Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija

– Nodeviba ar inkubu netiek uzskatita par nodevibu. Alfa vilkaci nevar but tik stulbi, lai to nezinatu. Vai ari alfa matite ir tik stulba?

Es uz bridi zaudeju savaldibu, bet lidz ?im nekad muza nebiju saukta par sievieti.

– Izvelieties savus izteicienus!

«Paskaties uz savu sejas izteiksmi, alfa matite.» Pat vin? tevi neglabs, ja turpinasi uzvesties ka pilniga kuce.

Es parasti izcelos ar atturibu, bet vienkar?i nebiju pieradis pie ?adas izture?anas, tapec kluvu arvien dusmigaks, kaut gan meginaju vardus izrunat vienmeriga toni:

– Es atkartoju, izvelieties savus izteicienus.

«Es velos, lai es varetu tos izveleties pirms katra sakuma.»

Es esmu hercoga meita! Un, ja kads var apvainot mani, tas ir tikai pats hercogs! Tacu sapratusi, ka jau pirmaja diena demonstret raksturu ir nepiedienigi, vina piespieda sevi nomierinaties un piebaza sev vel vienu omletes gabalinu. Nav laba doma ar kadu strideties jau no pa?a sakuma, pat ja tas to ludz. Negaiditi man paliga naca Mirna:

– Iniran, vina ir jauna. Vin? vispar neko nezina, cik es saprotu!

Es aizrijos un klepoju. Inkubuss man lidzjutigi paglaudija pa muguru. Uzreiz parvertejot visu situaciju, es velreiz paskatijos uz burvi:

– Atvainojiet, jusu augstiba. Mans uzliesmojums bija nepiemerots.

Vin? pacela tum?as uzacis, bet tad nespeja nesmaidit un teica:

– Jus neko dro?i nezinat, jo atceraties par statusiem.

– ES atvainojos. Tev jasaprot, ka es vel neesmu pieradusi…» es no inerces teicu.

Man bija gruti vinu pat nosaukt varda. Gadiem ilgas etiketes apmacibas nav viegli atcelt. Vin? var nemantot troni, bet vin? ir valdo?as dinastijas tre?ais dels! Un kadu dienu vin? klus par visas valsts Augstako Magu. Ta mes satikamies, ka es gribeju. Zel, ka tados apstaklos. Un vina rupjiba joprojam parsniedza pieklajibas robezas:

«Klausies, alfa matit, tu ?eit neizdzivosi, ja vien neuzbazisi savu augstpratibu dupsi.» Tu ar riebumu skaties uz inkubu, tu lozna man priek?a, kaut ari nemaz nezini par manam spejam. Ja turpinasiet, pat jusu alfa jums nepalidzes. Ja jus par vinu nemelojat.

Tagad man nemaz negribejas est. Es piecelos kajas, panemu paplati, tik tikko atturejos no ieruna?anas, bet speju mierigi un vesi pateikt:

– Jauku dienu visiem.

«Labi…» Janoss atbildeja, un es praktiski jutu, ka vina skatiens megina tikt zem maniem svarkiem.

Neraugoties uz silto dienu, es no visa kratijos, it ka no vesuma. Ja es ?odien uzraksti?u vestuli savam tevam, vin? vienkar?i netices! Kur? gan tadam ticetu? Ka skoleni viens otru aizrauj tie?i kafejnica. ?kiet, ka karalisko asinu princis loti cie?i sazinas ar inkubatoriem un sucubi un ir rupj? pret parejiem. Ja, mans tevs, iespejams, nolems, ka es izdomaju garas pasakas, jo es negribeju ?eit nakt!

Akademiskaja eka es viegli atradu dekanatu, kur mani loti sirsnigi sagaidija: iedeva karti un paskaidroja, kur talak doties. Par laimi, piestaja ari rektors:

– Ak, kur tu esi? Nac, es jus iepazistina?u ar grupu personigi.

Pec tam, kad Nora pieversa tam uzmanibu, tagad ari man likas, ka nekromants pec kaut ka smird. Kaut kads nepatikams mitrums. Bet es, protams, biju pateicigs par palidzibu adaptacija no vina puses.

Skatitaju pulka pulcejas daudz cilveku – visi, ari skolotaja, bija gerbu?ies zala. Elfus ir viegli at?kirt no talienes – tiem vienmer ir gari, taisni, sniegbalti mati. Smailas ausis jau ir papildu, bet ne tik skaidrs pieradijums. Rektors Colets rupji iegruda man sanos, liekot man doties uz kapnes centru dela priek?a. Un, tiklidz vin? sagaidija pilnigu, ieinteresetu klusumu, vin? pazinoja:

– ?i ir Tialla, jauna jusu grupas skolniece. Vina nav elfs, ka redzams, bet pasaku magijas katedra akademija tika likvideta jau sen. Tomer es loti ceru, ka jus vinu sagaidisit ka savejo! Profesor Nainnillidan, neesiet parak bargs pret vinu. Dodiet tai laiku, lai pierastu.

Profesors, elfs acimredzama vecuma, pasmaidija un nolieca galvu rektora priek?a. Un tad vin? man pamaja virziena, gandriz ka dejas zests, sakot, izvelies vietu.

Un es jau jutos nevieta! Ja, man bus vajadzigs pus semestris, lai tikai atceretos vina vardu, ko lai saka par parejo? Kamer profesors klusi runaja ar rektoru, es ienemu tuk?u vietu prom no parejiem. Bet vina uzleca, kad rektors Colets kliedza:

– Lairinidissa! Ko tu sev atlauj?!

Es paskatijos uz saniem un ieraudziju vienu elfu sezam elfam klepi un aktivi rosamies. Pec klieg?anas vina uzreiz parcelas uz blakus eso?o kreslu un meginaja attaisnoties:

– Rektors Colets! Vai redzejat, ko inkubators ?odien darija edamistaba? Man joprojam reibst galva!

Rektors sarauca pieri:

– Tada ir vinu butiba, to vajag saprast un pienemt!

Tomer profesors labsirdigi pasmineja un maigi iejaucas:

– Rektora kungs, esiet iecietigaks. Visiem jaunie?iem ir ?ada daba. Bet,» vin? paskatijas auditorija un stingrak piebilda: «Lairinidisa, tomer pagaidi lidz nodarbibu beigam un no macibam brivaja laika uzmacas Koliandrinam.»

Minetais Koliandrins nekaunigi iesmejas:

– Paldies, profesor Nainnillidan! Tu mani burtiski izglabi!

Acimredzot ari ?eit nevajadzetu gaidit sapratigus lemumus no macibspekiem. Vini to panema parak viegli! Ar katru minuti attels izskatijas arvien nomaco?aks. Bet tikmer man blakus pek?ni apsedas cits elfs:

– Sveiks, es esmu Anaela.

«Sveika,» es piespiedu pasmaidit, nezinot, ko vel gaidit. – Tialla.

«Tavs vards ir skaists, piemerots pat elfam.» Bet tum?i mati ir rapojo?i.

Mani mati bija blondi, bet, protams, ne to pa?u platina toni, kadu var atrast tikai vinu rases parstavjiem.

– Tatad es neesmu elfs!

«Tas, protams, ir slikti, ka ne visiem ir paveicies piedzimt vienam no mums,» vin? noputas un pec tam pieliecas man tuvak, lai saktu konfidencialu cukstu: «Bet es jums atkla?u noslepumu – mans varonis… vecvecvecvectevs bija virietis. Ne-elfu asinu piejaukums, ka vairums ?eit. Vienigais tirasinu te laikam ir skolotajs.

Es velreiz paskatijos uz Anaelu. Nekas, sakot no vinas platina matiem lidz loti gai?i pelekajam acim, par to neliecinaja. Tad kapec tadas atzi?anas? Bet ?kita, ka vin? ir aizrauts. It ka nabaga puisis jau sen butu gribejis runat, bet tikko atrada istas ausis:

– Bet ambicijas ir visiem… Tev nav ne jausmas! ?o cilvecibas pilienu dro?i vien esmu mantojis no sava senca. Man ir tik loti pieriebusies elfu augstpratiba, ka nevaru ar viniem sarunaties. Vini iesaistas narcisma ar tadu pa?u degsmi ka inkubatoru milestiba. Tapec es centi?os ar jums sazinaties. Ko darit, ja tu nebusi tik kaitino?s?

Es nezinaju, ko atbildet, tapec pamaju. Es atveru savu piezimju gramatinu, lai sagatavotos lekcijas sakumam, bet Anaels uzreiz komenteja manu ricibu:

«Vai tu tagad neesi slinks?» Tu tacu nebedajies, vai ne? Jo tas butu arkartigi pretigi.

Es uzreiz iztaisnoju muguru.

Par laimi, lekcija izvertas loti interesanta. Es pierakstiju burtiski visu, lai gan nesapratu pusi no ta. Profesors stastija par dazadajam arstniecibas augu ipa?ibam, un dazus nosaukumus es dzirdeju pirmo reizi. Bet es sev apsoliju, ka tulit pec tam do?os uz biblioteku un megina?u aizpildit nepilnibas. Es nevaru ?eit ar magiju parnemt bastionus, megina?u sevi pieradit vismaz teoretiski.

Anaels apstajas, kamer profesors zimeja diagrammu uz tafeles, paskatijas uz manam piezimem un cukstus teica: