Оценить:
 Рейтинг: 0

Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija

Год написания книги
2024
Теги
<< 1 ... 7 8 9 10 11 12 13 14 15 ... 18 >>
На страницу:
11 из 18
Настройки чтения
Размер шрифта
Высота строк
Поля

– Vai tu pret mani esi vienaldzigs? Bet ta vienkar?i nevar but.

Vina izbrins piespieda mani iejutigi ieklausities savas jutas. Es nekad neesmu pieredzejis aizrau?anos, es pat isti nezinu, kas tas ir. Varbut sekunde ar inkubu, bet ta nav aizrau?anas, bet gan ietekme uz pratu. Bet vina speja at?kirt lidzjutibu no vienaldzibas. Laur Kingarra izskatijas drosmigs pat salidzinajuma ar nobriedu?iem virie?iem; milzigs skaits meitenu butu parnemtas tikai ar ?o speka sajutu, ja nekas cits nebutu bijis. Tapec vina atkal piegaja pie vina, ieskatijas vinam acis no apak?as un ar dusmam, bet loti patiesi sacija:

– Laur, tavs izskats nevar izraisit noraidijumu, tavi istaja bridi izskaneju?ie atbalsta vardi mana dvesele izraisija atsaucibu. Un pat jusu rase rada zinamu interesi, nevis bailes. Godigi sakot, man butu viss iemesls jums patikt! Ja tikai es nebutu teicis visas ?is mulkibas. Ja vien tu nebutu uzvedies ta, it ka visiem, ko sastapsi, butu nekavejoties jaapgulas tava priek?a un jaizple? kajas. Kaut tu butu pieklajigs un labi audzinats, ka to diktejusi tava sena dzimta un dizciltiga dzimta!

Es redzeju, ka vina acu zilites izple?as, un tas man deva vel lielaku drosmi – es teicu skalak:

– Ak ja, slimigi mila, tu varetu apburt jebkuru meiteni, ja uzvesties savadak!

Vin? atbildeja ar tikko apvalditu dusmu:

– Tu runa mulkibas! Tu mani meri pec cilveciskam merauklam, bet es neesmu cilveks!

Vina launi iesmejas vinam seja. Varbut es parak ilgi biju atturejies, un visu, ko biju kavejis, vairs nevareja apturet. Tagad es izrunaju vardus paaugstinata toni:

– Bet es tacu esmu virietis! Tapec nemiet manus merijumus: es nenak?u pie jums, pat ja piedzivo?u nepanesamu kaisli!

«Aizveries, izdari sev labu,» vin? palika pie katra varda.

Bet es fiziski vairs nevareju kluset:

– Ja, Laur! Jo ir miesa un ir lepnums. Un pa?ciena man ir augstaka par kaut kadu baudu. Es neesmu aizmirsis par savu vardu, tapat ka visi citi ?eit. Un tapec es nenak?u pie jums pat ar mazako lugumu!

– Aizveries! – vin? iesaucas.

Ja, es ari biju dusmiga, bet vina dusmas bija pilnigi nevieta, tapec es piebildu klusak:

– Es loti ceru, ka tu atradisi sev citu meiteni. Un vina atbildes jusu jutam. Bet tas noteikti nebu?u es.

Es nezinu, kas bija tik ?ausmigs manos pedejos vardos, bet mana patikama seja bija izkroplota lidz nepazi?anai. Un gandriz uzreiz Laurs ?ausmigi svilpa, pek?ni noliecas uz priek?u. Man izdevas izlekt, bet ar atvertu muti veroju parvertibas: formas terpa blivais audums bija saplests, un acu priek?a izpletas jau ta specigie muskuli. Laurs nokrita cetrrapus, bet piezemejas uz cetram milzigam kepam. Un tik atri, ka man nebija laika noverot, viss vina kermenis bija apaudzis ar kazokadu. Mana priek?a staveja kakis. Ne, milzigs tigeris vai leopards, gandriz pilnigi sniegbalts, bet raibs ar pelekam svitram. Vin? pakratija galvu, izraisot vilni, kas izgaja cauri visam vina kermenim, un auduma atliekas nolidoja zeme. Atverta mute atklaja garus ilknus.

Es no bailem kliedzu, atspiedos, bet nokritu. Lauras draugi man bija vistuvak, un diez vai vini steigsies man paliga. Un ar ?iem ilkniem vin? var mani viena sekunde saplest vairakos lepnos hercoga gabalos! Bet plesejs neuzbruka, bet nolaida galvu uz maniem matiem un sastinga. Un pek?ni bailes pargaja – pazuda acumirkli, it ka tas nekad nebutu biju?as. Bija dro?ibas sajuta. Es gribeju vinu nevis atgrust, bet apskaut aiz speciga kakla. Pieklist un vismaz uz isu bridi iz?kist sava speka, pilniga necaurlaidiba no visam nepatik?anam. Neskatoties uz vina pa?a nesenajiem vardiem un pa?reizejo izskatu, Laurs mani pek?ni izraisija patikamu tieksmi, it ka vin? butu mana gimene, aizsargs un butne, kurai es varetu bezgaligi uzticeties.

Bet man nebija laika pacelt roku un pieskarties vina kazokam. Vilkacis pek?ni pacela galvu un vienkar?i aizgaja no manis. Un, vinam attalinoties, pievilciba atri pazuda. Vai ta ir «ista para» sajuta? Vai ne tapec Laurs apgriezas tie?i ?eit – lai es to sajustu? Nav nekada sakara ar kaislibu, bet gan aizsardzibas un uzticibas sajutu. Bet, par laimi, pec paris minutem tas pilniba pazuda. Lai gan tagad es, iespejams, nevare?u tie?i skatities uz Lauru un nejust apmulsumu.

Un atkal vina draugu acis es neredzeju ne nosodijumu, ne izsmieklu – tikai tiru, man nesaprotamu interesi. Ko pie velna vini no manis gaida?

7.nodala

Daudzu gadu atslabums darija savu – es vienkar?i nebiju pieradis dzivot saskana ar karastavokli. Turklat savu lomu speleja ari nogurums no emociju parmeribas. Ta vai citadi, es aizmigu gandriz uzreiz, tiklidz mana galva pieskaras spilvenam. ES aizmigu! It ka es nebutu vairakas reizes bridinats par briesmam!

Bet, tiklidz tumsa atskaneja ?alkonas, es uzreiz atjedzos. Un vinai pat nebija laika kliegt – aiz sa?utuma nebija laika bailem. Galu gala es aizsledzu istabu no iek?puses, vai ir godigi izmantot magiju, lai veiktu ?os mezonigos ritualus?! Es uzreiz sapratu, ka sakas «iesvetiba». Un tas mani uzreiz nomierinaja. Neviens ?ada rituala rezultata netika nopietni ievainots, preteja gadijuma Anaels, Nora, Mirks vai Mirna par to butu devu?i majienu. Un diez vai rektors Cole butu riskejis ar manu veselibu, ja kaut kas tads varetu notikt – ja mans tevs tik loti spieda, lai mani ieklutu akademija, tad kads noskanojums butu, ja aizvestu mani prom no ?ejienes, teiksim., ar lauztu kaju? Ne, stulba rituala vienigais merkis ir sapinat, pazemot un izsmiet. Paradiet jaunpienacejam, ka vin? tagad ir dala no akademiskas kopienas, kur vecako kla?u studentiem ir magiskas priek?rocibas, un junioriem nekavejoties janem vera, ka vinu pozicijai sabiedriba pirms uznem?anas tagad nav nozimes. Neatkarigi no ta, vai esat zvejnieka dels vai tronmantnieks, jums joprojam bus pazemojums, lai jus varetu uzskatit sevi par ?is jaunas pasaules dalu.

Un nepazistama balss svinigi apstiprinaja manus secinajumus:

«Nepretojies, Tialla, tas tik un ta ir neizbegami.»

Vina sakoda zobus, saprotot, ka tas ta ir. Un jo mazak es viniem do?u iemeslu smieties, jo nesapigaka bus procedura. Tumsa maz ko vareja redzet. Vienigais, ko es sapratu, bija tas, ka vini bija vairaki, un vini bija fiziski specigi. Varbut visi pui?i. Vai ari meitenes ?aja procesa vel nav iejauku?as. Man bija cie?i aizsietas acis. Un es vareju tikai priecaties, ka mans naktskrekls bija lidz pirkstiem. Nekadas vieglpratibas, ja vien uzskatat, ka iz?uvumi uz garam piedurknem un apkakle ir vieglpratigi. Ja, skolas forma ?eit izskatas daudz slinkaka par manu nakts terpu! Es vismaz par to priecajos, jo priekam vairs nebija pamata.

Tomer manas basas kajas uzreiz sajuta auksto gridu, pievienojot manam uztraukumam trisas. Likas, ka mani stumj uz istabas izeju. To, ka esam jau gaiteni, sapratu tikai tad, kad sajutu tacinu ar cietu kaudzi zem kajam. Gara eja, kapnes, vel viens lidojums… Kur vini mani ved? Biju jau samierinajusies ar domu, ka tada forma un basam kajam piespiedis iet pari pagalmam uz citu eku. Bet tas ir labi, un es to pardzivo?u. Vini neuzklausis manas sudzibas! Tomer gimenes lepnums ir gandriz vai materiala vertiba. Jus par to neatceraties, kamer neatrodaties ?adas situacijas. Bet tajos tas sak aizstat refleksus.

Bet tiklidz es par to domaju, specigas rokas mani satvera un norava no gridas. Tagad kads mani nesa. Oho, kada laipniba. Un tas kartejo reizi apstiprinaja minejumu, ka nav planota parak nepanesama iebiede?ana… vai ari mani grasas aizvest kaut kur talu prom. Paklausigi uzmetu roku par pui?a plecu un pat nemeginaju noraut aizsegu no acim. Es vienkar?i pardzivo?u visu klusuma, emocionali neiesaistoties. Bet zinkariba joprojam lika man braukt ar roku gar vina muguru – tatad skolas forma, pec taustes nevar noteikt, kura. Vina pastiepa roku un pieskaras ar pirkstiem pakausi: vinas mati bija nogriezti diezgan isi, daudziem ?eit ir ?ada frizura. Vina ari nedeva nekadus noradijumus. Bet balss virs manas sejas ?kita pazistama:

– Esiet nedaudz pacietigs, nepadodieties, ja nevelaties, lai viss saktos atrak.

Es uzreiz atvilku savu ekstremita?u atpakal, lai gan nesapratu, kas ar ?o bridinajumu bija domats. Meginaju atcereties klusas balss ipa?nieci – noteikti ar vinu biju iepriek? komunicejusi! Vini vienkar?i atstas mani miera, laus man mierigi padomat, un es tulit atcere?os. Ja, uz manas apzinas robezas bija atbilde, tikai ta nebija formuleta nekada veida. Galu gala, kamer mana sirds dauzijas kakla no notieko?a un neskaidra satraukuma, neskatoties uz visu mana prata parliecibu. Bailes, lai ari noveloti, lika par sevi manit.

Atkal istaba. Es to uzmineju pec pui?a solu skanas, kas nesa mani un vina draugus, kuri neatpalika no mums. Knapi dzirdami kikina?ana un cuksti, bet neka konkreta. Un tad specigas rokas mani parcela uz… gultu. Diez vai mes atgriezamies mana istaba, tas butu bijis parak viegli.

Un pirma balss atkal ierunajas ar tadu pa?u svinigumu – it ka vin? pazinotu celojo?as trupas uzsta?anos:

– Tialla ir no vienalga kada veida! Gaidam jus akademija. Bet, lai klutu par istu studentu, jums ir jaiziet iesvetiba! Tikai pec tam jus ?eit neuzskatisit sevi par sve?inieku, tapat ka neviens neuzdro?inas jus saukt par sve?inieku.

Es sedeju uz mikstas gultas un ar roku spiedu vai nu spalvu gultu, vai plakanu spilvenu. Pauze bija parak ilga, tapec es to nevareju izturet:

– Tatad saciet jau! Ka tu grasies mani sapinat?

Un atbilde bija smiekli. Vina satraukums atkal uzliesmoja un dauzijas ausis. Lai sleptu briesto?o paniku, es centos runat parliecino?i un mierigi – es esmu tik garigi specigs, ka pat nebrinos, ka tiku nolaupits nakts vidu! Starp citu, aizmuguriski paldies Norai par bridinajumu. Ja nebutu vinas, man tagad butu daudz grutak. Ta tas izradijas divaini: likas, ka vina nav draudzene, bet gan nevilus sniedza draudzigu atbalstu.

No malas atskaneja cita nepazistama balss – un pavisam tuvu:

«Vai jus gribat teikt, ka jus nevarat nodarit pari?»

Es neatbildeju. Es gribetu, bet es apstajos. Es negrasijos vinus izaicinat. Laujiet viniem darit to, ko vini planoja, un laujiet viniem iet. Bet mana parmeriga drosme var izraisit ari vinos drosmes uzpludu. Man noteikti nav vajadziga izeja no saviem planiem. Tapec es vienkar?i sedeju un gaidiju kadu darbibu. Bet es nevilus nodrebeju, kad vini pieskaras manam plecam un gandriz cukstus teica:

«Ir tikai viens nosacijums, Tialla: nenonemiet parseju.» Ja to izdarisi, tad pilnigi nekas slikts nenotiks. Vai tu esi gatavs?

Man nebija laika atbildet – es vienkar?i noelsos, kad ta pati roka specigi nospieda, liekot man atkrist gulta. Un vini mani spieda no abam pusem. Es meginaju izlauzties, bet pui?i bija daudz specigaki, un nez kapec balss tie?i pie auss mani saka trakot:

«Mes zinam jusu vajo vietu, Tialla.» Jus esat tik nevainigs, ka pat neparkapjat robezas sevi. Un bus jauki jums paradit… jus.

Pek?ns reibonis bija pazistams. Es uzreiz veicu salidzinajumu, un lidz ar savu kliedzienu es pilniba nobijos:

– Janis? Inkubijs?!

Bet man nelava izlobities. Edamzale pat viens inkubs lika man justies sajusminatam, bet cik vinu tur bija? Divi cilveki tagad spiezas pret mani no abam pusem? Ne tikai divi, noteikti bija vairak uzbruceju! Ko var darit vesels inkubatoru uznemums, ja neviens vinus neaptur?

Es atkal neveiksmigi raustijos, bet labaja roka mans kakls tika skarts ar pirkstiem, maigi noglastits, un kreisaja es jutu vieglu vejinu, kads puta pa deninu. Vini mani iedvesmo! Un, pat neskatoties uz apzinu, es nevareju pretoties – es acumirkli atslabinaju neiedomajama gariga uzbrukuma uzbrukuma. Un, kad veiklie pirksti skreja gar kaklu, lidz vaigam, tas gandriz izkusa, ka izkususi svece. Mana prata paliekas man teica: tas neesmu es. Visas reakcijas tagad nav manas. Un viss, kas notiek tagad, notiks bez manas realas lidzdalibas! Laujiet viniem iedvest mani ?o viltus sajusmu, demonu narsto. Tas joprojam neesmu es!

Bet viens no inkubatoriem gandriz uzkrita man virsu un piespieda lupas man pie kakla. Un tad vin? tur aizskreja ar meli, liekot vinam aizrities. Otrs satvera manu roku, nez kapec pabidija to zemak un piespieda sev. Es uzreiz nesapratu, bet pec dazam sekundem ar ?ausmam sapratu, ka mana plauksta caur biezo audumu jut sasprindzinatu mikstumu. Ja, es biju nevainigs – gan domas, gan darbos, bet man nebija atnemta izglitiba. Mana vecuma daudzi jau precas, un vini noteikti zina, no kurienes nak berni un ko gulta dara likumigie laulatie. Inkubuss tur nospieda manu roku, bet es nevareju neko darit. Bet vina sajusma divaina karta sakrita ar manejo. Mes visi palikam apgerbti, bet mana ada pek?ni kluva tik jutiga, ka es jutu katru vinu pieskarienu sava gara naktskrekla audumam.

Pieskaroties vederam, parliecino?i virzoties augstak, bet pirksti apstajas, pirms sasniedza krutis. Es izdvesu tikko dzirdamu atvieglojuma vai vil?anas stenu.

– Patik? – tas ir Janoss, un tagad vina cuksti iemeta manu apzinu neprata.

Es centos atbildet godigi:

– Ja. Bet vajiniet ieteikumu un jautajiet velreiz, Janos.
<< 1 ... 7 8 9 10 11 12 13 14 15 ... 18 >>
На страницу:
11 из 18