Nekromantijas kļūdas robeža

– Ka lai es zinu? Jusu nekromanti acimredzot ari mani ir sagustiju?i…

Es nevareju aizturet noguru?u vaidu un vienkar?i padevos straumes gribai. Varbut mana psihe nemaz nav kartiba. Vai ari ?i cita pasaule bija kada realitates puse, kura es uz isu bridi biju iestredzis. Un tagad mana apzina un Tanyukhino ir salipu?i kopa ta, ka mes esam kopa normala realitate.

* * *

Mani parveda uz intensivas terapijas stacionaru. Vairak testu un jautajumu, tad tie savienoja IV. Igors Vladimirovics, aizpildijis dokumentus, ienaca mana istaba. Vin? pagriezas un pa atvertajam durvim kliedza:

– Dim, nac ?urp. Parunasim pirms aizbrauk?anas.

– Kur tu dosies? – nozelojami ievaidejos, sajutusi savu galveno glabeju ?aja cilveka.

– Tatad mainisimies. Tikai neuztraucies, meita. Reanimatologs ?eit ir izcils, neskatieties, cik vin? ir jauns!

– Vai varu nakt tev lidzi?

Beidzot vin? labsirdigi pasmaidija, citadi es saku uztraukties, ka vina lupas nespej izstiepties. Aiz vina paradijas cits virietis. Vin?, pat nepaskatidamies uz mani, uzreiz izrava Igoram Vladimirovicam papirus un skatijas uz tiem. Un tad Tayishka mani atkal pacela balsi, histeriski cukstot:

– Tas ir vin?, Olja, vin?!

– Kas vin? ir? – nomurminaju, kaut klusi.

– Mans nekromants! To pa?u, kas mani berniba dziedinaja!

Es pieversu skatienu jaunajam arstam. Man bija gruti to redzet, bet pec profila es ar parliecibu vareju pateikt, ka vin? ir labs. Apmeram trisdesmit gadus vecs vai nedaudz mazak, matus klaj zila cepure, aizmugure redzama tikai tum?as ?kipsnas malina. Un profils ir vienkar?i brini?kigs, cik vareju spriest no savas perspektivas – ar tadiem deguniem var stradat tikai reanimatologi, lai pacientiem uzreiz gribetos dzivot. Bet es neticigi pamaniju Tanuku:

«Tev bija divi gadi, ka tu man teici… Tu nevareji atcereties vina seju.»

– Paskaties labak, Ol! Jus nekad neaizmirsisit tadu seju!

Otrs arsts piegaja pie manis, ar diviem pirkstiem atvilka plakstinu, paskatijas tuvak un vienaldzigi pamaja. Tad vin? saka iztaujat Igoru Vladimirovicu, izmantojot terminus, kurus es nevareju iztulkot krieviski. Un es kluseju, ignorejot zosadu. Un acis ir tum?as! Tik tum?i bruns, ka gandriz melns. Oho! Varbut Tayishka neparspile. Skaists, lai neteiktu vairak. Ja es nebutu bijis tik nopietns, es butu sacis skali blaut.

Vin? apsedas uz kresla man blakus tikai pec tam, kad mans glabejs pamaja ardievas un aizgaja.

– Nu, Olga, iepazisimies. Dmitrijs Aleksandrovics. Jums nav jaatceras. Ja viss izdosies, tad pec paris dienam atvadisimies uz visiem laikiem. Vai esat gatavs atveselo?anai?

– Loti daudz! – es vinam sirsnigi uzsmaidiju.

– Tas ir labi. Attieksme ir vissvarigaka lieta. Diemzel mes vel neesam noskaidroju?i jusu stavokla celoni. Dala testu bus gatavi lidz ritam – varbut tad situacija klus skaidraka. Ja izsledzam sliktako…

– Kas ir vissliktakais?

– Rit atgriezisimies pie ?is sarunas, Olga. Jums var but normals nogurums, nevis kada leikemija.

– Kas?!

– ES jokoju. Var but. Atputa.

Vin? piecelas un devas uz durvju pusi.

– Dmitrijs Aleksandrovics! – Gaidiju, kad vin? pagriezisies. – Tavs humors ir parak stridigs!

Man likas, ka vin? pasmaidija – tikai ar acim. Un tomer vin? izgaja pa durvim.

Apkart viss klusi dungoja, un talak bija vairakas tuk?as gultas. Vistalakaja guleja sieviete, ?kietami bezsamana. Un ari viss vinai apkart dardeja. Tayishka kadu laiku kaitinaja ar saviem priekiem, bet tad ari vina apklusa, laujot man beidzot mierigi gulet.

– Tavs akis ir miris! Atkal! – un kaitino?i smiekli.

– Un labi, ka vina nomira. Atbrivosimies no kermena un izliksimies, ka nekas nav noticis.

– Par septindesmit procentiem no stipendijas!

– Ja, tu esi galigi nekauniga, masic!

– Pui?i, ja vina atkal nomira, tad kapec vina skatas uz mums?

Es tomer kliedzu, skatoties apkart uz pazistamo nepatikamo kompaniju. Tagad man bija mugura milzigs krekls – kluva arvien ertak, lai gan tik tikko nosedza gurnus. Un kajas paradijas lupatu zabaki. Uzreiz ir skaidrs, ka vini gerbas piedzivojumiem, bet es izsledzu nelaika. Jauka blondine parstaja smieties un pienaca man klat. Vin? noputas un atzina:

– Ak, vina atkal ir dziva. Labi, darijums ir darijums. Ja vina nevelas mirt pati, tad es pabeig?u darbu. Iedod man somu, es uzlik?u vinai virs galvas. Un dodieties uz koridoru – parliecinieties, ka pa celam nevienu nesatiekat.

?oreiz man vajadzeja tikai paris minutes, lai pielagotos ?is speles noteikumiem.

– Ha! – ES domaju. «Tagad, tiklidz vin? izved mani gaiteni, vin? kliedz no sirds.» Velak redzesim, kuram ir nekromanta diploms un kur? ir akademijas burvju kicker.

– Pat nedoma par to! – Tayishka iekliedzas mani iek?a. – Vini mus nogalinas! Jo mes neesam vinu apstiprinataja saraksta!

– Tu esi pilnigs mulkis, vai ne? Pec tam vin? mus aizved, lai klusi piebeigtu meza.

«Varbut mes busim divata ar vinu un vienosimies…» vina atkal noruca.

– Stulbi!

«Bet tas nav tikai tas, ka vin? pieprasija, lai ohalniki mus neaiztiek!» Ne tikai ta!

Nabadzite izdomaja jebkadu zemtekstu, lai tikai turpinatu ceret. Es paraustiju plecus. Ko darit, ja jums ir taisniba? ?i blondine radija nelie?a iespaidu: vin? teica draugiem, ka nogalinas mani, bet vin? pats… kur, nez? Un vai nebutu labak, ja mani nogalina? Pa to laiku vini kaut kur grustijas, liekot galva puteklainu maisu. Es turpinaju savu iek?ejo dialogu:

– Tapec lauj viniem tevi nogalinat. Tad es tulit do?os majas. Uz intensivas terapijas nodalu.

– Ja tu neatgriezisies?

– Ja es atgriezi?os?

– Ja es atgriezi?os ar tevi?

Arguments. Man tas bija rupigi japardoma.

– Un jebkas ir labaks par nomir?anu…

«Labak nemaz nenomirt!»