Gultā ar zvēru

Kad visi atvadi?anas vardi bija izrunati un viesi jaunlaulata vadiba nolika glazes un metas uz izeju, pilnigi nelaika paradijas mana vecmamina, kura, ka vienmer, sabojaja visu ?i briza skaistumu:

– Kamer tavs Vadiks pats neatnaks pec tevis, es tevi nekur nelaidi?u! Eesh, ko tu domaji! Kur ir redzets, ka ligava pati iet pie ligavaina? Lai vin? nak ?urp, mes izpildisim izpirkuma maksu, un tad vin? tevi appreces!

– Vecmamin, vai tu konkreti gribi sabojat manas kazas? “Lera, nobijusies, ka svinibas varetu tikt izjauktas, saka ?nukstet un raustit rokas, bet vecmamina bija nelokama. Likas, ka runa nav pat par izpirkuma maksu, bet gan, ka vina beidzot atradusi veidu, ka nokaitinat savu topo?o znotu un atriebties par to, ka vin?, ka vina pati izteicas, pirms tam “nogaza” vinas mazmeitu. kazas.

Atmosfera karstas, bet spitigo vecmaminu ietekmet nevareja, tapec mes varejam tikai nomierinat vinas masu, lai vina nesabojatu savu kra?no kosmetiku ar asaram.

Konflikts ievilkas un ilga vairak neka stundu, mes kavejamies uz dzimtsarakstu nodalu, un Vadima, kur? Da?kas talruni vienkar?i noruca “Es visu atrisina?u”, joprojam nebija.

– Veca kundze spelejas ar uguni. "Gromovs ir nevaldams psihopats visa, kas attiecas uz Lerku," rezumeja Da?ka, un es kluseju, bet mans nemiers pieauga, jo mana drauga vardi bija tira patiesiba.

Mes visi apzinajamies vina gruto raksturu, kas kluva vienkar?i nepanesams, kad runa bija par manu masu. Turklat mums bija tikai divdesmit viens gads, un vinam jau bija trisdesmit divi, un tapec vinam bija pavisam cita attieksme pret daudziem briziem, kas mums ?kita mulkigi.

Viss notieko?ais izskatijas pec tragikomedijas: tante Lena asaras centas pieradit vecmaminai, ka kludas, Lera pat bez saspringtas stigas bija gatava gibt, un es, paredzot nepatik?anas, visvairak uztrauca, ka Vadims. Andrejevics naktu un pusi dzivokla iznicinas.

Bet beigas bija tuvu.

Pek?ni kapnu telpu piepildija troksnis un kaju stute?ana, un skalas virie?u balsis aiz durvim lika visiem klateso?ajiem sastingt:

– Visi uz gridas! Seja uz leju! Es teicu apgulies!

Durvis pek?ni atveras, un telpu piepildija cilveki maskas.

Policija.

Lieliski, vecmamina sasniedza savu – Vadims ir ieradies. Sava tipiskaja maniere, nebudams pieradis spelet pec kada cita noteikumiem, vin? uzradas maska un nesaja automatu, nevis smokingu un pu?ki.

Es vienmer esmu piederejis pie cilveku kategorijas, kas baidas no formas terpiem. ?kiet, ka neko nelikumigu neesi izdarijusi, bet, ieraugot lielus pui?us formas, tu saraujies, it ka butu pie kaut ka vainigs.

Un tagad mani parnema kada neizskaidrojama panikas sajuta un es ka ligava gandriz nokritu bezsamana. Paldies Dievam, priek?nesums bija iss un, preteji bazam, mus neparmekleja, bet vienkar?i rupigi noguldija uz parketa gridas.

– Vecmamina gribeja izpirkuma maksu, vina to sanema. Labak nedusmot Vadimu,” Da?ai bija pilniga taisniba.

Vecmamina, kas palika stavam, pek?ni uzspraga neticama tirade:

– Mans topo?ais znots strada policija! Liels virs! Vin? jums to noorganizes!

– Kop? kura laika vina iemileja Gromovu? – atkal atskaneja mana blakus gulo?a drauga ?nak?ana, un pec mirkla lielas rokas uzmanigi palidzeja mums piecelties un pec vienas policistu komandas visi mazdu?igie viesi saka skali skandet “Rugts!”

Viens no dro?ibas spekiem, kur? izradijas ligavainis, pacela masku un saka skupstit Leru, un pec tam pacela vinu rokas musu aplausiem un saucieniem “Ura!” iznesa to ara.

"Tomer vini ir brini?kigs paris," vecmamina pasmaidija un pirmo reizi apstiprino?i pamaja ar galvu, un es piekeru sevi pie domas, ka pilniba piekritu vinai.

Ja virietis ar tadu pa?u krasu ka Vadims Gromovs izvelejas manu masu, tad vina vienkar?i ir lemta klut laimigai. Reizem vin? var but nezeligs un greizsirdigs, tacu vina neatlaidibu merka sasnieg?ana var apskaust, un veids, ka vin? godbijigi izturejas pret Leru, izsvitroja visus vina trukumus.

Plusto?ais ?ampanietis palidzeja man un parejiem parbiedetajiem viesiem atjegties, tapec pavisam driz kazas saka uznemt apgriezienus.

Fotosesija, pastaiga, dzimtsarakstu nodala – viss paskreja laimiga jautribas un milestibas kaleidoskopa. ?kita, ka visa diena riteja labi, jo rita spriedze bija izkliedejusies, bet, kad ieradamies restorana, es atkal jutos neomuligi.

Lai ka es centos nedomat par to, ka svetki notiek tie?i ta cilveka dibina?ana, kur? bija manas divus mene?us ilgas depresijas celonis, manas domas turpinaja atgriezties pie vina.

Laikam ejot, tu sac savadak skatities uz nozimigiem dzives notikumiem, tacu tris mene?i, manuprat, bija parak iss laiks, lai nomierinatos un justos parliecinati starp sienam, kas piedereja Zafirovam.

Meginot kaut ka noverst uzmanibu, es saku aplukot grezno apkartni un viesus. Zale un visa eka bija gai?as krasas ar augstam zelta kolonnam un marmora gridam. Stils un gaume bija redzami katra detala: nebija nekadas pretenciozitates, bet viss vienkar?i elpoja ar diskretu greznibu. Jaunatnaku?ie viesi ari piestaveja iestadei. Vairak neka tris simti cilveku un visi, iznemot musu radiniekus, bija no varas vai biznesa parstavjiem.

Ari pa?as svinibas neizskatijas pec parastam kazam. Programma atgadinaja koncertu, kura kaleidoskopa viens otru nomainija numuri un apsveiceji. Nebija ierastu konkursu, nebija diskotekas, bet vijole, saksofons, akademiskais vokals un klavieres, kas viens otru aizstaja, man atgadinaja Filharmoniju. Pamazam es, sezot pie jaunlaulato galda, pilniba atslabinajos un pat izdzeru veselu glazi sausa baltvina, nododot savus pratigos ieradumus.

Likas, ka viss norit pec plana un ir pienacis laiks priecaties un baudit banketu, tacu kaut kas mulsinaja un kaut kada neskaidra priek?nojauta mani nepameta visu laiku jau no pa?a briza, kad atradamies restorana.

Vel viena glaze vina. Un tad vel viens.

Es dzeru, meginot apslapet signalus, ko deva mana apzina, sajaucot tos ar sajusmu un vieglu panikas lekmi.

Atmosfera mainijas pa nakti. ?kita, ka bieza migla, kas piepildija zali, pek?ni noskaidrojas un kaut kas uzspraga. Es jutos neerti, un manas krutis izplatijas kada nomaco?a sajuta. Sakuma es kritu lidz alkoholam un, garigi radot sevi, meginaju piecelties.

Bet lieta bija cita.

Es jutu acis uz sevi.

Man nevajadzeja pacelt acis un nemaz nebrinities, jo manas iek?as tikai kliedza: Vin? ir ?eit.

Es gribeju to piedevet vinam, manai iztelei vai kaut kam vispar, tikai ne patiesibai. Meginot atsaukt atmina pirms mene?a sarunu, es sastingu: tad kazu salona Lera teica, ka Deivids Zafirovs tika svitrots no viesu saraksta, jo vin? atradas arzemes.

Tas nevar but vin?.

Manas rokas triceja, un mana sirds puksteja ka traka, atsitot manas ribas, cik vien smagi speju. "Panika," es nojautu, bet nevaredams aizsniegties pec nomierino?as tabletes, kas guleja mana soma, es vienkar?i sedeju, jutos pec iespejas neaizsargataka un kaila.

Likas, ka ?ie tris mene?i nekad nebutu notiku?i, it ka Sergejs un viss parejais neeksistetu, un es atkal biju maza meitene, kurai bija bail skatities zem gultas.

Vienreiz.

Divas.

Tris.

Pacelu acis un satiku aukstu skatienu, kas lika man justies tik slikti, ka mana acu priek?a dubultojas mana skaista, nezeliga seja.

Mans murgs ir piepildijies.

Zvers skatijas tie?i uz mani.

5. nodala

Laikam jau veselu muzibu skatijos viena punkta uz galda, lidz navei parbijusies atkal satikt auksto melno skatienu.

Bija sajuta, ka vairs nav trissimt cilveku, un ?aja telpa bijam tikai mes divi.

Murgs atkal ir kluvis par realitati.