Pārmaiņu vēji

Ta, gandriz nemanot, es sasniedzu Ladozsku. Majas, milas majas! Gadu gaita, ko pavadiju pazeme, stacija man kluva par majam, lai gan pirms holokausta mans dzivoklis atradas netalu no «Dibenko ielas». Tevocis Vova aicinaja mus ar mammu parcelties uz ?ejieni, kam mes, nedaudz vilcinoties, piekritam. Mes parvedam visas savas mantas uz Ladozsku un driz tur loti labi iekartojamies.

Sakuma mes ar mammu dzivojam telti divata. Bet gadu gaita es augu un kluvu garaks un lielaks. Mazaja telti mums abiem vietas nepietika. Tad es «parvacos» vilciena vagona un pec tam tur guleju. Un, patiesibu sakot, man tas patika labak. Pirms guletie?anas var aprunaties ar kaiminiem – ratos gulus varetu ietilpt se?padsmit cilveki – tas, ko nevar izdarit telti. Un vispar, manuprat, vilciens ir ertaks un ertaks.

Man ?obrid nemaz negribejas gulet. Neskatoties uz to, es tik un ta devos dabut darbu mala, pirms devos pie Fomica un nododu ieroci, lai nekurnetu. Miegs noteikti naks, vajag tikai kadu laiku pagulet nekustoties un acim naksies aizverties pa?am.

?eit ir mana ma?ina ar numuru 10280. ?eit es pavadu lielako dalu savas dzives metro. Tas jau ir vecs, visas taja eso?as aparaturas dalas jau sen ir parklatas ar rusu, tapat ka citos vilcienos. Sedekla polsterejums, kas kadreiz bija bruns, vairs nebija bruns. Vinu pa?reizejam tonim vienkar?i nav nosaukuma – sava veida bordo, sartinatas un sarkanas krasas maisijums. Visi stikli bija tik netiri, ka bija bezjedzigi tos mazgat – puteklu karta bija stingri ieaugusi.

Tomer, neskatoties uz visiem ?iem trukumiem, kariete man dereja diezgan labi.

Es apgulos uz sedekla, paliku rokas zem galvas un centos ne par ko nedomat. Es liku domas uz bridi pazust no galvas. ?kiet, ka vini mani klausijas, jo uzreiz kluva tik viegli, un tikai «vej? gaudoja» ausis.

Jau pec minutes bez prata gule?anas es saku justies miegaina. Kad biju gatavs aizvert acis, lai ienirt mierigaja Morfeja valstiba, es nevilus atcerejos, ka rit mani gaida smaga diena. Es sava galva atkartoju musu sarunu ar Pjotru Danilihu un atcerejos, ka man jacelas loti agri.

Problema! Tagad man nebija laika gulet.

Tapec rodas jautajums: ko darit? Atbilde ?kiet acimredzama: iestatiet modinataju, jo ipa?i tapec, ka man tads ir. Un viss butu kartiba, bet es nebu?u viens rata. Pec kada laika naks vairak cilveku, kuriem rit nebus jacelas tik agri ka man. Modinataja vienmulais un kaitino?ais «din-din-din» noteikti pamodinas ikvienu, kas atradisies ne tikai ?aja, bet ari blakus eso?ajas ma?inas. Vini man nepateiks paldies par to, ka nepamodos laika.

Kads gudrs cilveks, es neatceros, kur? teica: «Vienmer ir izeja.» Loti gudra ideja. Piemeram, vienkar?aka izeja no jebkuras situacijas ir nedarit neko. Bet vienkar?s nenozime racionalu.

Nu, ta ka vienmer ir izeja, tad es beigas kaut ko izdoma?u.

Tiri teoretiski es varetu vienkar?i iet gulet un neko nedarit. Pjotra Daniliha komandai esmu vajadzigs, un tas nozime, ka vini bez manis neiztiks. Tas nozime, ka vini pa?i var mani pamodinat. Bet man nekad nav paticis klausities parmetumos, lai ari kads butu to raksturs. Ne, tas nedarbosies ?ada veida, tapec ir verts par to padomat vairak.

Un, kamer manas domas bija aiznemtas, meklejot risinajumu problemai, ar kuru es saskaros, Miteks iekapa kariete ar netiru, netiru spilvenu zem rokas. Sakuma es to nepamaniju, lai gan ?adu liemeni ir gruti aizmirst.

Miteks ir tik milzigs milzis, divus metrus gar?, ar se?gadiga berna attistibas limeni. Vin? isti nevareja runat, parsvara tikai nesakarigi murminaja, un no vina mutes biezi teceja sarnu straumes. Citadi vin? ne ar ko neat?kiras no maziem berniem un bija tads pats cilveks ka visi, tikai… ne parasts. Musu stacijas pui?i vinu biezi nema lidzi spelet.

Miteks ir paklausigs un specigs, kas padara vinu neaizstajamu, veicot jebkuru smagu darbu. Vin? vareja mani pacelt virs galvas ar vienu roku, un smagais certs vinam bija ka niedre.

Musu milzis ne vienmer bija tads. Divu gadu vecuma vin? nokrita no platformas ar galvu taisni uz sliedem. Vin? brinumaina karta izdzivoja, tacu izradijas, ka vina galvaskauss ir deformejies, un acimredzot tapec kaut kas notika ar vina smadzenem. Ta rezultata Mitek praktiski partrauca attistibu. Bet uz vinu darbojas «vienlidzigas apmainas» likums: ja jus kaut ko zaudejat, jus kaut ko iegustat preti. Mitka aug?anas hormoni plosijas ar ?ausmigu speku, un ta rezultata tikai divu gadu laika vin? izauga gandriz metru gar?. Tagad vin? bija gandriz tris galvas garaks par mani.

Bet bija vel viens trukums. Miega vin? ?ausmigi kraca, vienkar?i neizturami. Tapec vina izskats man nebija iemesls priekam. Kapec, kapec ?odien, kad man vajag gulet?

– Pivet, Aleh! – Miteks teica, pamadams pret mani ar savu milzigo kepu.

– Sveiki! – es atbildeju, cen?oties sava balsi iepludinat vismaz lasi prieka.

– Un es… gulu! – Miteks it ka lielijas, noradot uz spilvenu.

– Tas ir for?i.

– ES esmu noguris. Gulet.

Milzis uzputa spilvenu, nolika to sev zem galvas un apgulas uz sedekla. Vin? zavajas, atklajot dzeltenu zobu rindu, un aizvera acis.

Es nevareju vinu padzit, lai gan man tas bija vajadzigs, lai varetu mierigi gulet. Miteks, neskatoties uz iespaidigo izmeru un nedaudz atbaido?o izskatu, ir loti neaizsargata persona.

Tas man pek?ni atausa. Es pielecu, izskreju no vilciena, aizskreju uz telti, kura guleja mamma, un klusi iegaju iek?a. Meginot rikoties klusi, pec minutes es starp dazam lietam atradu parastu koka drebju ?kipsnu.

Atgriezies pie karietes, es vinu nokratiju vala un iedevu drebju ?kipsnu. Vin? panema to roka un neticigi skatijas uz mani.

– Uzliec to uz deguna.

Miteks grozija drebju ?kipsnu roka, acimredzot cen?oties saprast, ka ar to rikoties. Nespedama izturet, es to izravu un pati aizspiedu vinam degunu.

– Luk, ej gulet. Un nekada gadijuma nenemiet to nost, es saprotu. NEPACEJIES!

Miteks energiski pamaja.

– Un talak. Vai vari mani pamodinat pulksten cetros?

Pamanot apjukumu Mitkas seja, es paradiju vinam pulksteni un noradiju ar pirkstu uz skaitli «cetri». Spriezot pec vina apmierinatas sejas izteiksmes, milzis mani saprata. Nu, tas ir brini?kigi.

– Ja, es esmu burvis! Es vienmer piecelos.

– Lieliski! Ar labunakti!

– Ar labu nakti, Aleh!

* * *

Milzigs, se?us metrus gar?, iguanai lidzigs zvers guleja uz Ledus pils jumta un no aug?as skatijas uz Bol?eviku prospektu. Vinam ?kita, ka vin? ir visspecigaka butne uz ?is pasaules un nav neviena, kas ar vinu tiktu gala. Vin? ?eit ir karalis un Dievs, vienigais no sava veida, kuram nav lidzinieka un nekad nebus.

Ikviens, kur? atrodas augstuma, jutisies ta, it ka virs vina butu tikai debesis. Tomer iguanodons ne velti uzskatija sevi par zemes pasaules valdnieku – vinam bija pamats ta uzskatit. Protams, nevienai zemes radibai nav tik iespaidigi izmeri un milzigs speks, un tas zverigais izskats lika bailes aizbegt ikvienam, kas staveja tai cela. Turklat papildus tam, ka iguanodons ?kita loti neveikls un neaktivs, tas nebija viens. Izskats biezi vien ir loti maldino?s.

?im radijumam nebija praktiski neka kopiga ar iguanodonu, seno dinozauru, kas dzivoja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu, tacu nebija cita labaka varda, lai to aprakstitu. Vin? izskatijas loti lidzigs iguanai, tikai vairakas reizes palielinats.

Tagad iguanodons gozejas Saules staros, tik tikko izlauzoties cauri blivajam makonu slanim pec satigam pusdienam. Mielasts tie?am izvertas jauks: tris suni mutanti un putns-kirzaka uzkodam. Nokert pedejo nebija viegli. Lai nokertu lidojo?u radijumu, joprojam ir vajadzigas lielakas prasmes un veikliba, un, protams, vismaz nedaudz veiksmes.

Ar kepam zem galvas iguanodons, nemirk?kinot, veroja Bol?evikova prospektu un Kollontai ielu, kas iet tai perpendikulari – pek?ni paradisies jauns upuris. Briesmonis nebija izsalcis, bet vin? nebutu atteicies est vairak. Turklat putns-kirzaka jau bija praktiski sagremota vina vedera.

Tomer lidz ?im nav noverots potencials iguanodona «partika». Briesmonis uz isu bridi aizvera acis un grasijas snaust, kad pek?ni vinu pamodinaja reciens no metro stacijas Prospekt Bol?evikovs. Uzlecot aug?a, iguanodons viena leciena atradas virspuse, klusi piezemejoties uz visam cetram kepam, un atri metas virziena, no kura dzirdeja skanu.

Tur vin? pamanija virieti. Saliecis muti ka smaids, briesmonis metas virsu virietim. Atverta mute ar simtiem asu, zemisku zobu bija pedejais, ko virietis redzeja sava dzive…

* * *

Es piecelos ar ravienu. Visa mana mugura bija slapja no sviedriem, tapat ka viss kermenis. Es pagriezu galvu pa kreisi un gandriz atgrudu, bet laikus sapratu, ka tas ir tikai Miteks.

– Tu jau esi noguris? – vin? lidzjutigi vaicaja.

– Uh, ja. Ja, es pamodos,» es teicu un ar piedurkni noslauciju no pieres sviedru lases.

– Man nevajadzeja tevi modinat.

«Paldies, draugs, bet, ka redzat, jusu pakalpojumi vairs nav vajadzigi,» es pasmaidiju. Miteks, atbildot, neveikli atsita zobus.

– Hata?o. Kur tu dosies? – milzis jautaja, redzot, ka piecelos no sedekla un dodos uz izeju.