Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Pieceloties, sirdi biju gandriz parliecinata, ka, tiklidz pamodi?os, turpat blakus atkal atradisies tas pats karstais puisis apkaklite, ar kuru tik negaiditi bijam ?kiru?ies interesantakaja vieta. Un man bija gandriz taisniba.

Pa labi virs liela nodzisu?a kamina atklajas svinigs portrets. Mans vecais pazina, paldies Dievam, terpies kaut ka balta militara uniforma, skatijas uz vinu bargi un karaliski. Ar savu viri?kigo zokli augstpratigi izstiepts uz priek?u, vin? sedeja troni. Acimredzot, lai neviens neapjuktu par to, kur? ?eit ir atbildigs.

– Dzivespriecigi! – vina skali atzimeja, nevilus pavelkot adas malu augstak uz krutim.

Iespaidu miglaja tas, ka portrets bija ?kibs.

Vina iesmejas un paskatijas apkart, bet neredzeja tuvuma nevienu dzivu dveseli. Tikai es uz gridas starp visu ?o postu. Vai tie?am visa pili nebija nevienas rezerves gulamistabas?

Ceriba uzzinat nedaudz vairak par vietu, kur atradusies, vina pastiepa roku pec tuvakas lapas. Vina apgrieza to pirkstos, skatoties no visam pusem. Biezs dzeltenigs papirs, visadas monogrammas. Lapa klata gluda, glita rokraksta. Par laimi, burti neizskatas pec hieroglifiem vai arabu rakstibas. Bet tie pat neiederas kirilica un latinu alfabeta. ?i valoda man ir pilnigi sve?a.

Nopu?oties, vina no papira lapas izveidoja lidma?inu un palaida to gaisa. Pabeidzis cilpu, vin? lidoja uz pretejo telpas galu. Atcerejos, ka varetu uztaisit ari vardi, laivu un celtni. Un ja tu piespiedies, tad kaut kas cits…

– Lieliski, es zinu origami!

Jauna atmina nonaca krajkasite kopa ar parejam, tacu ta nedeva lielu labumu. Es velreiz paskatijos uz portretu. Virietis izsmejo?i skatijas uz mani ar dzintarainu skatienu, it ka jau iepriek? zinatu visas manas domas. Tas bija negaiditi satrieco?i.

Es to norau?u no sienas un sasiti?u! Tas joprojam ir viltojums. Plakats.

Vina uzleca, parmetot adu par pleciem, lai nepazibinatu savu dibenu iespejamo skatitaju priek?a, un pek?ni kaut kas no?kindeja. Loti tuvu. No bailem es pat aizmirsu par saviem posto?ajiem planiem, piespiezot rokas pie krutim.

Tas pats zobens mani nobiedeja. Izradas, vin? nekur nav devies. Vin? mierigi guleja uz adas, un, kad es to strauji pavilku, vin? nokrita.

Man bija prieks vinu redzet ka vecu draugu. ?is zobens paradijas ala un kop? ta laika vienmer ir pavadijis mani visur. Un, ja vin? kadu laiku devas pie ienaidnieka, vin? joprojam palidzeja kalnos, kaut ari ka rezerves. Un zobens man noteikti deva ceribu un mazliet parliecibas, lai gan es zinaju, ka to izmantot galvenokart tikai ka kruki.

Aukstuma pat agrak kaut ka nebija laika pardomam, bet tagad bija lieliska iespeja parbaudit asmeni. Diezgan viegls savam izmeram. Gar?, ka pusotrs. Rokturis, kas slipets cuskas zvinu forma, neslideja roka.

Kas tas par materialu? Kaulu? Vai varbut kada veida izturiga plastmasa vai organiskais stikls*, lai ko tas ari nozimetu.

Apsargs atvera siksparnu sparnus, asinssarkanais kabo?ons starp tiem aicino?i pamirk?kinaja gaisma… Pek?ni man atausa: tie ir puka sparni! Vini ?eit noteikti bija apsesti ar pukiem.

Un patie?am, uz salauztu kreslu kajam, uz kamina karnizem un flizem ir izgrebti puki. Visur, kur skataties, zvinainas kirzakas harmoniski ieklaujas interjera.

Zobena asmens bija izgatavots no blavi zila metala. Plans, bet, ka izradijas, pietiekami stiprs, lai aukstuma izmantotu ka kruki, nelustot. Zobens nebija tads, kadu redzeju muzeja, un likas kaut ka maksligs, bet taja pa?a laika ists. Lai gan es nevareju sev izskaidrot ?o divaino sajutu.

Ka man izdevas to sajaukt ar dzelzs gabalu?

Bet kapec es esmu? Es pat iztelojos puki cilveka vieta, tapec tas nav parsteidzo?i.

Vina pieskaras malai, un taja pa?a bridi akmens rokturi kveloja ko?i.

– Meness!

Zobens izradijas necereti ass, un es iegriezu sev lidz asino?anai. Vina acis mirdzeja no sapem. Un ari…

Es velreiz paskatijos uz portretu, izcelot detalu, kurai iepriek? nebiju pie?kirusi nozimi. Sve?inieka klepi nejau?i guleja zobens ar pamanamu rokturi. Vai ?is nav tas pats?

Vina cie?i apvija adu sev apkart un uzmanigi, lai ar basu kaju neuzkaptu uz ?kembam, piegaja pie kamina. Tuvuma troni sedo?ais virietis atstaja daudz specigaku iespaidu, un nez kapec bija gruti sastapt vina skatienu. Mana elpo?ana nedaudz paatrinajas, un atmina par trako skupstu ala ka karsts vilnis parnema manu kermeni.

Cik dzivs! Lielisks darbs.

Vina pieskaras audeklam ar pirkstiem. Es nezinaju daudz par glezniecibu, bet es vareju noteikt, ka portrets patie?am ir veidots ar krasam. Dro?inatajs pagaja, un es zinaju, ka nevare?u iznicinat ?o ?edevru. Es neesmu vandalis.

Portreta apak?a bija plan?ete ar uzrakstu tada pa?a valoda ka izkaisitajos papiros.

Eh, butu lieliski vinu iepazit. Varbut ?ie dokumenti man palidzetu saprast, kur tie?i es nokluvu un kura vestnieciba versties pec palidzibas…

Un pek?ni mana redze aizmiglojas, un tad nezinamo simbolu nozime pek?ni parvertas saprotamos vardos: "Reginhards Berlians, piecu stienu draklords, dimanta pukis."

– Lieliski. "Tatad mes satikamies," vina uzmanigi atkapas, mirk?kinot un meginot saprast, ka tas notika.

Vina panema pirmo papira lapu, kas vinai naca preti, un gandriz nometa zobenu un adu, kas bija noslidejusi no pleciem, pirksti tik loti triceja. Veselais saprats meginaja visu izskaidrot ar hologrammu, vai kaut kadu tehnologiju, bet es skaidri zinaju, ka uzraksts ir ists!

Piekapas ari teksts uz lapas. Tagad es sapratu katru vardu un pat vareju to pareizi izrunat. Panemu vel vienu, tad tre?o…

Tie bija kaut kadi dokumenti, noteikti biznesa dokumenti. Par lopbaribu, zemi, robezam… Divaini vardi, nezinami vardi. Pakeru vienu pec otra un atri paskatijos cauri. Tad vina piespieda sevi apstaties un dzili elpot.

Mana galva nedaudz reiba, un man bija metala gar?a mana mute. Splavusi uz adas, kas tikai trauceja, vina panema zobenu un devas uz portretu.

– Tatad jums ?eit ir slepta kamera, vai ne? Nu pagaidi!

Riskejot nomest smago rami uz sava milota maza pirkstina, vina to nonema no sienas un apgrieza otradi – tagad laujiet tam raudzities siena. Izpetiju vietu zem gleznas un tas apak?pusi. Nekas. Nav vadu, nav raksturigu skata caurumu. Ne minas no tehnologiska progresa.

– Darbojas…

Visu laiku, kamer es ?eit biju, neviens neparadijas, bet pek?ni paradijas izsalkuma sajuta, tik asa ka ?is sasodits zobens. Tas ir patiesi sirdi ploso?i. Es neatceros, kad pedejo reizi edu un ko tie?i. Un mana intuicija man ari teica, ka vini mani ?eit nebaros.

Ir pienacis laiks atstat istabu, bet apgerba jautajums ir kluvis akuts. Esmu ka velni noguris no staiga?anas kailai, un ada… Ja, ir silti, bet tik apjomiga! Vajadzetu lomai kaut ko izveleties, ja ne apak?velu, tad apak?velu.

Vareja apskatities ari citas telpas, bet es nemaz negribeju pili izpetit nesagatavota. Tomer musdienu cilveks drebes jutas daudz parliecinataks.

No visiem tekstilizstradajumiem, kas tika atrasti dzivojama istaba, apgerbam bija piemeroti tikai aizkari. Es izdomaju, ka varu ietit lielu auduma gabalu ka pareo. Lai gan nekad neesmu bijusi pie juras, noteikti zinu vairakus veidus.

Dzili tum?i zilais audums uz tausti ?kita miksts un lidzigs pli?am. Vina ar zobenu nogrieza dalu no ta, kas joprojam karajas, un nekaunigi no?kaudija.

Bija pretigi pielikt tadus puteklus pret kermeni. Es izliecos pa tuvako logu, lai kartigi izsistu aizkaru. Uz loga nebija stikla, tas bija izsists jau sen, un, iespejams, leja zale guleja tuksto? asu ?kembu ka manigs lamatas.

Arpuse ir savvalas pagalma darzs. Takas bija pilniba aizaugu?as ar apstadijumiem, bet par to esamibu liecinaja ar ievu klatie laternu stabi. Centra bija redzamas struklakas paliekas, ap kuru bija redzami kaltas dzelzs solini.

Un no cietas zalas juras ?ur tur paradijas statujas, ka jus domajat? Nu, protams, puki! Sapinu?ies efeju tiklos, ?kita, ka vini veltigi meginaja lidot, bet nespeja.

Lieliska vieta fotosesijai. Loti svita un atmosfera. Vai tadam nav jabut labai izradei?

Saule sildija, un dazi lieli gai?i dzelteni ziedi, lidzigi koku peonijai, pagrieza savas cirtainas galvas pret gaismu. Virs tiem lidinajas lieli kukaini, lidzigi sparem vai naktstauriniem. Es to nevareju redzet no attaluma.

Dzive. Daba. Miers…

Es tik loti skatijos uz ?o mezonigo skaistumu, ka zaudeju lidzsvaru un, absurdi vicinot rokas ar aizkaru tajas, izkritu pa logu. Vina un lekna vegetacija leja mikstinaja kritienu. Sasitumu un nobrazumu nebija, bet man bija diezgan bail. Tomer tas nolidoja gandriz pusotru stavu vai pat divus!