Mans piekšnieks demons

Tad saprotu, ka galvaspilsetas magnats, kur? savas dures tur visu Krievijas poligrafijas tirgu, diez vai dosies uz “se?niekiem”, un es pieticigi apklusu.

– Tatad, somi neatrisinaja problemu, bet musu krievu gudrie pui?i to atrisinaja? – jauta rupjais virietis.

"Un tas ir Lubovas Vladimirovnas nopelns," saka Valerijevics, ?aujot uz mani ar acim. “Vin? un musu tehnologs izstradaja formulu, kas ir izturiga pret nodilumu.

Skeptiski saknieba lupas, Zdanovs bungo ar pirkstiem pa galdu un atkal paskatas uz mani. Jutos neerti: vina skatiens ir parak caururbjo?s – it ka vin? meginatu nosvert manu IQ. Starp citu, man nav par ko kauneties. Goda simts divdesmit septini.

Tatad. Ja vin? joprojam megina novertet manu intelektu, vin? acimredzami sak netrapit. Vismaz jums ir jaskatas augstak.

– Tatad, inzeniere Luba un vinas sasvidu?ais bekvokals. Rit laujiet savam minionam atnest man krasu parbaudei. Tikai normala tilpuma, nevis ka skopuli no Krasnodaras vienradza asaras pileja megene. Izmegina?u uz klientiem. Ja tas darbojas labi, mes runasim par cenu. Kapec tu boli acis, biedri Pirogov? Vai jus domajat, ka Igoru Zdanovu var nolaist par pirmo cenu? Vai grasaties doties prom ar parakstito ligumu knabi?

Es jutu pec salvetem soma un diskreti pasniedzu tas Valerijevicam. Sekundes kave?anas un vin? mus noslicinas.

"Es tevi saprotu, Igor Vjaceslavovic," vin? ?nac, pieceloties no kresla. "Uz to… pozitiva nots, tad mes dosimies." Rit jums tiks piegadati paraugi vislabakaja iespejamaja stavokli.

"Ardievu," rupjais nomurmina un, zaudejis interesi par mums, atver sava klepjdatora sudraba vaku. – Un panem savus papirus. Es nenododu makulaturu un pudeles kop? 1986. gada.

Ari es piecelos, pieklajibas pec novelu ofisa saimniekam labu dienu un, nesanemusi atbildi, dodos uz izeju.

– Ko tu teici, ka dari ar kefiru? – sasniedz mani pie durvim.

"Es ieliku miklu," es atbildu, pagriezoties.

Poligrafijas karalis urbj savu vertejo?o skatienu vispirms mana seja un tad manas kajas, kas man uzreiz liek tas apsegt ar maisu.

– Inzenieris – un jus gatavojat?

– Manai meitai loti gar?o piragi.

– Laikam ari ar zali? – vin? riebigi no?nac.

– Nu kapec ar zali? Man labak patik ar galu.

3. nodala

"Tik?anas ar Zdanovu bija arkartigi pozitiva, Olegs Jevgenevic," Viktors sirsnigi saka. – Jau no pirmajam sekundem tika panakta savstarpeja sapratne un parrunata krasas piegade parbaudei.

Es klusi nopu?os. Vinam nevajadzetu melot. Tagad iedvesmotais ?apo?nikovs iztaisnos krutis no augo?a mazvertibas kompleksa un par godu lugs vakara ?kirot zirnu maisus un iestadit rozu krumus.

– Vai vin? parakstija ligumu?

Mani pirksti velti tver gaisu tur, kur trukst manas somas. Valerijevics atkal sak svist.

– Vel ne, Olegs Jevgenevic. Vispirms nosutisim vinam krasu uz parbaudi, un tad tiksimies, lai parakstitu ligumu.

Generala kuplas uzacis ir savilktas deguna tilta, krekls ir izstiepts par vina izspiedu?os vederu ta, ka kuru katru bridi kada poga ?aut vai nu uz mani, vai uz Valerijevicu. Ja notiks ?is kauns, es pameti?u.

– Tatad tik?anas ne pie ka nenoveda? Nulle rezultats?

Viss bija ta, ka es gaidiju.

– Nu ka…

– Mums ir rinda ar cilvekiem, kuri ludz produktus teste?anai. Mana rupnica tiek razotas izcilas krasas, kuras tev vajag, lai varetu pardot, ko tu, Viktor Valerijevic, acimredzot neproti.

Valerijevics tagad vai nu raudas, vai nogibs. Nu, man nepatik, ja cilveki tiek nepelniti pazemoti mana klatbutne. Nu, labi, varbut tas ir nedaudz pelniti, jo Vitja patie?am ir pardevejs, bet vin? joprojam ir labs cilveks, un mes izmantojam visu iespejamo, ko sniedza tik?anas ar Zdanovu. Mums ir jaiejaucas.

– Visu cienu, Oleg Jevgenevic, Zdanovs vel nav viss. Ka jus pats teicat, vin? patiesiba ir monopolists poligrafijas tirgu, un visi lielie printeri dod priek?roku darbam ar vinu, nevis tie?i ar rupnicam. Marketinga, cenu un klientu atbalsta zina vina uznemumam nav lidzvertigu. Somi ar vinu strada daudzus gadus pec atsevi?ka cenraza, uznemoties visas piegades un tehnologiska nodro?inajuma izmaksas. Musu razotne neap?aubami ir laba, tacu mes neesam somi, kas ar produkciju apgada visu Eiropu un lielako dalu Krievijas, un tapec tas, ka mums izdevas pierunat Igoru Vjaceslavovicu aizvest musu produkciju uz teste?anu, jau ir liela lieta. Turklat ?is ir tikai pirmais posms. Ja musu krasa iztures parbaudi, mums bus javienojas par turpmakiem piegades noteikumiem. Zdanovs ar mums nestradas pec standarta cenraza – to vin? mums teica. Un, ja tiek sasniegts pozitivs rezultats, tad jums ir jasaprot, ka mes runasim par pilnigi at?kirigiem apjomiem un, iespejams, jums bus pilniba japarbuve razo?anas process. Vismaz parsledzieties uz diennakts darbibu.

Apstajos un ievelku elpu. Ak, Luba, tu atkal dari savu biznesu. Jus zinat, ka iniciativa nogalina iniciatoru. Tagad abi svist. Un Valerijevics un ?apo?nikovs. Un, lai ka tas butu, man nav lidzi neviena salvete.

– Cik vin? velas par parbaudi? – generalis nomurmina pec dazam sekundem.

– Vin? neteica. Bet es domaju, ka jums ir janosuta vismaz palete. Neredzu jegu taupit. Diez vai jus atzistat domu, ka Zdanovs velas gut pelnu uz musu rekina.

No ?apo?nikova kustigajam acim redzu, ka vin? atzist ?adu ideju, un jau simto reizi brinos, ka ?im alkatigajam, ?aurpratigajam resnajam viram izdevas vadit iestudejumu. Un Zdanovs saka "sievietes". Es velos, kaut es butu klausijusies vina teiktaja un tikusies ar musu generali aci pret aci. Ak, es domaju, ka es pat maksatu naudu par ?adu izradi.

"Labi, aiziet," generalis piekapigi pamaj ar savu kuplo plaukstu. – Es sede?u un domaju.

Vin? doma. Tas ir tas, kas mani biede.

*****

– Kadi ir tavi plani vakaram, Lyu-yu-yu-yub? – Leva izvelk patskanus. "Es gribu tevi redzet, man nav speka."

Nu, kas ar mani notiek? Kapec Leo, visos aspektos brini?kigais, mani pastavigi kaitina? Vin? ir izskatigs, galants, pieklajigs, izglitots, vada Maskavas Valsts universitates starptautisko attiecibu nodalu, nav precejies un nekad nav bijis, un man acimredzami nav vienaldzigs.

– Esmu mazliet nogurusi, Leva. Es gribu majas, un pedeja laika reti redzu savu meitu. Rit kaut ko izdomasim, labi?

"Nu, Lu-yu-yu-yuub," klausitajs ilgsto?i gaudo.

Varbut vini ir pieradu?i ubagot dotacijas augstskolas? Kapec tava balsi tik daudz lugumu?

– Leva, es tie?am nevelos ?odien nekur iet. ?eit, starp citu, celu policists uz mani skatas draudigi, un es runaju pa telefonu. Sazvanisimies velak.

Negaidot Levas reakciju, es nepieklajigi noliku klausuli. Jo celu policists tie?am skatas.

?onedel esmu patie?am noguris. Labi, ka rit sestdiena. Vai man vajadzetu doties uz masazu? Ja, lieliska ideja. Rit no rita es apmekle?u savu Milu. Vinas rokas ir brini?kigas. Un tad mes ar Niku varam braukt ar velosipediem uz Zarjadi. Pasedesim sava milakaja kafejnica, iesim uz kino.

Mans talrunis atdzivojas sava turetaja. Hmm. Valerijevics zvana.

"?eit ir lieta, Lub…" vin? iesak bez ievada. “Rit sutam krasu uz Zdanovu parbaudem… Nupat piezvaniju uz vinu razotni, lai apspriestu detalas un laiku…

Pauze palielinas.

– Runa, Vit.

– Nu, pec piecpadsmit minutem man atzvanija Zdanova paligs… Kopuma Zdanovs pieprasija, lai inzenieris, kur? bija sanaksme, nak lidzi ar krasu.