Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija

Pirms guletie?anas atcerejos visus tas dienas notikumus. Vilkacis Laurs uzskata mani par savu matiti, kura noteikti brauks pie vina uz paro?anos. Topo?ais Iniranas valsts Augstakais Magis ir parasts nelietis, kur? nelepojas ar savu statusu, bet lepojas ar visu parejo. Incubus Janos skatas uz mani ar iekari – bet vin? skatas uz visiem bez iznemuma, ieskaitot pui?us. Elfs Anaels ir augstpratigs augstpratigs, kur? uzskata sevi par labaku pat par saviem augstpratigajiem klasesbiedriem. Nora man palidz tikai ceriba kadu dienu sanemt piekri?anu brivpratigai ziedo?anai. Uz kuru nosplauties, visi to ir pelniju?i. Tikai dviniem Mirkam un Mirnai no burvju fakultates nebija laika darit neko ?ausmigu, tacu ir pagajusi tikai viena diena – jadod viniem iespeja paradit sevi vissliktakaja gaisma! Un pa?a centra es, Genzarijas Tialla, nolemu par katru cenu izklut no ?ejienes, bet ne izpelnities pirma bura slavu. Lielisks grafiks! Paldies, tet. Neviens majskolotajs man nebutu varejis nodro?inat tadus lauka apstaklus, lai macitos izdzivot neviena kopiena.

6.nodala

Katru vardu atlasiju ta, lai teksts neizklausitos histerisks, bet radas velme precizet dazus jautajumus. Akademijas karte jau biju atradis pasta nodalu, kur tulit pec brokastim taisos skatities.

«Dargais tevs!

Manai pateicibai par jusu rupem par manu magisko izglitibu nav robezu. Es atzistu, ka kludijos. Pagaja tikai viena diena, bet mana kluda kluva acimredzama. Tas ir labi, ka man nav iespeju praktiski macities, ir visas iespejas iegut citas nodarbibas un pavadit tris lietderigus gadus ?ajas sienas.

Tik isa laika posma man izdevas iegut noderigas pazinas, tostarp princi Iniranu un dizciltiga Kingarras grafa mantinieku. Vini mani pienema sava loka, bet atgadina, ka tituliem ?eit nav nozimes. Tas mani satricinaja lidz sirds dzilumiem, tevs! Beidzot man bija iespeja justies ka pavisam parastai meitenei ar visparastakajam velmem, nevis dizciltigas gimenes meitai, kas spiesta dzivot pastaviga statusa apspie?ana. Nekas cilvecisks, ka izradijas, nav sve?s ne man, ne minetajiem cilvekiem. Es nemaz nerunaju par parastajiem, kuri ?eit tiek noverteti pec sava magiska talanta, tapec ikdienas komunikacija tiek dzestas visas robezas. Ludzu, pienemiet manu sirsnigo pateicibu par to, ka izraujat mani no muziga izmisuma pilnigi citas dzives del. Manu garastavokli aptum?o tikai tas, ka man bezgala pietrukst tevis un majas.

Uz visiem laikiem jusu uzticiga meita, Tialla.

Es to parlasiju tris reizes un pec tam izdzesu teikumu par manas gimenes pazu?anu. Jebkura gadijuma tas nelidzes, bet var radit domu, ka visu parejo diktejusi tikai mineta melanholija. Tevs ir impulsivs, bet uzmanigs – vinam ar tadu rupibu jasatver katrs manis atstatais pavediens. Ir paragri ceret uz panakumiem – pirmais burts labakaja gadijuma speles pirmas bezdeligas lomu. Hercogs vismaz saks rupigak klausities tenkas. Un tas jau ir daudz. Tad visas baumas nonaks augliga, sagatavota augsne.

Vina piespieda sevi pieklauvet pie Noras istabas. Vina gaja man lidzi brokastis, bet neapmierinati kluseja. Ari man nebija vele?anas lauzt saspringto klusumu – lai Nora vienreiz saprot, ka esmu gatava ar vinu komunicet un netaisos no vinas izvairities, tacu tas nenozime nekadas asinaini intimas attiecibas! Acimredzot vina to uzreiz saprata, tapec izskatijas saraukta. Un jau pie ieejas edamistaba vina pek?ni teica:

«Ja mes butu draugi, Tialla, es jus bridinatu par iesvetibu.»

– Par ko?

Vina nepagriezas, bet devas uz letes pusi. Bet man nebija laika vinu panakt un izkratit visu informaciju, jo es pats tiku partverts. Janoss mani satvera no aizmugures un piespieda mani parak cie?i sev klat. Varbut es aizgaju par talu, kad vakar vinu sveicinaju – domaju, ka izskati?os draudziga, bet izradijas, ka devu vinam iemeslu mani ta saspiest. Es labi atcerejos Inirana reakciju uz manu riebumu pret inkubatoru, un tagad musu pari veroja parak daudz liecinieku. Tapec es piespiedu sevi beigt cinities un pat piespiedu pasmaidit.

– Labrit tev ari, Janos! Vai jus, ludzu, atlaidiet mani?

Bet vin?, gluzi preteji, noliecas pie mana kakla un nolaizija to. Nolaizija! Riebuma zosada noskreja par manam rokam, bet es joprojam centos savaldities:

– Janos, esi tik laipns…

Bet inkubators pek?ni pagrieza mani pret sevi un cuksteja man ausi:

«Tu esi saspringta, Tialla.» Vai velaties, lai es palidzu jums atpusties?

«Ne ipa?i,» es nomurminaju, neveiksmigi cen?oties aizbegt no vina apskavieniem.

Bet Janoss puta pa manu deninu – tieva auksta strukla tik tikko bija jutama, bet kaut kas mani pek?ni mainijas: mana elpo?ana kluva atraka, vaigi saka degt. Un jau pec dazam sekundem es negribeju no vina atbrivoties, bet, gluzi preteji, apskaut vinu atpakal. Pieskarieties vina adai ar pirkstiem…

Vina satricinaja sapratni un saraustijas. Tas ir bedigi slavenais inkubu efekts! Tas spej izraisit dzimumtieksmi neatkarigi no upura gribas. Par laimi, Janoss mani uzreiz atlaida un smejoties atstaja:

«Es ceru, ka esat gatavs iesveti?anai?» Varu apsolit tikai vienu – bus karsti.

Es staveju uz vietas gandriz pilnu minuti un centos ierobezot savu sajusmu. Vilkacu bars apsedas pie galdina netalu, bet vini skatijas uz mani, netiesajot par manu vajumu, bet gan ar interesi. Ar neaptveramu gaidi?anu. Interesanti, kas man ka istajam vinu alfa parim ?ada bridi ir jadara? Panakt inkubatoru un atkartot? Vai ari kliegt vinam visus zinamos apvainojumus? Protams, es negrasijos attaisnot nevienu no vinu ceribam.

Es pagriezos uz papeziem un parliecino?i devos uz galda pusi, kur sedeja mani vakardienas pazinas Mirks un Mirna. Ta ka ?eit visi ir mans ienaidnieks, vini ?aja jautajuma joprojam zaude parejiem. Un Mirks, kur? bija neparprotami redzejis neseno ainu, saka bez preambulas:

«Tialla, ta ir inkubacijas butiba.» Nav kauna tam lauties. Pavadi paris naktis kopa ar Janosu, palutini sevi un izaug. Jo jusu apmulsums tagad var tikt nogriezts ar nazi. Kapec tu tik loti centies izradit savu nevainibu?

Pec ?iem vardiem es nosarku vel vairak. Bet vina pacela zodu un parliecino?i atbildeja:

– Ja! Es palik?u nevainigs un palik?u. Jus to sakat ta, it ka taja butu kaut kas apkaunojo?s.

Vina masa paliecas uz priek?u un iepleta acis uz mani.

– Paliec nevainigs? ?eit?! Ja, galvaspilsetas bordeli tev butu lielakas iespejas!

ES biju apmulsis:

«Vai tas ir tapec, ka ?eit macas inkubi?» Vai tie laika gaita nonak pie visiem?

Mirna viegli iesmejas.

«Pat bez inkubatoriem ir pietiekami daudz briesmu.» Labi, Tialla, lai tev veicas ?aja sarezgitaja jautajuma!

Vini jau bija pabeigu?i brokastis un, ?kiet, gatavojas doties prom, tapec es steidzigi jautaju:

– Pagaidi! Vai esat kaut ko dzirdeju?i par kaut kadu veltijumu?

Burvji saskatijas un paraustija plecus. Maz ticams, ka vini izlikas; drizak vini to dzirdeja pirmo reizi. Mirks atzimeja:

– Ja runajam par pirmkursnieku uzsak?anu, tad tas notika pirmaja nedela pec semestra sakuma. Jautra sagaidi?ana, nekas briesmigs, bet palidz sadraudzeties un iepazit vienam otru. Bet tev vienam tik liela meroga pasakumu neviens nesarikos.

Bet es nejutu tadu pa?u parliecibu. Janis un Nora neatkarigi mineja veltijumu! Varbut kads naca klaja ar ideju «iniciet» ari mani, lai ko tas ari nozimetu?

Pirms pirmas nodarbibas Anaels ari nevareja atbildet uz manu jautajumu, bet deva man jaunu vielu pardomam:

– Mezoniga tradicija! Vecako kla?u studenti nekaunigi nirgajas par pirmkursniekiem! Vini pazemo, mida savu cienu un smejas par to!

«Ak,» es uzreiz nobijos. – Un kas man jagaida?

Elfs pielika koptu pirkstu pie savam perfektajam lupam un ?nuksteja:

– Ka lai es zinu, kas tevi gaida? ?ie mezoni nav tik vienkar?i! Vini katram izvelas kaut ko tadu, kas vinu pazemos vairak par visu!

Es jautaju ar elpu:

– Ko vini tev nodarija?

Gai?i pelekas acis kluva mitras, un tas nemaz nebija parliecino?i. Tapec es uzreiz nesapratu vina vardu nozimi:

– Vini uzzimeja man… karikaturu! Un vini vinu iesledza viena istaba ar ?o ?ausmigo kaut kadas viduvejibas atraugas. Veselu stundu… veselu stundu biju spiesta skatities uz savu dizaina izkroploto degunu, uz saviem pelecigajiem matiem, it ka ierametu seju ar netirumiem!

«Ak…» Es biju apmulsusi, kad tas man uznaca. «Un ?i ir visnezeligaka nirga?anas, kurai esat paklauts?»

– Tu runa ta, it ka ar to nepietiktu!

Es nestridejos, bet mana sirds jutas labak. Zel, ka es neesmu elfs, ja ta ir vinu vajaka vieta. Es varu viegli izdzivot simts tuksto?us sevis karikaturu, pat nepacelot uzaci! Bet ta ir butiba… Vini par mani nezimes karikaturas, jo tas mani neaizvainos. Ko tad? Kas ir mans acimredzamais vajums? Garastavoklis atkal kluva skabs.

Profesors Nainnilidans, tiklidz vin? ienaca klase, pieversa savas skaistas acis uz jusu pazemigo kalpu. Un visi grupas skoleni acumirkli sekoja vina piemeram, liekot man sarauties no uzmanibas parbagatibas.