Iek?a viss bija piepildits ar sa?utumu par tik neuzmanigu attieksmi pret manu kermeni. Protesta vilnis palidzeja pacelties gaisa. Pek?na kustiba aizrava elpu, spoza gaisma skara acis, izsitot asaras, un es sajutu vajuma uzbrukumu.
Vina akli pamirk?kinaja acis, mezonigi skatoties apkart. Kad beidzot izdevas koncentreties, es biju apstulbis. Visapkart, kur vien skatijies, bija asas kalnu virsotnes, klatas ar sniega cepurem.
– Kas tas par sasoditu Everestu?! – vina skali svilpa, saraukta balsi.
Ka es vispar te nokluvu? Un kur palika ala ar kailajiem, bet laikam siltiem… Ne! Karsts cilveks? Aukstuma un ?oka pilniba satriekta, vina apvija rokas ap sevi un saspieda aug?stilbus, cen?oties kaut ka noturet siltuma paliekas.
Man ?kiet, ka es jau gribu atgriezties. Kaut ka patikamak bus nomirt siltuma…
Jauna veja brazma bija speciga un pek?na. Apberdams ar smeldzigam sniegparslam, vin? mani iesedinaja sekla sniega kupena. Un tas nepavisam nebija tas pats, kas lekt sniega pec peldes. Neaprakstamas sajutas!
Vina kliedza kaut ko neparprotamu. Un vina meginaja piecelties, bet atkal paslideja un cetrrapus iekrita taja pa?a nelaimigaja sniega kupena. No bezspecibas no acim izskreja divas asaras, kas sastinga uz vaigiem, pirms tas paspeja atrauties un pazust, celojumu nosledzot ar diviem loti dabigiem ledus gabaliem.
Ledus gabali iekrita sniega un apmaldijas, un jauna veja brazma nekavejoties izlidzinaja pedas. Es vairakus mirklus neizpratne skatijos uz ?o vietu, domadams, vai tas tie?am ir sastingu?as vai tikai iedomatas?
Domas griezas arvien lenak. Kermenis negribeja paklausit. Vina tik tikko piespieda sevi piecelties, tupoties veja. Vina uzlika roku uz rikles, gandriz atkartojot sve?inieka zestu. Vina bija tik karsta…
Es noteikti parasti valkaju siltus ?alles. Ietinoties tajas lidz degunam. Man vinu ir daudz. Citadi… Kaut man tagad butu vismaz viens no manas kolekcijas. Pat ja dzelonainais ir rutainais, kuru es gandriz nekad nenesaju. Un ari jauns slepo?anas terps. Spilgti dzeltens, lai butu viegli pamanams…
Es neatceros, kapec, bet es noteikti zinaju, ka ir svarigi but pamanamam.
Man joprojam nebija ne ?alles, ne citu apgerbu, bet es atradu zobenu. Tas pats, ko es medzu sapinat puisi. Tas iespruda savu galu sniega kupena, un no virsmas izvirzijas tikai rokturis. Uzmanibu piesaistija saules stars, kas atspideja no liela asinaini ko?i akmens.
Pastiepusi roku, vina to satvera ar nosalu?iem pirkstiem. Es nezinu, kapec man tas bija vajadzigs, bet ierocis noteikti man radija neracionalu parliecibu. Raustidama no vesuma, it ka stastita, vina piespieda sevi spert dazus neveiklus solus lidz vietai, kur nogaze strauji nolaidas. Vina izmantoja zobenu ka atbalstu.
No galeja punkta paveras skats uz smaragda ieleju, ko ?kersoja zila upes lente. Ezeru izkliede un… jura, kas izskatas pec spidigam konfeti! Tur, kur beidzas kalni un sakas zilais pla?ums, upes grivu sargaja gai?i peleks seklis ar augstiem torniem un sienam.
Vietu neatpazinu, bet noteikti bija silts. Daudz siltaks neka ?eit…
Stop! Sledzene?! Vai tie?am nolaupitaji mani aizveda uz Eiropu? Bet kapec tadas grutibas?
Vel divi soli. Manas kajas gandriz zaudeja sajutu, un tikai pateicoties zobenam, es to vairs nejutu. ?oreiz uz leju. Veja brazma man no acim izsita vel divas asaras, un ari ?is parvertas ledu, apmaldoties baltaja sega zem manam kajam. Atskaneja kristala zvans.
Nu ir pienaku?as halucinacijas. Vai varbut tie nekad nebeidzas?
Notieko?ais patie?am atgadinaja sapni vai deliriju. Un ja ta… Tu nevari padoties! Jacinas lidz pedejam, ka macija Agripina. Es nevaru vinu pievilt, lai ari kada vina butu…
Manu acu priek?a pavideja dulkains sievietes tels, tacu tas nekad neveidoja neko konkretu. Izelpojot tvaika makoni, es verigi paskatijos uz pili.
Noteikti tur ir kamins. Un ada… Milziga silta ada pie kamina. Butu lieliski taja ietities un gulet, gulet, gulet…
Dro?i vien izmisums piespieda mani pacelt ieroci un, radot zobenu, cuksteju tie?i uz pili:
– ES gribu but tur! Dievs, ludzu!
Uzliesmoja spoza gaisma…
Es pamodos ar ravienu un atklaju, ka gulu ar aizsegtu galvu. Silts, omuligs, un es labi izgulejos. Tomer murgs netika aizmirsts. Dievs, ka vin? man pieskaras! Ipa?i pedeja dala. Brr! Labi, ka tas bija tikai sapnis.
Vina atviegloti noputas, un vinas mute iekrita gar? kazoks.
– Pfft! Pfft!
Atbrivojoties no garajiem matiem, kas kutinaja vinas seju, vina atklaja, ka kazoks ir miksts un gluds uz tausti. Mierigais un atslabinatais stavoklis uzreiz pazuda, to aizstaja trauksmains modrs.
Es neatceros, ka man kadreiz butu bijusi tada sega.
Nedaudz paverusi seju, vina ar skatienu skeneja pieejamo telpu un gandriz iekliedzas no nepatikama atklajuma. Murgs negrasijas beigties.
Nepazistama istaba. Akmens sienas parklatas ar puteklainiem gobeleniem. Apgaztas mebeles, kas izskatas pec antikam mebelem. Saplesti aizkari uz augsta lancetloga kreisaja puse. Uz gridas bija izkaisiti papiri un visadi sikumi, piemeram, svecturi un salauztas vazes. Likas, ka cauri ?ai telpai butu par?alkusi viesulvetra, kas bez iz?kiribas metajas apkart.
Un nez kapec es ari guleju uz gridas.
Baididamies, ka kuru katru bridi atkal tik?u iemests kaut kur vulkana mute, es atkal aizsedzu galvu.
Nelauties panikai! Tikai nekriti panika!
Vina vienmerigi elpoja, nomierinot savus nobruzatos nervus.
Kas notiek? Ka es nokluvu taja ala, kalnos un tagad ?eit?! To vairs nevar izskaidrot ne ar sapniem, ne klumem. Laiks apstaties un padomat, kamer starp manu pliku dibenu un piedzivojumiem vienreiz ir silta kazoka kartina.
Es saku analizet. Es neko neatceros par to, ka es nokluvu ala. Atminas par manu dzivi ir trucigas un nesistematiskas: vards, individualas realitates, piemeram, godbijiga attieksme pret ?allem un naids pret aukstumu. Ari Agripina, pareizak sakot, vinas gudriba.
Vina saspringa, meginot atcereties. Nekas. Es neatceros savu bernibu, savus darba kolegus, savus milos… Kaut kas draud uz robezas. Vina tie?i kliedz, ka aizmirsusi kaut ko loti svarigu, bet meginajums atcereties vinai tikai sapeja galva.
Jus to nevarat darit ?ada veida! Es kluvu parliecinats, ka nekas ta neizdosies.
Uz priek?u. Kop? ta laika divas reizes es kaut ka nokluvu jauna vieta. Bet ka? Kas kopigs ?iem diviem gadijumiem?
Zibspuldze! Gai?s un zilbino?s. Abas reizes es piedzivoju dezorientaciju un reiboni, bet tie atri pargaja. Zinama saistiba tie?am bija. Es biju ala, bet atradu sevi kalnos. Tad es redzeju pili un varu deret, ka tagad esmu taja.
Rave. Jutos ta, it ka ar mani stradatu speciali agenti no Men in Black. Noklik?kiniet ar ipa?u ierici un uz redze?anos. Tikai ?i nav ierice, bet gan trankvilizators. Tas darbibu un uzliesmojumu var izskaidrot. Upuris aizmieg un tiek atri nogadats vajadzigaja vieta, un spele turpinas. Man ?kiet, ka notikumi notiek nepartraukti, bet patiesiba laiks, kas nepiecie?ams ainavu mainai, paiet.
Pienemums ?kita loti ticams.
Un kapec tas viss? Realitates ?ovs! Kapec ne? Varbut kads nelegalais kanals bagatajiem? Tadu, kur viss ir ists? Dalibnieki tiek paklauti parbaudijumiem, kurus ne visi izdzivos. Skatitaji liek likmes uz favoritiem. Vini balso par to, kuru paturet un kuru izmest. Tie?a nozime.
Es iztelojos naudasmaisus, kas balso ar iszinam, skatoties ekrana. Ja ta, tad man lidz ?im ir paveicies. Varbut mans dibens ir skaistaks par citiem dalibniekiem.
Starp citu, ka vini atlasa tadus cilvekus ka es? Vai vini vienkar?i kadu sagrabj uz ielas? Vai… Ak ne! Ka butu, ja es pats parakstitu kaut kadu viltigu ligumu? Protams, tur ir maniga piezime sika druka, kas saka, ka neviens nav atbildigs par manu dzivibu un veselibu…
Versija bija pretiga, un tomer kluva vieglak, kad divainibam tika atrasts vismaz kads racionals izskaidrojums. Un, ja man ir taisniba, mums ir jarikojas. Ja tu apgulsies, vini tevi pamodinas. Un tas nav fakts, ka tas ir humani.
Vina uzmanigi apsedas un paskatijas apkart.
Dekors tie?am atsauca atmina viduslaiku pili, kura profesionali dekoratori bija radiju?i tadu ka dabisku nekartibu. Un putekli un zirneklu tikli sturos ?kiet isti…
Es biju ietits ada ar garu sudrabaini baltu kazokadu, parsteidzo?i tiru ?ai vietai. Adai nebija galvas, tapec bija gruti identificet dzivnieku, kuram ta piedereja. Varbut polarlacis?