Pārmaiņu vēji

– Vai Vladimirs jums nodeva manu zinu?

«Es dariju,» es pamaju.

– Nu ko tu nolemi?

– Man ?kiet, ka piekritu.

«Ne, ne, ne, tas nedarbosies,» demoletajs pamaja ar rokam. – Jus noteikti izlemjat, vai velaties to vai ne. Un man nav vajadzigi cilveki ar tadu attieksmi. Visi ?ie «labi», «iespejams», «varbut» ne pie ka laba nenoved. ?aja situacija var but divi atbilzu varianti – «ja» vai «ne». Tre?ais, diemzel, netiek dots.

Es ilgi nedomaju.

«Piekritu,» un, izlasot nakamo jautajumu Pjotra Daniliha acis, vin? atri piebilda: «Esmu simtprocentigi parliecinats.»

– Saprotiet, jums nav japiekrit. Es tikai gribeju tevi sava komanda. Tatad, ja jus pek?ni mainisit savas domas, man nebus jus par ko vainot.

– Ne, es jau esmu izlemusi. Beidzot un neatgriezeniski.

Pjotrs Danilihs piegaja pie sava matraca, pietupas, pagrieza malu un iznema no ta apak?as kaut kadu cauruliti. Pec sekundes es sapratu, ka tas ir termoss.

– Vai velaties aukstu udeni? – ierosinaja Pjotrs Danilihs.

Es biju izslapis, mana mute bija sausa, bet, zinot, cik reti ir iespejams dzert udeni, es pieklajigi atteicos. Labs tirs filtrets udens bija zelta verts. Un, lai ari ?aja termosa ir vispretigakais, bet tomer dzeramais ?kidrais, es neuzdro?inajos Pjotram Daniliham palugt ne malku. Kas zina, varbut ?i ir pedeja lieta, kas vinam ir.

– Nu ka tu zini. Un es domaju, ka iedzer?u malku malehu.

Pjotrs Danilihs noskruveja termosa vaku, ieleja no ta kruze, kas staveja uz galda, un lenam, it ka pagarinot baudu, saka dzert. Pareizi, kopuma. Kads labums, ja visu viena raviena ielej sevi? Kad kruze bija tuk?a, Pjotrs Danils nolika atpakal termosu un jautaja:

«Vai jus neko neteicat matei par savu lemumu?»

– Ne, par ko tu runa!

– Tie?i ta, netrauce vinu. Ja vina tev jauta, nesaki neko, rikojies ta, it ka nekas nenotiktu. Ta ir labak. Melot, protams, nav labi, bet ?aja gadijuma tas ir iespejams. Un pat nepiecie?ams.

«Tie?i ta, Pjotr Danilc, tie?i ta, bet es esmu vienigais, kur? to visu zina pat bez jums. Jus sakat loti acimredzamas lietas.»

«Nu, tagad, Olezka,» es nodrebeju, man nepatik, kad mani ta sauc. Tomer vin? neko skali neteica – laujiet man jums paskaidrot, kas no jums tiks prasits musu izbraukuma.

Nac, klausisimies…

– Jums bus viens merkis, tacu loti atbildigs. Redzi, atbildigs! Jus pasargasiet manu komandu cela, un kamer mes raksim eju.

– Viens?

– Nu kapec vienatne? Jums bus partneris. Un jus dro?i vien velaties zinat, kas tas bus? Vinu sauc Ostaps, jus jau esat vinu redzejis.

– Ieraudzija? – es biju parsteigts.

– Protams, piecas minutes agrak.

Kas notiek?.. Vai mans partneris bus tas virietis ar plesonigu izskatu? Ne, atvainojiet.

– Nebaidies, Oleg, tu un vin? atri atradisi kopigu valodu. Ja, piekritu, vina izskats ne tuvu nav pievilcigs, vin? nemaz neizskatas maco,» dure ieravas Pjotrs Danils. «Bet kopuma vin? ir labs puisis.» Un, starp citu, izcils ?avejs. Ostaps ieradas pie mums ciemos ar Gorkovskaju, vinam attiecibas ar stacijas priek?nieku tur neizdevas. Vai nu vini vinu padzina, vai ari vin? aizgaja pats. Bet es isti neiedzilinajos vina lietas,» Pjotrs Danilihs pamaja ar roku.

– Labi, es megina?u ar vinu saprasties.

Pjotra Daniliha vardi mani maz mierinaja, bet tomer tagad es mazak baidijos no ?i Ostapa. Galu gala, varbut vin? tie?am nav tik slikts cilveks, ka es sakuma domaju. Galu gala vina viedokli var interpretet dazadi. Varbut vin? uz mani tik verigi un mezonigi skatijas tikai tapec, ka gribeja manas acis izskatities nopietna un biedejo?a, lai gan patiesiba ta nav. Tada veida vin? vareja slept savus trukumus.

– Tatad, klausieties ?eit. Rit piecos devamies rokas vagona uz Dostojevsku. Mes busim septini: es, cetri cilveki no manas brigades, jus un Ostaps. Mes rakam eju – jus abi stavat sardze, un, ja rodas kaut mazakas briesmas, nekavejoties, bez vilcina?anas, zinojiet man. Tad mes atri dosimies prom. Iesaisti?anas kauja nav racionala izeja no situacijas, kura varam nonakt, un tas notiek neatkarigi no uzbruko?o speku samera. Protams, ja kads no «sarkanajiem» tevi pamana, megini vinu no?aut, lai vin? par mums neinforme savus draugus. Bet tas ir tikai tad, ja vin? ir viens. Sapratu? Ja ir vairak sarkano, es jau teicu, kas jums jadara. Nedod Dievs, ka sakas ap?aude, mes visi mirsim.

– Es saprotu, Pjotr Danilc.

No pirma acu uzmetiena uzdevums nepavisam nav gruts. Vienkar?i sargajiet cilvekus. Risks dzivibai ir minimals. Bet… pagaidisim un redzesim, ka saka. Kas zina, kads mums varetu but ?is izbrauciens.

«Labi darits, jus to nokerat lidojuma,» Pjotrs Danils uzsita man pa plecu un, ta ka vin? bija apmeram pusotru galvu isaks par mani, vinam nacas stavet uz pirkstgaliem, lai to izdaritu. – Nu, ja jums nav man jautajumu, varat doties.

«Ir viens…» es kautrigi teicu.

– ES klausos.

– Kapec tu izvelejies mani, nevis kadu citu?

– Jus esat izcils ?avejs un uzticams cilveks. Tie ir tie?i tie, kas man ir vajadzigi.

Ja, es iz?avu labi, devini no desmit metieniem trapija ver?a aci, tacu, neskatoties uz to, es neuzskatiju sevi par tik labu ?aveju, ka visi par mani teica. Un ne tapec, ka es butu pieticigs, nemaz. Man joprojam vajadzeja virzities vienu soli uz aug?u lidz idealam, un tas ir daudz. Bet, no otras puses, ja visi mani par tadu atpazist, tad ta ir taisniba.

– Paldies, Pjotr Danilc.

«Esi laipni gaidits, Olezka,» es atkal nodrebeju. – Sazinies ar mani.

– Tas ir viss, vai es varu iet?

– Noteikti. Un neaizmirstiet, rit piecos, lai tas butu gatavs ka durklis. Satiec mani mana telti. Ienaciet nezvanot, citadi pamodinasiet gulo?os.

Es pamaju ar galvu un izgaju no Pjotra Daniliha telts. Tatad, man vel priek?a puse dienas. Un, ja es zinaju, ka nakti gule?u, tad man vajadzeja lietderigi izmantot laiku, kas man bija pirms miega. Divreiz nedomajot, nolemu doties uz Novocerkassku. Pabaro?u cukas (cik jauka nodarbe, es neteicu, ka ar vinam ripos pa dubliem), un taja pa?a laika do?os ciemos pie draudzenes Ma?as. Es vinu neesmu redzejis vairak neka nedelu. Traucejumi.

2. nodala. Draudzene

Tatad, Ma?a…

Es satiku Ma?u pirms trim gadiem, lai gan varbut agrak, tagad nevaru dro?i pateikt. Tas bija Novocerkasska, kur vina dzivoja visu laiku no briza, kad cilvece parcelas pazeme.

Taja diena es devos apskatit cukas. ?ie dzivnieki ir ne tikai tiri, bet ari loti jauki un draudzigi. Negadijumi, protams, bija. Vienai meitenei pirkstu gandriz nokoda cuka. Vai no bada, vai kada cita iemesla del, man nav ne mazakas nojausmas, es neko nesaprotu no vinu psihologijas. Agresors tika nomests posta, tas ir, vini nekavejoties tika nokauti un apesti, bet parejie uzvedas vairak neka mierigi.

Mana milaka bija un joprojam ir cuka Dju?a. Es nezinu, kapec es izradu vinai lidzjutibu, bet fakts paliek fakts.

Ieraugot mani, vina uzreiz sak priecigi cikstet un megina parraut zogu, lai atri pieskrietu man klat. Un es cen?os vinai katru reizi atnest kaut ko gar?igu.

Bet atgriezisimies pie Ma?as. Musu pirmas tik?anas diena es sedeju pie pildspalvas un baroju Dju?u, kad pek?ni aiz muguras atskaneja tieva meiteniga balss: