Pārmaiņu vēji

«Es sapratu,» es teicu ar lupam un saku kapt aug?up pa eskalatora kapnem. Ostaps uzkapa man aiz muguras.

Jau puscela dzirdeju balsis. Vini bija divi: viens bija zems un kurls, bet otrs, at?kiriba no pirma, bija augsts un ciksto?s. To, par ko runaja «sarkanie» (un tas, bez ?aubam, vini bija), varetu dzirdet, ja kads loti veletos, bet man ar to visuma nebija nekada sakara. Uzkapis vel dazus pakapienus uz aug?u, panemu savu lozmeteju, kas iepriek? karajas man mugura, un parsledzu to uz vienas ?au?anas rezimu.

Noskaitijis sev lidz pieci, vin? pek?ni piecelas un paskatijas apkart. Manam acim un ausim pietika ar vienu sekundi. Piecelies otrreiz, es jau zinaju, kur ?aut. Nez kapec es biju pilnigi parliecinats, ka manis iz?autas lodes atradis savu merki. Un es nekludijos.

Viens no «sarkanajiem» jau guleja uz muguras ar kartigu caurumu piere, no kura asinis tieva strukla pileja uz gridas. Otraja nemaz tik gludi negaja. Lode trapija vinam vedera, un vin? joprojam bija dzivs, lai gan, spriezot pec vina sejas izteiksmes, tas nebutu ilgi. «Sarkanais» gribeja kaut ko teikt vai kliegt – iespejams, lai izsauktu palidzibu, bet lidz ?im no vina mutes naca tikai vaji vaidi un sek?ana. Un, kamer vina vel ir dziviba, vin? var izjaukt musu darbibu, kas pat nav sakusies.

Jau panemis merki noteikti nogalinat «sarkano», es jau grasijos nospiest sprudu, kad sajutu kustibu sev blakus. Tas bija Ostaps, kur? pievilka sevi. Redzot manu pulu auglus, vin? parmeto?i paskatijas uz mani, it ka sacidams: «Kapec tu man neko neatstaji?»

Tad es ierosinaju vinam pa?am atvieglot «sarkano» cie?anas. Ostaps piekrito?i pamaja ar galvu, piecelas kajas un piegaja pie ievainota, ejot nonemot lozmeteju no vina muguras. Punktveida ?aviens nedaudz apslapeja no stobra izlidojo?as lodes skanu.

Musu darbs bija paveikts.

Pazinoju?i par to demoletaju brigadei, mes stavejam sardze un gaidijam, kad vini piecelsies. Jebkura sekunde vareja paradities vairak «sarkano», kuri dro?i vien vareja dzirdet ?avienus.

Pek?ni, pilnigi negaiditi, pirmajam cilvekam, kuru ?odien nogalinaju, atdzivojas racija. No runataja skaidri atskaneja balss:

– Kondor, ka klajas? Es dzirdeju ?avienu skanas. Kas notiek?

Sasodits, ar to vel nepietika. Tagad vini sapratis, ka kaut kas ir netirs, ja ?is Kondors neatbildes.

– Kondor, atbildi! Kondors! Kondors! – racija turpinaja sprak?ket.

Man vajadzeja tikai sekundi, lai padomatu. Novilku pie lika jostas piestiprinato raciju, nospiedu atbildes pogu un, cen?oties atdarinat Kondora balsi, saciju:

– Viss ir kartiba.

– Labi? Bet es dzirdeju ?avienus…

Tatad, ko man vinam atbildet? Tas, vini saka, bija milzigs pulis pazemes ruku ar lozmetejiem, kas negaiditi izlauzas ara no pa?iem zemes dzilem. Vai ari man viss jasaka godigi? Ka atnaca «apelsins» un nogalinaja apsargus, un es nemaz nebiju Kondors, bet gan Olegs Burlajevs. Neviens variants nebija piemerots. Tapec es atbildeju sekojo?i, loti cerot, ka, kamer es runaju, Pjotra Daniliha aug?upejo?a komanda neizdvesis nekadas liekas skanas.

– ?avieni? Kadi kadri? ?avienu nebija.

– Bet…

«Varbut ta bija iejauk?anas vai… varbut jums bija ?avieni?»

Otrs gals apklusa. Un uz ilgu laiku. It ka es savam neredzamajam sarunu biedram uzdevu kadu sarezgitu jautajumu, kas vinu iegremdeja. Beidzot vin? neapmierinati nomurminaja pa radio:

– Labi, izsledz gaismas!

Es vairs nedzirdeju no vina, un tas mani iepriecinaja.

Ka izradijas, ari otrajam upurim kabata bija racija – neiedomajama grezniba pat «sarkanajiem». Vini dzivo labi, nelie?i! Abiem upuriem es konfisceju radioaparatus, pamatojoties uz to, ka tie varetu mums labi kalpot nakotne. Problema bija tikai viena: tas bija daudzkanalu racijas, tas ir, tas nevareja mijiedarboties sava starpa. Tos vajadzeja nodot musu mehanikim parstradei un tikai tad tos vareja dro?i lietot.

Pitera Daniliha komanda beidzot bija aug?gala. Man radas iespaids, ka vini ir aug?amcelu?ies veselu muzibu. Un, lai gan visi cetri nebija jauni, galu gala videjais demole?anas grupas vecums bija piecdesmit gadi, es tomer nedomaju, ka viss ir tik slikti. Eskalators nemaz nav gar?. Un Pjotrs Danilihs, tapat ka visi parejie, izskatijas ta, it ka vin? tikko butu uzkapis Everesta.

«Nu… luk, mes esam… un… vieta…,» es nevareju bez smiekliem paskatities uz musu spragstvielu tehniki, un man bija japieliek neticami pulini, lai neizplustu smieklos. Ja, es visu saprotu, bet tas bija patie?am smiekligi.

Nedaudz atvilcis elpu, Pjotrs Danils mus visus kopa ar sevi ieveda eja, kas savienoja Dostojevsku ar Vladimirsku. Pirms mes paspejam spert pat desmit solus, vin? pacela roku uz aug?u, paveledams mums apstaties, un loti klusi, tikko dzirdami teica:

– Oleg, Ostap, redzi?

Pjotra Daniliha pirksts noradija uz sienu, kura bija iespiedumi, plaisas, sodreji, asinis un sodreji. Un ?is brilles izskatijas loti neglits. No visa bija skaidrs, ka ?i siena ir piedzivojusi vairak neka viena spragstvielas speku.

– Tavi triki? – jautaju, lai gan uz manu jautajumu neparprotami atbilde nebija vajadziga.

– Citadi! – Pjotrs Danils teica ar patiesu lepnumu. «?aja vieta nomira vairak neka viens sarkanais.» Un ne ?odien vai rit, ceru, ka vel dazi nomirs.

Vina vardos skaneja neslepts naids. Un varbut pat vairak par naidu. Pjotra Daniliha antipatijas pret «sarkanajiem» man personigi bija skaidras – pirms cetriem gadiem vini nogalinaja vina brali. Un, lai gan, iespejams, tie, kas to izdarija, vairs nav dzivi, vin? joprojam turpinaja viniem atriebties. Un vin? to daris lidz savai navei.

Pjotrs Danilihs nonema no pleciem mugursomu, nolika to uz gridas sev blakus, un vin? notupas un saka petit sienu vieta, kur to vel nebija skaris spradziens. No maza futrala, kas karajas pie jostas, vin? iznema siku nazi, klusi uzsitot ar to uz marmora flizem. Visi klusedami veroja Pjotra Daniliha darbibas, neuzdro?inadamies noverst vina uzmanibu no darba. Beidzot vin? iesaucas: «Eureka» un triumfejo?i pagriezas pret mums.

«Pagaju?aja reize,» Pjotrs Danilihs saka skaidrot, «kad es ?eit ieklaju trotila, nakamreiz man bija laiks siena izurbt caurumu.» Ko es izdariju ar panakumiem. Vin? to nomaskeja un, acimredzot, tas netika atklats – vin? pagrieza naza asmeni un pacela ar to flizi. Lai ari ne bez grutibam, vina tomer izleca no vietas, kur bija sekundi agrak, un atvera musu acim nelielu, bet tomer diezgan ietilpigu caurumu.

«Oleg, tagad paskaties un atceries,» gandriz nedzirdama cuksta runaja Pjotrs Danils. Protams, nevienam nav vajadzigi «sarkanie», lai saprastu, ka esam vinu teritorija. – Kas zina, varbut tagad redzetais noderes ari turpmak.

Ja Pjotrs Danils nebutu paskaidrojis, ko vin? darija talak, es atceretos tikai trotila iekla?anas procesu, bet: ko? Kur? Kapec? Diez vai saprastu.

Tatad TNT brikete tika ievietots dro?inatajs ar tapu, pie kura bija piestiprinats vads. Viens tas gals bija piestiprinats pie cekas, bet ar otru Pjotrs Danils pieseja to pie zoga, blokejot labas un kreisas puses satiksmi gar pareju. Pati TNT brikete tika ievietota speciali tai sagatavota bedre un piestiprinata ar lenti, lai padaritu to nekustigu. Caurums, protams, atkal tika maskets.

– Nu, luk, kam janotiek, ja kads idiots te iet garam. Vads izstiepsies, tapu atlaidis ar atsperu uzbrucejs, kas atsitas pret grunti. Dro?inataja kapsula aktivizes dro?inataja uzgali, caurdurot dro?inataja kapsulu, kas, savukart, aktivizes detonatora vacinu, uzspridzinot galveno TNT ladinu. Nu, BOOM-BANG, kam seko saluts un, bez ?aubam, upuri.

– Un nemiet vera, ka vadu ir gandriz neiespejami noteikt. Tas nav daudz biezaks par cilveka matu, bet daudzkart stipraks,» piebilda Sukhari.

Tatad, labi, pienemsim, ka es atcerejos par vadu, jums ?eit nav vajadzigas lielas inteligences. Bet visi ?ie bundzinieki, dro?inataji un kapsulas ir vienkar?i biedejo?i. Ja man lugtu atkartot visu TNT iekla?anas procesu ar visiem terminiem un jedzieniem, es pieklajigi nosutitu ?o cilveku uz visiem cetriem virzieniem. Paldies Dievam, Pjotrs Danils to neizdarija.

– Nu, mes varam izklut no ?ejienes. Protams, es labprat redzetu, ka ?ie sarkanie radijumi tiek uzspridzinati uz musu tripwire, bet dziviba ir vertigaka. Tatad, kapiet zirgos, pui?i, – Pjotrs Danilihs klusi sacija un pagriezas pret eskalatoriem.

Taja bridi no Vladimirskas atskaneja zabaku skanas. «Sarkanie» aizbega uz ?ejieni, un nebija ?aubu – musu dveselei ne mazak. Un situacija, kas tagad radas, man nepavisam nepatika.

Cetri «sarkanie» atri uzskreja pa kapnem un, ne varda nesakot, atklaja uz mums uguni. Protams, tikai stulbas amerikanu asa sizeta filmas varoni vispirms kliedz: «Stop!» un tad gaida, kad tiks no?auts.

Lodes svilpoja tie?i virs manas auss. Lamajoties pek?ni nokritu uz vedera un no?avos. Lodes, kas nejau?i iz?ava no mana lozmeteja, divaina karta atrada savu merki. Vini noplava divus, tre?ais satvera vina ievainoto gurnu, ceturtajam paveicas visvairak – vin? turpinaja stavet uz vietas, turpinot mums bagatigi liet svinu. Iss sapju vaids man aiz muguras vestija, ka viens no musu viriem ir ievainots, bet es nevareju saprast, kur? tie?i, jo visa mana uzmaniba bija pieversta izdzivoju?ajam «sarkanajam». Vin? nelava man pareizi merket – vin? iz?ava, netaupot patronas, acimredzot nesaprotot, ko dara. Vin? bija ?ausmigs ?avejs, es nekad agrak nebiju satikusi tadu cali, lai gan, jaatzist, vin? prata rikoties ar ieroci. Aptuveni divas sekundes vin? nomainija lietotu zurnalu pret jaunu.

Man nebija ilgi jacie?. Ostaps visu darbu paveica mana vieta. Vispirms vin? ievainoja kaitino?o puisi apak?stilba, liekot vinam piekapties un nokrist, un pec tam piebeidza vinu ar merktiecigu sitienu tie?i aci.

Viens no «sarkanajiem», kuram iz?avu cauri, kaut ko nesaprotamu nomurminaja un pat meginaja piecelties, tacu uzreiz nokrita uz muguras. ?is vairs nav iedzivotajs – vienkar?i bija zel teret vinam dargas patronas, tapec uzreiz versos pie savejiem, lai redzetu, kuram lode trapija. Jaguars tika ievainots. Vina krutis bija caurdurtas labaja puse, un, lai gan esmu lajs medicina, es ar gandriz simtprocentigu varbutibu varu teikt, ka nabagam nebija ilgi jadzivo. Parasti ?ada bruce ir letala.

Pjotrs Danilihs un Le?ijs noliecas par Jaguaru.

– Yaga, ka tev iet? Nekluse, atbildi!

«Es… redzu…,» Jaguars aizsmacis noklepojas, «balta gaisma.» Ja… gaisma. Vin?… man zvana.

– Jaga, Jaguars! – Pjotrs Danilihs iesaucas un uzsita draugam pa vaigu. – Le?ijs, vin? ir maldigs.

«Atstajiet vinu, mes vinu tik un ta nesanemsim, un vin? netiks ara,» nomakts sacija Suhari. – Met vinu ?eit.