Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija

– Kas tas bija?

Beidzot vin? parstaja nurdet ka jaukts zirgs sava teva stalli un uzmeta man izbrinitu skatienu:

– Runajot par? Bibliotekars, protams. Vai ?i ir pirma reize, kad dzirdat, ka bibliotekas nevar trok?not?

Turklat vin? runaja skali, nemaz nepazeminot toni. Bet sienas uz vinu nekliedza… Varbut statusi netiek skali piemineti, bet zinama mera tie tiek skaidri nemti vera. Es vienkar?i nezinaju, ka uzvesties, bet vardus izrunaju loti klusi, jo zinkariba tagad atsvera visu parejo:

– Kapec tu runa skali?

Tagad vin? ari iepleta acis, it ka es butu izpludinajusi kaut kadas mulkibas. Vin? ilgi domaja un tad atbildeja – domigi smaididams un izvilcis vardus, it ka vin? mana seja mekletu apstiprinajumu saviem minejumiem:

– Oho, viss paliek arvien brini?kigak. Es, protams, uzliku skanas vairogu, par kuru tev, ?kiet, nav ne jausmas.

Es atkal biju neizpratne:

– Es… nu… nu, es neko nezinu par burvibu…

Inirans partrauca:

«Ne tikai tas, jus, acimredzot, pat nezinat, ka bibliotekars ir ?eit.» Vin? ir spoks.

Es kluvu bala.

– Ak… Bet neviens mani par to nebridinaja…

– Vai tu mani bridinaji? Ja, to var redzet ikviens, kuram ir kaut pilite burvju! Tu esi galigi netalantigs?

Mani piekera. Protams, agri vai velu ?i tema butu aktualizejusies, bet man loti gribejas ilgak paturet noslepumu. Vina neveikli paraustija plecus un pievienoja aizkustino?u nozelu savai sejas izteiksmei:

– Nav viduvejs, bet loti vaj?… feja.

Princis piecelas, atkal izlieka lupas smina un pieliecas pie manis, lai diezgan skali pazinotu. Vai vin? teica skanas vairogs? Tas bija loti noderigi, jo mani neintereseja, ka kads cits dzirdetu vina piezimi:

«Videja audzekne nolema, ka vina ?eit var lepoties ar savu titulu, un neviens pret vinu neteiks ne varda?» Tu esi galigi traks? ?eit vini tevi dzivu apedis!

Es uz bridi iekodu apak?lupa un izspiedu:

– Ja tikai tu… tu need. Un kaut ka es tik?u ara!

– Vina tiks ara! Narcistiska meitene pek?ni nonak situacija, kad vina pati par sevi nav neka verta? Nu, labi, es ar prieku skati?os, ka tu izklusi, mulkis.

Es neiztureju un piecelos. Protams, audzina?ana, kas bija mani gadu gaita, nelava man atklati rupji iztureties pret karaliskas gimenes locekli, tacu es nevareju kluset – ari mani lepnums bija gadiem ilgi.

«Es lugtu jus izveleties izteicienus, jusu augstiba.» Magijas trukums mani nepadara mani ne par mulki, ne par slinki!

Vinam pat nebija laika izstiept smaidu, kad tas atkal iesaucas no visam pusem un vel skalak neka iepriek?:

– Vacies prom, iebrucejs! Jus esat aizliegts uz trim dienam!

«Ko es daru tris dienas?» Es pat nezinaju, uz kuru pusi skatities, jo es tie?am nevareju redzet spokus.

Es metos pec aizejo?a princa, kur? turpinaja smieties – tagad par kadu nesaprotamu manu neveiksmi, un, nekautrejoties, kliedza vinam mugura:

– Beidz! Ko tas nozime?

Vin? atbildeja, nepagriezoties:

– Pretbanditu burvestiba parkapejiem. Soda laika jus nevaresit ieklut ?aja eka.

– Kas ir bandits? Es esmu bandits?! – sa?utusi uz nekurieni jautaju.

Un atbilde bija veja viesulis. Vin? iesita man pa muguru un aiznesa uz izeju, izmetot uz lievena. Vina nokrita, sapigi sasita sev un zeligi teica:

– Ah ah…

Tas drizak bija bezspecigs neizpratnes sauciens. Meginaju piecelties, bet mana skolas soma ar lekcijam uzreiz ielidoja sanos. Diemzel macibu gramata palika uz galda. Ka jus varat ?adi iztureties pret cilvekiem? Galu gala es neesmu bandits vai parkapejs, es vienkar?i nezinu, ka uzlikt skanas vairogu. Inirans ar tie?i tadiem pa?iem smiekliem pargaja man pari un devas talak. Mana pazemojo?a pozicija lika man acumirkli aizmirst par sapem un uzlekt aug?a. Es vinam neko vairak neteicu, bet iztaisnoju muguru un meginaju ierobezot savas emocijas. Notiku?ais ir vienkar?i negodigi. Ja, es uz isu bridi pazaudeju seju, bet tas vairs neatkartosies. Neviens neuzdro?inasies par mani nirgajoties smieties vai, ipa?i, mani no kaut kurienes izsist. Pat ja tas ir spoks! Pat tre?ais karaliskas gimenes dels! Lai gan no ?is sekundes es vinus abus loti ienidu, es grasijos to neizradit. Jo patiesi laba izglitiba lauj cilvekiem veidot jebkuru seju jebkura iek?eja vetra.

Vina atskatijas uz durvim. Mans cel? uz turieni ir rezervets tris dienam, man bus jasaprot lekcijas bez gramatu palidzibas. Nekadu problemu. Es nevaru iedomaties situaciju, kura nevaretu atcereties savu staju un necaurredzamo seju. Jaiet uz akademisko darzu un vismaz ar ?o koku jaiepazist savam acim. Pareizi. Viss, kas ir izdarits, var tikt izmantots par labu. Tikai tapec, lai neizplustu asaras no aizvainojuma, lai tikai neizraditu savu vajumu nejau?iem lieciniekiem.

Tikai ?i iemesla del es vilcinajos, dodot sev laiku, lai ierobezotu savu sajusmu. Bet vina nodrebeja, izdzirdot balsi aiz muguras:

– Vai tu esi ievainots? Palidzet?

Vina pagriezas un piespieda sevi pasmaidit. Lai gan iepazi?anas ar alfa vilkaciem bija loti divaina, tagad vin? runaja mierigi un bez izsmiekla enas. Taja bridi es biju gatava priecaties par jebkuru atbalstu, un tapec mans smaids kluva dabiskaks:

– Ne. Bet paldies par rupem. Zel, ka biji liecinieks tik neglitai ainai.

Vina atbalsta grupa staveja taluma, lukojoties uz mums ieintereseti. Bet neviens no viniem nenaca tuvak. Vini dro?i vien traucas bara aiz sava vadona, gatavi jebkura bridi izpildit vina paveles. Laurs Kingarra pasmaidija – un es atkal pamaniju, ka vina smaids padarija vina seju patiesi pretimnako?u un atvertu. Pat tad, kad vin? pats pasaka kaut kadas mulkibas, piemeram, pirmo reizi. Bet tagad vin? bija skaidri cita noskanojuma, kas bija labi:

– Aizliegts? Neuztraucieties. Spoki ir launi, bet vini ievero noteikumus. Pirmaja gada es izlidoju no ?ejienes reizi nedela, ka bija paredzets. Man ir dabiski pavelo?a balss, es neko nevaru darit lietas laba.

Es smejos, saprotot, ka vina vardi sniedza vismaz nelielu mierinajumu:

– Luk, es esmu… manai pavelo?ajai balsij. Labi, es velos noklut darza pirms vakarinam, lai izpilditu uzdevumu. Paldies velreiz, Laur.

Bet vin? pargaja pari, liekot man apstaties.

– Saglaba kompaniju?

Es biju parsteigts:

– Nevajag, paldies.

– Protams?

Nepatikamais uztraukums, kas nesen bija atkal uzliesmojis:

– Ja. Ludzu, laujiet man paiet.