Nosaukts par eņģeli

“Nelec pari galvai”, “Tu noderes, kur tu piedzimi” – ta saka cilveki.

Vecaki loti centas atrunat meitu no ?ada plana: “Paskat, ko tu dari! Mes esam dzivoju?i bez kaut ka augstaka, un jus tapat. Ir daudz darba profesiju, izvelieties. Visi ta dzivo, pat neizdomajiet, jums pietiks ar videjo. Un tad jus dodaties tie?i uz darbu. Vai pardevejs, vai rupnicas stradnieks. Ienakumi vienmer bus labi."

Andzelina nepadevas. Vina studeja biletes un gatavojas eksameniem. Bet es neiekluvu, jo budzetam nebija pietiekami daudz punktu. Otraja kursa viss atkartojas, tomer maksas kursu nokartoju tikai es, bet nebija naudas, lai apmaksatu studijas.

Galu gala Andzelina atmeta meginajumus un padevas. Varbut velti, varbut ne. Varbut briviba vinai deva stimulu darit to, kas vinai patik? Proti, zimet. Kas vinai izdevas labi, kas visvairak patika, kas iedvesmoja dzivot talak.

Tikai brizos, kad Andzelina bija iegrimusi darba pie gleznas, vina bija patiesi laimiga. Vina radija, iemiesojot ainas no saviem sapniem, no saviem sapniem.

Vispirms skice. Tad otas triepiens – un dazadas krasas jau ir uz audekla. Un ta, kaut ka jauna dzim?ana, skaistuma iemiesojums realitate, par to, ko var redzet un aptaustit. Domas forma sak pastavet. Un tas ir lieliski.

“Atkal tu dari mulkibas! Jus vienkar?i terejat savu laiku ar savu makslu! Tu esi parazits un slinks cilveks. Acimredzot no jums nekad nebus nekada labuma. Es velos, lai es varetu tevi apprecet pec iespejas atrak, preteja gadijuma es parak ilgi esmu bijis starp meitenem. Vismaz mans virs tevi pabaros. Jus klusiet par majsaimnieci, ja, protams, jums var but berni. Preteja gadijuma ar tadu tievumu jus nevaresit dzemdet. Un virie?i nav suni; vini nemetajas ar kauliem. Kur? uz tevi skatisies? – ta Andzelinai katru dienu stastija visi apkartejie.

Protams, pec ?adiem vardiem Andzelina pilniba padevas.

“Ir tadas sapes un izmisums, ka neko nevar mainit. Ja vien es varetu pardot gleznas un nopelnit ar to naudu. Tad visi uzreiz mani cienis un beigs nirgaties. Dazas papira lapas tiek vertetas augstak par cilveka dzivibu. Ir skaidrs, ka jus nevarat dzivot bez viniem, un jums ir jadzivo no kaut ka. Bet jus nevarat tas izvirzit augstak par cilveka jutam?

Mani moka ari sirdsapzina, jo vini saka, ka esmu nevertigs, tas nozime, ka ta ir taisniba. Protams, es esmu tikai nevertigs zaudetajs.

Fiziski es nevaru stradat. Un ne tapec, ka esmu slinks. Vienkar?i kermena sapes no fiziskam aktivitatem ir tik nogurdino?as. Es kategoriski nevelos teret savu dzivi tikai ?ai bezcerigajai, grutajai eksistencei, tikai lai nodro?inatu kermena dabiskas vajadzibas, jo visi zina, ka ar smagu darbu nevar nopelnit vairak.

Un kapec neviens neuztver dveseles vajadzibas, bet redz tikai kermena velmes? Ja dvesele velas radit, tad kermenim ir japalidz. Galu gala mes esam ne?kirami – dvesele un kermenis.

Varbut lielaka dala cilveku ir tikai bioroboti? Tikai kermeni, kas velas est, gerbties un sedet silta maja, bet viniem nekas cits nav vajadzigs. Un man tas tie?am ir vajadzigs. Es gribu zimet, es nevaru bez ta dzivot. Man to vajag tapat ka gaisu. Bez rado?uma nosmaku ka zivs krasta.

Man sap sirds par ?adu netaisnibu. Es negribu dzivot ilgak. Dzivo ta."

Daudzi domas, ka izdara pa?navibu tikai nelaimigas milestibas del. ?is tautas uzskats nav uzticams. Patiesiba cilveki daudz biezak izdara pa?navibas sabiedribas neizpratnes del. Cilveka nespeja realizet savas ceribas, nespeja atrast sevi, nevele?anas samierinaties ar netaisnibu – tie ir galvenie iemesli tiem, kas velejas doties uz citu pasauli.

Ja, nedod Dievs, musu pilsetina kadam gadijas smagi saslimt, tad izveselo?anas iespeju praktiski nebija. Milzigajas, garajas rindas pie arsta klinika, ceriba izarstet hroniskas kaites, sedeja tas pa?as vecenes ka pie ieejam.

Terze?ana un zinu apsprie?ana, kamer jus gaidat, ir vel viens vinu izklaides veids. Arsti jus apmekles desmit minutes, izrakstis kaudzi papirus parbaudem, bet nearstes. Precizak, tas, ko sauc par arste?anu, nepadara cilveku veselaku. Tas ir saprotams, visi labie arsti devas stradat uz maksas privatklinikam.

Ka mes jau uzzinajam no iepriek?ejas nodalas, musu varonei bija paralizeta mate. Tik jauna vecuma iegrimt slima cilveka aprupes rutina nozimeja atteikties no sevis. Kad nodarboties ar rado?umu, attistities, ka tiekties pec kaut ka cildena? Ja, pat nav iespejams izveidot personigo dzivi. Nav laika doties pastaigas, nav kur satikt pui?us.

Visvairak biju?ais klasesbiedrs Dimka satiekoties flirtes, vai kaiminiene Serjozka pec tam pateiks komplimentu, kad Andzelina ar smagam somam lenam traucas majas no veikala.

Dazi draugi pamazam saka doties prom. Protams, kam gan patiktu tada draudziba: Andzelina vienmer ir aiznemta, iegrimusi sava grutaja dzive.

Un dazi mani draugi jau ir appreceju?ies un dzemdeju?i bernus, viniem ari ir sava dzive un savas rupes.

Ir palicis tikai viens klepi?a draugs – Nata?a. Ari Nata?as dzive negaja labi, un tam bija iemesli.

Kadu dienu vinai bija romans ar puisi no nakama kvartala. Natalija ir ieverojama meitene: tum?adaina, ar gariem melniem matiem, spidiga, it ka parklata ar vasku. Skaidri Azijas saknes gimene atklaja tum?i brunas, neparastas, slipas acis. Mazais augums vinu nelutinaja, bet gan padarija skaistaku.

Un ta vina satika Viktoru: parastu krievu druknu puisi. Tads luts. Nav skaidrs, ko Nata?a vina redzeja, tacu vini iemileja viens otru, un sakas deka. Draugs bija traks no laimes un sapnoja par kazam, bet Viteks pat nedomaja par laulibam.

Pec tris mene?u vetrainam attiecibam Nata?a uzzina, ka ir stavokli. Kas te sakas!

Viteks saka: "Izdari abortu, es tevi neprece?u." Nata?a saviem vecakiem visu izstastija, un vini bija stingri, ieverojot vinu austrumu klanu noteikumus. Mums bija smaga saruna ar musu meitu un topo?o znotu. Vini gribeja vinu piespiest preceties, tacu Vitja ir ciets rieksts un nepadevas parliecina?anai un draudiem. Vin? devas uz citu pilsetu un tur apprecejas ar kadu citu. Un Nata?a palika asaras, savas bedas stavokli. Es visu laiku gaidiju, ticeju, ka vin? atgriezisies un apprecesies, ka kopa audzinas bernu. Vinai vasara piedzima zens un ari vinu nosauca par Viktoru, par godu vina nelaimigajam tevam. Un vina panema Andzelinu par savu krustmati Viktoru Viktorovicu.

Ta nu draugi dalijas savas bedas un priekos, terzejot pa telefonu vai pastaigajoties ar ratiem pa rotalu laukumu, kas atrodas tie?i preti vinas majas logiem.

Rokas ?upoles skumji ciksteja, it ka nozelojami ludzot, lai tas ieello.

Nobruzata smil?u kaste, kas vairakus gadus nebija piepildita ar smiltim, bernus speleties nepievilinaja. ?eit atputas tikai klainojo?i sunu bari: nakti tie guleja, bet pa dienu zem senites slepas no svelmes saules.

Paris vecos solinos vienmer atrodas mates, kas pieskata savus bernus. Bernu kliedzieni un zvano?ie smiekli jaucas ar ma?u kliedzieniem, kas vero savas atvases. Troksnis uz vietas saglabajas lidz vakaram.

Tacu ari nakti miera nebija tuvejo maju iedzivotajiem.

Apkartnes “elite” pluda uz atbrivotajiem soliniem ar pilnam somam ar alkohola pudelem un uzkodam lidzi. Svetki izvertas par trok?nainam pulce?anam un lama?anos.

Un, tikai, tikai no rita, saulei lecot, iestajas apburo?s klusums, kura graciozitati sabojaja pec vetrainas nakts atstato zemisko pedu attels atkritumu un tuk?u pudelu veida.

– Sveiks, ka iet musu mazulim? – Andzelina jautaja draudzenei.

– Ja, es atkal nelavu tev nakti gulet, kliedzot ka upuris. Un kas vinam vajadzigs? ?kiet, ka vin? ir labi paedis un sauss, bet vin? joprojam kliedz. Ka jums tur klajas? Kas jauns?

– Ko jaunu varu dabut? Jus zinat.

– Un ?odien es sapnoju par Vitju. Tas ir ta, it ka vin? butu pametis savu sievu un atgriezies pie manis un sava dela. Es pat negribeju pamosties.

– Ja, varbut pravietisks sapnis, kas zina.

Vai pieteicaties alimentiem?

– Ne, es negribu. Lai vina sirdsapzina vinu moka, ka vin? pameta savu delu. Man palidz vecaki, pa?i audzinasim.

– Nu velti. Vinam nav sirdsapzinas; ja ta butu, vin? tev to nebutu darijis.

"Es joprojam vinu milu un zinu, ka ari vin? mani mil." Es vienkar?i kludijos, viss var notikt, es joprojam esmu jauns un karsts. Kad vinam bus trisdesmit gadu, vin? atceresies par savu delu, jus redzesiet.

– Nu labi. Vin? atceresies, ja. Labak par to neuztraucieties. Tagad Vitju?ka nedaudz izaugs, jus atradisit vinam citu teti.

"Vai sve?inieks miles savu delu ta, it ka vin? butu savejais?"

– Varbut ta bus.

Meitenes runaja un nepamanija, ka bija pagajusi stunda. Pienacis laiks katram skriet savas dari?anas – tik nesvarigas, bet vajadzigas.

Viens dosies aprupet mazuli, otrs – pieaugu?u miloto. Un sabiedriba nosodis abus. Viens no tiem bija par berna audzina?anu bez teva. Otrais par to, ka nestrada un nerupejas par mammu. Vina tevi dzemdeja, audzinaja, tapec esi laipns, tagad pieskati vinu lidz muza beigam, lai kas ari nenotiktu un lai cik gruti tev butu, nezelo un nesudzies.

Kamer pats nomirsi, rupejies un pabaro savu mati.

Vai ir pareizi upuret sevi vecaku laba? No vienas puses, vini mums deva dzivibu, un mes esam par viniem atbildigi. Turklat lielaka dala mil savus radiniekus un dazreiz ir gatavi atteikties no savas laimes savas dzivibas del.

Vai varbut nevajadzetu likt uz meitas milestibas altara visu: personigo brivibu, rado?umu, milestibu, celojumus, pa?realizaciju?