Nosaukts par eņģeli

Gara auguma, raupja, nedaudz tum?a ada, brunas acis ar siltu spidumu, kas skatas it ka pa?os dveseles dzilumos. Mati melni ka pikis, nedaudz cirtaini un nav isi ka parastiem virie?iem. Un vin? ir gerbies ka dzentlmenis. Peleks virie?u uzvalks, tum?i zal? krekls ar atvertu apkakli, melns virie?u metelis. Un ka vin? smarzoja! Mmmm, tikai pasaka, nevis puisis!

Varbut vin? sapnoja? Ja, tas bija sapnis. Murgs, bet ar labam beigam. Ne citadi."

Andzelina panema vizitkarti, ielika to somina un lenam traucas uz izeju. Vina gaja majas, kur neviens vinu negaidija. Kur ir muziga ikdiena, trulums un tumsa.

Vina gaja pa sen pazistamam vietam. Pa celu, pa kuru esmu gajusi daudzus gadus. Kuru likumus es zinaju ka savu kabatu. Pirmkart, jus saskaraties ar mazam privatmajam, vecam, nekoptam, kuru pagalms ir nozogots ar koka, lodzigu zogu. Pie ?is majas ar zilu jumtu noteikti rej suns, pasargajot savu teritoriju no garamgajejiem. Paejiet nedaudz talak, un bus dzirdams automa?inu troksnis, kas nozime, ka federala ?oseja jau ir tuvu. Tu skrien pari gajeju parejai, kur vienmer nedarbojas luksofors, mirgo ka traks, un tu esi sava apkartne. Vientula laterna, kas stav uz betona kajas, mirgo blava gaisma, it ka mirk?kinot un aicinot majas. Netirumi, kas sajaukti ar brunam, zavetam lapam, pielip pie apavu zoles. Gribetos atrast sausu asfaltu, lai mazliet notiritu, citadi talak tikt nav iespejams. Ari kailie koki, bez nevienas lapas, kas aizmigu?i lidz pavasarim, ?aja garlaicigaja rudens diena nekadu spilgtumu nepie?kir. Un te tas ir – majas, majas, majas.

Tas pats, it ka slikta plastilina multfilma, tas pats animators. Pelekas, blavas, absoluti identiskas panelu piecstavu ekas ligzdotas nejau?i. Daudzam no tam lobijas apmetums, kas liecinaja, ka ?is ekas sen nebija piedzivoju?as kapitalo remontu. Pie ieeju nobruzatajiem pakapieniem, turklat ar saulespuku seklam ap?lakstitajiem un cigare?u izsmekiem nokaisitos, nereti uz soliniem sedeju?as vecenes. Vini mazgaja kaulus visiem kaiminiem, kas bija iecienita izklaide visu vietejo iedzivotaju pensijas gados. Vecmaminu nesasveicina?anas nozimeja ?ausmigu greku, pec kura tu tiksi atematizets.

– Sveiki! – Andzelina no inerces kliedza.

"Sveika," caur sakostiem zobiem nomurminaja uz soliem sedo?as vecmaminas.

– Ka klajas tavai matei? – jautaja viena no satrauktajam, loti zinatkara sieviete apmeram se?desmit piecus gadus veca. Vinas vards bija Zinaida Fedorovna.

– Viss ir kartiba, neuztraucieties! – Andzelina atbildeja, cen?oties atri ieskriet ieeja un aizvert aiz sevis durvis, lai izvairitos no turpmakas detalizetas sarunas.

Atri uzkapusi pa pakapieniem uz otro stavu, vina pec inerces izvilka no kabatas atslegu un, iebazusi to durvju sledzene, pagrieza. Noklik?kiniet – un tagad jus esat majas.

– Kur tu vazajies, vajag sakopt pec mammas?! – tie?i no sliek?na rupji iesaucas virietis ar paraugu?u bardu diegu jaka un dzinsos ar nokareniem celiem. Izskatas, ka vinam ir kadi piecdesmit vai se?desmit, viss nekopts un smirdigs, neat?kirams no bezpajumtnieka. Tikai sarkana barda varetu pieradit, ka musu varonei ir genetiska saikne ar ?o virieti. Ne vina uzvediba, ne vardu krajums, ne izskats nekada veida nebija saistiti ar Andzelinu. Lasitajs var domat, ka tas ir vinas nevertigais tevs. Bet ne, tas ir vinas bralis, kur? ir desmit gadus vecaks, tas ir, vinam ir tikai trisdesmit pieci.

Kapec, dzivojot tados pa?os apstaklos, kam ir tie pa?i vecaki, jus varat but tik at?kirigi viens no otra?

Andzelina bija loti tira, pat parak tira. Vinas perfekcionisms ietekmeja visu apkartejo. Pastaviga tiri?ana, gatavo?ana, mazga?ana ar rokam vareja izzut vinas smalkas rokas, mazas, ar makslinieka vai pianista tievajiem garajiem pirkstiem. Vina butiba bija maksliniece, bet mes par to uzzinasim velak. Meitene vienmer rupejas par sevi, smerejas ar ellam un kremiem, smarzigiem ka smalks puku rozes zieds.

– Ko tu iz?kileji, ej jau iztiri! – bralis kliedza.

– Ko, tu esi pilnigi bez rokam? "Es gribetu pati to iztirit vismaz vienu reizi," Andzelina skumji atbildeja.

"Es to nedari?u, tu esi meita, tu esi sieviete, tu dari to."

– Ho-ro-?o.

Ieejot maza istabina ar noplucis iekartojumu, acis iekrit spilgti dzelteni aizkari, uz kuru fona izcelas tikai divi priek?meti – vecs bruns bufete un viengulama gulta, kas parklata ar pukainu segu, nokaltu?as zales krasa.

Gulta guleja veca sieviete. Mazs, sauss, krunkains, ar isiem, kupliem, pilnigi sirmiem matiem. Ta bija Andzelinas mate, paralizeta pec dubulta insulta un daleji zaudejusi atminu. Slimiba nevienu nepadara skaistaku. Un kadreiz skaista sieviete, gadiem gulot gulta, parvertas par vecu sievieti. Ta gadas, ta ir rugta dzives patiesiba.

Andzelina klusi piegaja pie gultas un skumji paskatijas uz savu gulo?o mati.

"Man tik loti sap skatities uz tevi, mammu. Man tik loti pietrukst jusu laipno roku, padomu, ko jus man sniedzat. Man ir tik slikti dzivot bez tevis. Cik arstus esmu apmeklejis, cik asaras esmu nolejis, cik izmisuma teiktas lug?anas visiem dieviem. Kungs, es tik loti gribeju, lai tu izveselotos! Es tik loti par ?o sapnoju. Ipa?i sapigi ir dzirdet, kad tu mani neatpazisti un sauc cita varda. Es vienkar?i nevaru ar to samierinaties. Es gribu, lai man butu mate. Es gribu dzirdet atbalsta vardus, es velos sajust jusu milestibu.

Andzelina klusiba nomainija autinbiksites, uzmanigi pagrieza vinu uz saniem un nolika jaunu palagu. Ar veiklu, apgutu kustibu vina noguldija mammu uz muguras, apsedza ar segu, tad ar gultas parklaju.

"Mes tagad edisim, mammu." Vai tu esi izsalcis? – Andzelina maiga toni jautaja.

– Ne.

"Jums ir jaed, preteja gadijuma jus nekad nepiecelsities."

"Es nekad vairs necel?os."

"Es aizie?u panemt auzu parslu ar bananu."

Atbildot uz to, Andzelina dzirdeja tikai nurde?anu.

"Ka vienmer, mums joprojam ir japieruna vin? est. Zinaida Fedorovna atnaks un teiks, ka es tevi nebaroju, un ta ir tikai mana vaina, ka es padariju mammu tik tievu. Un ka es vispar esmu slikta meita un nedrikstu ne uz minuti pamest mammu, to nekad nevar zinat. Un es joprojam eju kaut kur citur, laikam skrienu pec pieludzejiem. Un tas, ka Igors neko nedara un nepieskata, ir normali. Vin? ir virietis. Vin? tiek prom ar visu. Un vispar vin? ir ari vajredzigs, kas nozime, ka jusu pienakums ir vinu pieskatit. Es vinam pie?kirtu smadzenu invaliditati par ?adu uzvedibu dzive. Dievs, cik es esmu noguris no visiem, gan fiziski, gan garigi.

Labi, es ie?u gatavot un est, kur? gan cits to daris, ja ne es. Pirms Andzelina paguva ieiet virtuve, vina dzirdeja parastos, kaitino?os vardus:

– Kas mums ir jaed? – jautaja Igors. Vinu piebalsoja tris kaki, kas naudigi naudeja. Vismilakas un milakas radibas, kas skatas sapratigam acim un ludz edienu. Andzelina atputas pie viniem, vina “dzivoja” ar viniem. “Tu apskauj un glasti pukaino, un atbilde dzirdat vibrejo?u murra?anu. Var viniem visu stastit un sudzeties par dzivi. Vini noteikti jus nenodos un nesaks tenkot. Vecakais ir rudmatainais Cupid. Es vinu nosaucu ta, domadams, ka vin? mana dzive piesaistis milestibu. Piesaistijis, bet ne istais. Man vienmer ir bijis pietiekami daudz idiotu milestiba. Tacu nekad nav biju?i isti milo?i cilveki.

Otrais ir melns, ar sudraba nokrasu un baltu lade ar baltiem zabakiem – flegmatiskie Buki. Vina vinu nosauca, lai vin? ienestu maja naudu, proti, dolarus. Ta sagadijas, ka sava muza tadas banknotes nebiju redzejis.

Tre?ais, pukainakais pelekais kakens, ar tik milu seju, ka gribas noskupstit vina briestos vaigus, un vina acis ir milestibas un uzticibas pilnas, vina nosauca Basju, vienkar?i Basicku. Jo, kad vin? bija mazs, vin? loti izskatijas pec meitenes, un vin? vinam deva meitenigu vardu – Busja. Tapec kluva ierasts saukt Businku Basju, pec tam, kad laika gaita tika atklats, ka zem vina astes ir izaugusi ciena, kas liecina, ka vin? pieder pie virie?u dzimuma.

Un ka es vinus atsta?u? Kaki noteikti ir neaizsargati radijumi; vini nevar tikt gala bez manis, vini vienkar?i neizdzivos. Kam vini ir vajadzigi, ?is maigas dveseles, kas tik tie?i un nesavtigi mil savu saimnieci? – nevienam.

Stulbais es, ka es par viniem nedomaju stavot uz tilta?! Paldies Dievam, ka viss ir beidzies. Es jus nekad nepameti?u, mani kaku zaki. Andzelina pietupas, mili glastot savus kakenus, maigi glastidama to samta kazokadu.

Pabarojusi visus savus majdzivniekus un ne tikai, Andzelina nolema sava istaba but viena, par laimi, vinai tads bija. Vina to aizvera ar aizbidni un nogurusi, bet ar neizprotama sajusmas sajutu atspiedas uz divana. Tas vinai nekad agrak nav noticis. Sajuta, ka vinas dzive driz notiks kaut kas svarigs. Kaut kas, kas mainis vinas dzivi uz visiem laikiem. Lielu parmainu gaidi?ana. Vai tas ir saistits ar iepriek?ejiem notikumiem? Varbut ja, varbut ne. Vina zinaja vienu lietu, ka nekad neaizmirsis virie?a telu, kur? vinu izglaba. Vinu nav iespejams aizmirst, jo vin? ir varonis. Vai ari vin? ir tik izskatigs?

Varbut no ta radu?as jutas, kas vina vienmer dzivoju?as, bet ?odien uzplauku?as ka jauns skaistas pavasara pukes pumpurs.

Prieka vilni sajaucas ar neizprotamas melanholijas sajutu. Vina peldeja pa ?iem vilniem ka papira laiva vetraina juras udens straume. Vai nu vina uzpeldeja virspuse saules gaisma, vai ari nogrima tum?o udenu bezdibeni. Domas mana galva rosijas ka trakas. Miegs nenaca, lai gan vina tik loti gribeja gulet, lai nomierinatu nervu sistemu pec smagas dienas.

Vina aizvera acis, bet Roberta tels nepazuda.

– Ej gulet! – Andzelina ar roku noslaucija kaitino?o izskatigas brunetes siluetu.

"Es sapnoju, mulkigi," ?kietami atbildeja vina dubultnieks.

Ceriba aizmigt Andzelina iesledza savu milako muziku, ielika austinas ausis un pat nepamanija, ka iegrima dzila miega.

2. nodala. Provinces sieviete

Musu mazaja provinces pilsetina dzive rit raiti. Notikumi, kas seko viens otram, tapat ka filma “Murk?ka diena”, vietejo cilveku dzive nenes vismaz nelielu gaismu.

Ikdiena cilveks neatkarigi no dzimuma agri celas un dara neinteresantu, reizem fiziski smagu darbu.

Parasta sieviete pec darba aizskrien uz majam tuvako partikas veikalu, atnak majas, pagatavo vakarinas, parbauda bernu majasdarbus (ja tadi ir), iet uz du?u un no noguruma krit gulta, lai pamostos un skrietu. atkal stradat. Virie?iem dzive ir interesantaka: pec smaga darba noteikti vajag atpusties, kads pie alus, bet kads ar kadu stipraku dzerienu, un kur alkohols, tur nez no kurienes notiek kautini, izrekina?anas un stridi. Viss butu kartiba, ja ?ie virie?i pec tam nebrauktu majas pie savam sievam un berniem un neturpinatu tur vardarbigi pieradit savu taisnibu.

Dabiski, ka daudzas sievas nav sajusma par ?adam grutibam, tapec lielaka dala bernu aug bez teva, pie ?kirtam matem. Ir ari tadas sievietes, kuras pacie? savus dzivesbiedrus un visu piedod, un pat loti lepojas ar savu laulibas statusu. "Ja tikai maja smarzotu pec virie?a," mes sakam.

?eit jus varat realizet sevi tik nomala vieta, it ipa?i, ja esat rado?s cilveks. Ta sevi uzskatija musu varone.

Sagadijas, ka vina nevareja iegut augstako izglitibu. Un ne tapec, ka vina nebutu pietiekami gudra. Un ne tapec, ka nebutu velmes macities. Loti spejiga, inteligenta un talantiga meitene, bet kurai nav pietiekami daudz finan?u lidzeklu pasniedzejiem, ir vienkar?i lemta neveiksmei. Nu ja nav naudas skolotajiem, pa?ai augstakajai izglitibai uz maksas, vel jo vairak.

Tas ir loti divaini, bet vide, kura berns tiek audzinats, principa veido vina turpmako attieksmi pret izglitibu un visiem dzives aspektiem.