugu?ajiem, mes tur nevaram iet. Un zalas un melnas ir tikai princim, jus pat nevarat tur aiziet un elpot tvaiku.

Sanemu spekus, atguvu mieru, veselo sapratu un velmi uzzinat, kur atrodos, kas notiek un kapec. Kur pirms stundas no manis iznaca noguru?ais emocionalais mulkis, nav zinams.

– Simone… kapec tev katru gadu ir jauna Amalija? Pastasti man, es nevienam neteik?u.

"Labi, Dzona-Amalijas kundze," es samierinajos ar faktu, ka vina izkroplo manu vardu vieteja veida, bet tomer partraucu vinu:

– Vismaz tad, kad busim vieni, sauc mani par Innu? Bez Amalijas?

– Labi, Jonas jaunkundze-A… Labi, Jonas jaunkundze.

Nez kapec likas mierigak, it ka es butu es.

– Ka tad ar Amaliju, Simone?

– Nu… Katru gadu pec trim aukstam naktim, kad akmens zieds laukuma nokrit, kad dzivibas udenskritums sasalst, kad saule uzlec tikai pusdienlaika un tulit aiziet aiz horizonta, pec tam Princis spele Ziemas kazas ar Amaliju. Princese vienmer ir skaista, vienmer laimiga. Kamer princis un princese ir kopa, Kalnu regions plaukst. Gads ir dzimis Ziemas kazas, un tas vienmer ir bijis tads.

– Vienmer?

Simona paraustija plecus.

– Princis ir nemirstigs. Bet Amaliju nevar apbedinat. Parasti vina neko nejauta, dara, ka saka, smaida, piekrit, dzivo priecigi un laimigi. Bet katru gadu nak jauni Teitanas skoleni, tapec zinu tikai citu teikto.

Mana galva griezas refrens “Amalija ir katru gadu jauns” un “Zel bus saluzt…”, ko dzirdeju sakuma no vecteva Mateja… un kam nepieversu uzmanibu, nemot vera. tas, kas notika, bija sapnis.

Man likas, ka neesmu silta baseina, bet stavu zem ta ledaina udenskrituma, tikai tas neatdzivojas, nepluda no pieskariena, bet tvera kermeni ar ledu.

* * *

Neskatoties uz uztraukumu, kas mani parnema, es sasildijos vanna, un, kad atgriezos istaba, es uzreiz aizmigu. Bet tomer gribeju pajautat Simonai…

Es sapnoju par apsnigu?u akmens kambari, mulsino?iem koridoriem un cietumiem, un viena no tiem bija milzigs spogulis, kas klats ar sarmu. Ar piedurkni izdze?u sniega rakstus un atspulga uz mani skatas pavisam cita meitene – melnmataina skaistule… skumji.

– Amalija… izpleti kajas… smaidi… – Mani pamodinaja alkohola smaka un sajuta, ka uz gurniem ir kada cita rokas. Kas pie velna! Es paraustiju celgalu un, ?kiet, iesitu pa degunu Stefanam, kur? bija noliecies par mani. Vin? kliedza no sapem. Es izlecu no gultas un kliedzu:

– Kas tu doma, ka esi?

Vispar ?ada situacija manas manieres bija ka skolenam, un vin? tie?am bija diezgan parsteigts un atkartoja to pa?u:

– Amalijai japaklaujas! Apgulies, izpleti kajas un smaidi!

– Ej elle! Es neesmu Amalija, un manas kazas bija ar princi, nevis ar tevi!

Vin? turpinaja piespiest savu viedokli:

– Bet tev japaklaujas!

"Es neko neesmu parada," es dusmigi nocuksteju. No kurienes tadi nak? Piedzeries, ar lipigam rokam un mezonigu ego.

"Amalijai nav iebildumu, princim ir vienalga," Stefans, ?kiet, parliecinaja sevi un versas pie manis ar noluku mani noskupstit. Es nevareju to izturet un iedevu vinam lielu plauku pa seju. Neskatoties uz savu augumu, vin? sastinga. Bet vin? neatkapas, meginaja satvert vinu aiz pleciem, bet no gerbtuves atskaneja balss:

"Princis rupejas, Stefan."

5. Sniega celi

Aless Oldrihs

Meistars Matejs saka, ka neiztur ziemu, tapec uz svetkiem nenak. Bet vienkar?i nav iespejams ienist ziemu vairak par mani.

Darijums ar Hora mati man, manam skolotajam Matei un vina mazdelam Stefanam, deva muzigu dzivibu. Bet tas, kas sakas ka svetiba, atri kluva par lastu.