Miroņa miljoni

Pilseta palika aiz muguras. Celu gandriz uzreiz ieskauj koki. Driz vina kluva tik slikta, ka bandits jau nozeloja, ka izvelejas vinu. Vin? ?kersoja nelielu upi pari delu tiltam. Aiz vinas mezs kluva vel blivaks un tum?aks. Degvielas paterina skala radija, ka benzins bija gandriz nulle. Bandits zvereja. Bija par velu atgriezties Troickoje, lai izveletos citu mar?rutu – nebija pietiekami daudz benzina, un tas bija bistami – jus varat uzskriet policija. Atlika tikai viena lieta: jabrauc talak, cerot kaut kur ierasties, un tad jau redzes.

Pa kreisi, starp kokiem, paradijas vaj? atverums. ?eit no cela sazarojas ?aura, tikko manama sliezu cela. Bandits atkal samazinaja atrumu, minuti lukojas trases gala, meginot saskatit, kas tur ir, un, neko neredzedams, tomer tur nogriezas.

Cakam nekad iepriek? nebija nacies braukt pari ?adiem izcilniem. Brauciens bija ka ?upo?anas vetras laika. Dzips ripoja no vienas puses uz otru un nemitigi slideja pelkes. Koku zari aizveras pari trasei. Tumsa tuvojas no visam pusem.

Caks apstajas. Sapes stenedams vin? izkapa no dzipa, apgaja tam apkart un atvera aizmugurejas durvis. Vin? izvilka savu koferi. Ar ievainotu kaju vin? talu netiks, laupijums vinam bus jaslepj kaut kur ?eit, netalu no riepas.

Ejot pa krumaju ar savu cemodanu, Caks cinijas ne tik daudz ar sapem, cik ar gibona sakumu. Vina kabata bija divas narkotiku ampulas. Tas bija pedejas ampulas, un vin? tas saglabaja arkartas gadijumiem. Joprojam nav zinams, kas vinu sagaida.

Atstajis koferi krumos, vin? atgriezas pie dzipa un uzkapa salona. Degvielas raditajs radija, ka benzina vairs nav, bet dzinejs, divaina karta, iedarbojas. Dzips brideja uz priek?u.

4.nodala

Tris policisti izleca no Nivas un izskreja uz krastu. Zigulis pilniba iegrima udeni. Trieciena vieta upes virsma burbuloja.

Serzants ?irjajevs, noraujot nost lozu necaurlaidigo vesti un jaku, ka bezdeliga metas no klints. Pec pusminutes vina galva paradijas virs udens.

– Durvis ir iesprudu?as! – vin? iesaucas, ?nacot.

Vin? atkal ienira un neparadijas gandriz minuti.

– To nav iespejams atvert! – beidzot tika sadzirdets vina sauciens. – Atnesiet man amuru, es megina?u izsist stiklu!

Serzants Onufrienko zinoja par situaciju dezurdala. Vinam teica, ka automa?ina ar glabejiem tagad dosies uz tiltu un laus viniem panakt dzipu.

Policisti konsultejas. Onufrienko un jaunakais serzants Drejevs ieleca Niva, un ?irjajevs palika nirt uz nogrimu?o Ziguli, cerot izglabt cilvekus.

Apsta?anas prasija apmeram septinas minutes. Noziedznieks nevareja tikt talu, un policijai bija pamats uzskatit, ka vin? ir ievainots.

Onufrienko lozmetejam pievienoja zurnalu ar pilnu klipsi.

– Es vinu nogalina?u, kuce! – vin? dusmigi teica.

«Niva» pacelas.

Leja lietus. Debesis, starp makoniem, ik pa laikam pavideja kads bojats menesis, slikti apgaismojot pamesto celu un blavos sovhoza laukus.

Troicka Niva gluzi ka dzips pavisam nesen apstajas krustojuma. Tuvakas majas logs mirdzeja, un taja bija redzams virie?a siluets. Izdzirdejis dzineja troksni, bardainais majas iemitnieks atrava aizkaru un paskatijas ara.

Drijevs izleca no ma?inas.

– Vai tu esi redzejis dzipu? – vin? kliedza, pagriezies pret bardaino. – Tik liela melna ma?ina ar izsistiem logiem?

«Es devos tur,» virie?a roka noradija uz mezu.

– Tie?i ta? – policists bija priecigi parsteigts.

– Tie?i ta.

Drejevs atkal ieleca Niva.

– Vin? devas uz ?abanovu, un tur bija strupcel?! – vin? kliedza partnerim. – Lieliski! Mes vinu tur aizvedisim!

Lidz tiltam pari straumei un talak lidz pa?ai ?abanovai cel? bija pamests.

Pie ieejas ciemata Onufrienko nobremzeja. Cel? ir beidzies. Aiz budam pletas gravu lauki, aiz laukiem staveja melna meza siena. Dzips nekur nebija pazudis. Onufrienko zvereja.

«Klausies, vin? vareja pagriezties pa kreisi,» uzmineja Drevs. – Meza ir trase.

«Ejam,» Onufrienko ienema sturi. – Citadi vin? aizies!

«Vin? neaizbrauks,» parliecino?i atbildeja Drijevs, kur? bija vietejais iedzivotajs un labi parzinaja apkartni. – Trase ved uz vecu kokzagetavu, un tur ir ari strupcel?.

Niva pagriezas un brauca atpakal. Pamanijis plaisu starp kokiem, Drevs noradija ar pirkstu:

– Tur. Vai redzi celu?

Onufrienko parvertas kreslas tuksnesi.

Priek?a priek?ejos lukturos paradijas koka ierakts dzips.

– Tur vin? ir! – Drijevs kliedza.

«Niva» apstajas. Likumsargi ar automatiem gataviba izleca no ma?inas un, noliecoties, ienira zem kokiem. Vini lenam tuvojas dzipam, vienmer slepjoties aiz bagazniekiem, gatavi jebkura bridi atklat uguni.

«Mes nepanemsim kuci dzivu,» Onufrienko cuksteja. – Ja laujat vinam dzivot, lai redzetu tiesu, tad uzskatiet vinu par Khanu. Vini vinu nosmeres.

Nivas priek?ejie lukturi bija ieslegti un vaji apgaismoja melna apvidus auto izsisto aizmugurejo logu, dubliem no?lakstitos sanus un saburzito priek?ejo sparnu. Dzipa iek?puse bija tum?s. Vina iek?iene nekas nekustejas.

Apsargi apstajas un ieklausijas klusuma.

– Vai tu tie?am aizgaji? – Drijevs cuksteja. «Mes vinu atradisim meza.»

Vini atkal virzijas uz priek?u. Onufrienko paspieda biedru ar elkoni:

– Vin? ir klat!

?aja bridi Drevs pie dzipa stures ieraudzija cilveka figuru. ?oferis sedeja nekustigi, atspiedies uz stures.

«Nu, tie?i ta,» Onufrienko sacija skalak. «Toreiz es vinu vel nokeru uz tilta!»

Pavelejis Dreevam palikt aiz koka, vin? izgaja uz cela un piegaja pie apvidus auto. Vin? atrava durvis vala.

Virietis pie stures neizradija dzivibas pazimes. Onufrienko vinu viegli pagruda ar lozmeteju. Goga lenam izslideja no sedekla, izkrita no kabines un sabruka pie serzanta kajam.

Dzipa neviena cita nebija.

5.nodala