Pārmaiņu vēji

Tapec es jutu, ka Ostapam nevar uzticeties, vin? bija neuzticams puisis. Un, ja nemam vera pa?reizejo situaciju, tad ta ari iznak.

– Tad varbut man kadam pajautat? Vini dro?i vien vinu ?eit pazist.

Tomer nevajadzeja jautat. Pats pasakuma varonis jautra soli devas mums preti. Panacis komandieri, vin? atri noburk?keja, it ka zinotu:

– Atvainojos, ka kaveju, es nedomaju, ka ieradisies tik atri.

– Un ko tu visu ?o laiku dariji? – jautaja Pjotrs Danilihs.

«Es ludzu,» Ostaps atbildeja. – Man pa?am, jums un veiksmigai operacijas pabeig?anai.

– Skaidrs. Apsedies, ir laiks doties.

Sasedamies savas vietas tapat ka pirmo reizi, tikai tagad pie sviras manis un Le?ija vieta bija Pjotrs Danils un Jaguars. Paklja un Ostaps parnema kontroli par otro ratinu.

Mes devamies talak. Ta ka Ostaps bija jagaida diezgan ilgi, musu motorvagoni brauca atrak neka parasti. Un visi kluseja, it ka butu piepildiju?i muti ar udeni. Ta ka tagad biju nomainits, vadot ratinus, es uzmanigi ieskatijos aizmugures tumsa, gaidot, ka no turienes varetu izlekt kadas radibas. Jau kop? piecpadsmit gadu vecuma es zinaju, ka tuneli ir vairak vai mazak dro?i. Man teica, ka visi celi un caurumi, no kuriem mutanti var ieklut musu zara, ir nojaukti vai aizsprostoti. Tacu nekad nevareja izslegt iespeju, ka radijumi varetu atrast veidu, ka ?eit noklut.

Par laimi, mes driz nonacam Aleksandra Nevska laukuma stacija, un es atdzivojos, paskatijos stacijas vestibila. Lai gan esmu ?eit bijis vairakas reizes, joprojam braucu cauri, tapec man nebija laika apskatit visas tas atrakcijas. Un tagad, kad manas rokas nebija aiznemtas ar ratinu vadi?anu, butu greks neizmantot ?o iespeju.

– Oleg, vai tu zini ?is stacijas vesturi? – Pjotrs Danilihs pagriezas pret mani un pat nedaudz paleninaja ratinu atrumu.

– Nu ja, nedaudz.

«Tad laujiet man jums pastastit.»

Protams, no manas puses nebija nekadu iebildumu. Man patik macities kaut ko jaunu. Un nav civilizeti atteikt cilvekam, kad vin? velas tev kaut ko pastastit, it ipa?i, ja tas ir Pjotrs Danilihs. Taja pa?a laika mes apstajamies, lai panemtu partraukumu.

– Izskatas ta… «Aleksandra Nevska laukums-2», kur mes ?obrid atrodamies, ir dzila kolonnu stacija. Tas dzilums ir aptuveni 60 metri.

Stacijas iek?pusi veido divas arkades apvienotas kolonnu rindas ar slipam malam apak?a. Galerija, kas izklata ar baltu marmoru, zinama mera atgadina senas krievu nocietinatas pilsetas muri. Velvju un lampu rievojumu soli, ka redzams, nesakrit, tadejadi uz stacijas griestiem veidojas divains enu raksts. Par to man stastija viens no draugiem, es pats to nekad nebutu uzminejis. Tas pa?as lampas izgaismo sanu zales. Trases sienu pamatne ir apdarinata ar puletu granitu. Pa?as sienas ir izklatas ar dekorativiem paneliem, kas izgatavoti no apzimogotiem aluminija elementiem. Viena uz otras uzliktas zelta krasas ziedlapinas atgadina militara kedes pasta «zvinus». To zelta krasu shema lieliski sadereja ar balto marmora karnizi. Diemzel, ka pats redzat, gandriz visi ?ie svari tika atnemti, aug?a bija paliku?as tikai tris rindas – acimredzot vini nevareja tam tikt. Kam tie bija pielagoti – velns zina, bet man ?kiet, ka tie bija veltigi…

Patie?am, berniba es vienmer ?is zelta plaksnes salidzinaju vai nu ar zivju zvinam, vai ar seno krievu karotaju brunam. Un tagad… tagad uz mums skatijas kailas pelekas raupjas sienas.

«2004. gada,» turpinaja Pjotrs Danilihs, «stacija tika nomainits apgaismojums – dienasgaismas spuldzu vieta tika uzstaditas natrija lampas, tapec stacija zaudeja daudz sava skaistuma. Laika gaita kedes pasts parstaja spidet. Jus dro?i vien to vairs neatceraties. Tagad stacija vispar nav izgaismota, nevienam nav vajadziga…

Stacijas gala ipa?a ni?a, kas apgriezta ar zelta smaltu, bija paredzets uzstadit Aleksandra Nevska bronzas skulpturu. Tas autoram vajadzeja but kadam Gorevojam, tacu lidz stacijas atver?anai skulptura nebija pabeigta. Velak kads cits telnieks Akimu?kins, ?kiet, uznemas Aleksandra Nevska tela veido?anu. Bet ari ?ie plani man nezinamu iemeslu del neizdevas istenoties, un skulpturai speciali sagatavota ni?a ir tuk?a,» stastu nosledza Pjotrs Danilhs.

Interesanti interesanti. Es nezinaju daudz no ta, ko man stastija Pjotrs Danils. Un es pat pielauju, ka kads no vina komandas to vareja nezinat. Piemeram, Le?ijs klausijas komandieri ar atvertu muti. Un Jaguars, ka man ?kita, izradija interesi par savu stastu.

Aiz mums paradijas vel viens tunelis. Nonacam Ligovka, tas ir, Ligovska prospekta stacija. ?eit mes dezurejam kopa ar Juru. Turpat gala, kur beidzas platforma, ka barikadem sakrauti smil?u maisi, un tiem virsu lozmetejs. Tas ir vecs, it ka no pilsonu kara, tacu tas filme ka jauns un nekad nav palaists nepareizi.

?eit mums bija japarsezas vilciena. Ta ka ?odienas dezuranti ieradas ari no Ladozskas, vini izmantoja rokas ma?inu, un tagad vinu automa?ina blokeja musu celu. Tapec mes nedevamies no sevis, lai nonemtu vinu ratinus no musu cela, bet vienkar?i parvietojamies.

Tagad somas bija sakrautas sliezu malas, lai netrauceti varetu doties talak. Vasja un Le?a, kuri ?odien dezureja pedejas stundas, pamaja mums ar rokam, noveleja veiksmi un saka buvet barikades atpakal. Driz vinu vieta vajadzeja ierasties Dimam un Seryozha, un pec tam mes ar Juru parnemsim dezuras.

Kad braucam dazus simtus metru talak no Ligovkas, manas acis ?kita aizmigloju?as ar melnu plivuru. Ratini, tunelis, Pjotrs Danilihs, vina komanda – es to visu neesmu redzejis. Bija tikai tumsa un nekas vairak. Bet pek?ni attels saka lenam skaidroties, it ka migla saktu lenam ?kist, atklajot, kas ar to bija slepts.

Es redzeju tris cilvekus. Es nevienu no viniem nepazinu un, visticamak, nekad nebiju pat redzejis. Viens gaja pa priek?u, parejie divi vinam nedaudz aiz muguras. Pirmais, acimredzot, bija galvenais ?aja gajiena. Vina seju slepa kapuce, tapec es nezinaju, ka vin? izskatas; Ar vienu roku vin? tureja Stechkin pistoli, kuras stobrs bija nolaists zeme, bet ar otru glabaja to jakas kabata. Parejiem diviem par pleciem bija uzliktas parastas Kala?nikova triecien?autenes, un katram vidukla macina bija pistole. Vina piere dega laterna. Un, ja ta, vini gaja tumsa, domajams, caur tuneli.

Ir 100% dro?i, ka tie nebija zali. Ikviens, kur? bija no Nevsko-Vasileostrovskas linijas, bez iznemuma valkaja uz apgerba at?kirigu zimi – zalu apli, kura bija ievilkta zivs. Es neko tadu nepamaniju ar ?iem pa?iem tipiem.

Pek?ni attels pazuda, un es atkal ieraudziju sev priek?a pazistamas sejas. Pjotrs Danilihs, Jaguars un Le?ijs noliecas par mani un parmainus kustinaja rokas man deguna priek?a.

– Vai beidzot esi atjedzis? – visi tris palidzeja man piecelties no gridas un apsesties uz solina. Ratini staveja uz vietas. Acimredzot vina tika aptureta mana kritiena del. – Kapec tu kriti bez iemesla?

– Kas notika? – Jutos ta, it ka pamodos no briesmigajam pagiram. Un, lai gan es nekad nebiju nemusi mute alkoholu, man nez kapec ?kita, ka piedzeru?ies cilveki no ritiem jutas tie?i tapat.

– Nu labi! Braucam mierigi lidzi, pek?ni tu – BAM! – un nokrita. Es biju bezsamana apmeram desmit sekundes un tad saku atjegties. Ka tu juties ?obrid? – Pjotrs Danils lidzjutigi jautaja.

– Ja, nekas tamlidzigs. Vienkar?i mana galva nedaudz reibst un slikta du?a.

– Viss kartiba, tas paries. Biezi simptomi pec gibona. Un cik biezi jus to darat?

Es saraucu pieri, ka atcerejos.

– Ja, ka pirmo reizi. Es, Pjotrs Danilihs, kaut ko redzeju, labi, kad biju noguris.

Un vin? pastastija viniem savu redzejumu. Mani klausities pienaca ari Suhari, Paklija un Ostaps.

«Kaut kas man saka, ka tas, ko Olegs redzeja, ir tikai pravietisks sapnis, ja to ta var nosaukt,» Ostaps drumi sacija.

– Tatad jus domajat, ka vin? ne velti sapnoja par ?iem trim virie?iem? – Suhari noskaidroja.

– Tie?i ta. Oleg, tu saki, ka iepriek? vinus neesi redzejis, vai ne?

Es apstiprino?i pamaju ar galvu.

«Tapec, visticamak, jus satiksit ?os tris nakotne.» Un loti iespejams, ka viniem bus svariga loma jusu likteni. Un, kas zina, varbut tie ietekmes citu cilveku liktenus.

– Ak, paskaties uz vinu, sasodita gai?regi! Vajag tikai ?alli galva un kristala bumbinu, un tu izskaties pec zilnieces,» smieklos izpluda Tova. Ari Ostapa vardi man ?kita mazliet traki, bet nez kapec nemaz negribejas smieties.

– Atzime manus vardus, ?i vizija nav bez pamata.

– Vai jus nejau?i zinat, ka zilet, lasot roku? Nac, pastasti man, kada ir mana dzives linija, vai ne? – Pakla pastiepa Ostapam roku uz aug?u, ar plaukstu uz aug?u, un skatijas vina.

Ostaps noversas. Tad vin? isi paskatijas uz Pakli plaukstu, un pek?ni uz sekundi man ?kita, ka vina acis pavid bailes.

«Es nezinu, ka,» vin? teica.

«Tas ir divaini, es domaju, ka visi zilnieki zina, ka to izdarit,» Tovs atkal izpluda smieklos.

– Joker, paker kaju! – Pjotrs Danils nomurminaja. – Visi kapj ratinos, mes jau atpaliekam no grafika.

* * *

Tuvojoties Dostojevskai, savu ratinu kustibu nobremzejam lidz minimumam. Neizkapjot no tunela, izkapam no transporta lidzekliem un lenam un uzmanigi, cen?oties neradit troksni, devamies uz eskalatoriem, kas veda uz Vladimirskas staciju.

Pjotrs Danilihs mus visus aptureja un noradija uz mani un Ostapu. Vin? ar zestiem paradija, ka mums diviem ir jakapj aug?a un janogalina apsargi.