Tad uz lievena paradijas vinu sulainis Dorgans, kur? bija pievienojies muizai, kad hercogs bija zens. Gadu gaita vin? ieguva savam svarigajam amatam atbilsto?u izskatu un saka izskatities vairak pec ministra, nevis pec kalpa. Tagad vin? izskatijas noraizejies, un liela vedera (vai satigo brokastu?) del vin? smagi elsoja.
"Es ludzu piedo?anu, jusu zelastiba, bet man ir nepiecie?ami noradijumi." Notika kaut kas neparasts. Kads parasts iedzivotajs loti gribeja doties uz pilsetas savrupmaju, vina teica, ka vinai ir saimnieces zimite Acei Janai. Vai velaties, lai es jus padzitu?
_________________________________
[1] Arods ir liels, nelidojo?s meza putns ar ko?u, zeltaini dzeltenu apspalvojumu. Savu paradumu del vin? Andoras iedzivotajiem kalpo ka stulbuma un augstpratibas simbols.
7 nodala
Vecais kalps izbrinits un neapmierinats skatijas uz vieglaja rita dumaka kusto?o portala mirdzumu. Tiklidz kungi padzirdeja par meiteni, kura, klauvejot pie pilsetas majas, izraisija skandalu, vina kungs atvera portalu, un vini metas kosmosa sprauga, it ka uz ugunsgreku!
Vecajam Dorganam nepatika steiga, vinam ta ?kita tikai kaitiga. Dzive mums ir iemacijusi rikoties leni, lai nesajauktu lietas. Tapec vin? pats izvairijas no parsteidzigam kustibam un ienida to, kad citi steidzas. Kad Vina zelastiba Hercogs Holders pek?ni pazud portala, kamer pie lievena vinu gaida stavo?s karuss, ta ir steiga. Un ari iedomiba, meta?anas un skrie?ana! Tas ir labi, ja jaunais duzis Ians un vina draugi visu nakti spele pa pilsetu, bet hercogs – lai gan tas no vina puses nav manams, jo ipa?i – jau ir taja cienijama vecuma, kad nav jasteidzas.
Ko vin? viniem teica? Nupat pie kadas pilsetas savrupmajas durvim pieklauveja nepazistams parasts cilveks. Vajadzetu kadu ubagu aizdzit un aizmirst, un vini… Vecais virs aizkaitinats pamaja ?oferim, lai gaida talakos noradijumus, un vin? pats, pu?ot un kurnejot, pazuda maja.
Tikmer pilsetas savrupmaja tevs un dels iznaca no portala tie?i zale un devas preti citam, ne mazak apmulsu?am sulainam. Jaunaks un ne tik nezeligs sulainis, varda Kloks, slaids cetrdesmit gadus vecs virietis, saka darbu ka vienkar?s kajnieks, tacu tika paaugstinats par savu inteligenci un lietderibu, un tagad vin? rupejas par kalpotajiem pilsetas savrupmaja.
Par sarugtinajumu atnaku?ajiem, pie ardurvim tika atrasta nevis Irena, bet gan sve?iniece pieticiga cepurite – tada, kadu parasti nesa kalpones vidus?kiras majas. Meitene nervozi pinas ar apmetna stigam. Vinas acis aiz bailem iepletas, kad netalu no vinas gaisa sabiezeja zila gaisma un no tas pek?ni iznira celi kungi – portalu vina ieraudzija pirmo reizi, jo ?ada veida magija ta saimniekiem nav pieejama.
– Kas par lietu, Klok? – hercogs bargi uzrunaja sulaini, aiz kura sastinga divi kajnieki, kas bija gatavi spitigo sve?inieku ar varu izvest ara.
Bet Jans jau atpazina meiteni ka kalponi no Marceau majas. Paris reizes vin? atrada vinu darza kopa ar Renu. Jauneklis metas pie meitenes, neveledamies klausities sulaina zinojumu.
– Kas notika? Vai ar Renu kaut kas nav kartiba? – vina balss skaneja aizsmakusi no sajusmas.
Lea tik tikko speja runat no apmulsuma un bailem, bet vina paliecas uz priek?u un saka nesakarigi murgot:
– Kundze, jusu gods… Jaunkundze… Vinu aizveda uz templi…
– Uz templi? "Jans juta, ka vina sirds plist krutis.
Hercogs pievienojas pratina?anai:
– Pagaidi, mila, kur? tie?i templis? Vai ir kada piezime no tavas saimnieces?
Lea ievaidejas un, nikni satverusi rokas, izvilka no krutim saburzitu trissturi, kuru Rena vinai pasniedza.
No sajusmas trico?am rokam Ians atlocija papira lapu, kas bija neverigi izrauta no piezimju gramatinas.
“Milie, vini mani appreces ar grafu un ritausma aizvedis uz Tejas templi, kas atrodas Sveto gobu birzi. Es uzburu, glab mani! Milu tevi, Rena."
"Ritausma," Jans cuksteja.
Vina acu zilums ieguva teraudu nokrasu. Jaunais virietis velreiz parlasija zimiti un nolika to, pedejo reizi noskupstidams nelidzenas linijas. Apmainoties ar skatieniem ar hercogu, jaunais Ace atvera portalu un iegaja ta spozuma, atstajot tevu tikt gala ar kalponi.
Hercogs Holders paskatijas uz pulkstena artefaktu un sarauca pieri: tas bija uzausis pirms aptuveni divam stundam.
"Kapec tu uzreiz neatnesi zimiti, berns?" vin? maigi nosaucas.
Lea skumji sasita rokas.
– Ak, jusu gods, sasodita ragana Agija nelava man iziet no majas! Man bija jaizmanto viltiba, lai vinu ieslegtu pieliekamaja, tikai tad es izlistu ara. A, un es te skreju… – Te vina partrauca stastu un smagi noputas: – Tagad, protams, saimniece mani izsitis.
"Vina kundzibu vajadzetu uzrunat ka "jusu augstibu", kalngals…" sulainis bija sa?utis par etiketes parkapumu.
Bet hercogs noradija uz vinu. Holderam nebija ne jausmas, kada ragana iejaucas Irenas sutnim, tacu vinu parnema lidzjutiba un ciena pret kalponi, kura riskeja zaudet darbu, jo bija uzticiga savai saimniecei.
– Par sniegto informaciju, berns, es tev iedo?u vietu pie sevis, ja velies.
Leas acis uzreiz mirdzeja ceriba.
"Paldies, tas ir tik dasni, jusu darga…" vina apstajas un, bailigi paskatijusies uz sulaini, nekavejoties izlaboja un nolieca galvu: "Eh… Jusu zelastiba!"
Hercogs atvera portalu un versas pie sulaina:
– Klok, pabaro meiteni un lauj vinai atpusties. Un lidz vakaram nosutiet vinu uz ipa?umu. Pasaki Dorganai, lai vin? atrod vinai darbu.
* * *
Grafa cipslainais plecs sapigi iespiedas Renas vedera. Virietis gaja parliecinatiem, nosvertiem soliem, ka uzvaretajs, kur? atgriezas no kara ar likumigu trofeju. Meitene, joprojam atgustoties no pretigas znaug?anas ainas, kuras laika vinai izdevas patiesi, no visas sirds ienist savu ligavaini, saprata, ka vinai atlicis tikai paris minutes. Tiklidz laulibas tetovejums piezemesies uz vinas rokas, viss bus beidzies.
Sakopusi drosmi, Rena parvareja nespeku un pacela galvu. Uguns birzi uzliesmoja, un tas vina vel vairak izraisija naidu. ?is nelietis par velti ir izpostijis tik daudz skaistu koku!
Rena aizvera acis un saznaudza dures, piesaucot speku un cukstot burvestibu. Zidaina zaliena zale saka rosities un savija virie?a augstos zabakus. Viens solis, otrs, un tad grafs paklupa un, meginot atbrivot kaju no zales slazda, zaudeja lidzsvaru. Meitene, bezpalidzigi karajoties Pont-Arua pleca, aizlidoja uz saniem, sapigi atsitot sanu pret zemi.
Lamadamies, grafs sastinga ?oka, cen?oties piecelties. Tas neizdevas, jo negaiditi speciga zale pielipa pie vina vienigas rokas, velkot vinu zeme. Virietis dusmigi noruca un izrava stublajus aiz saknem, bet neskaitami augi, lai ari vaji, drosmigi iekapa vinam seja, satvera kaklu un matus, satvera rokas un savija plecus.
Rena pieleca un, cukstejusi koku saknem paveli dro?i ietit grafu, pacela svarkus un ka bulta metas birzs dziluma, kur uguns zilie dumi izplatijas pa zali un sajaucas. ar miglu.
"Beidz, kuce… vienalga… es atradi?u!.." Pont-Arua kliedza vel kaut ko, bet zale, kas ielida vina mute, tiklidz vin? to atvera, trauceja artikuletai runai. Kati, kas piekeras vina matiem, vienmerigi pievilka galvu zeme.
Grafs joprojam cinijas ar zali, kas vinu smaceja, kad no zem velenas slana izlauzas garas, elastigas gobas saknes, pacelot gaisa zemes gabalus. Ka melnas pazemes cuskas tas acumirkli savija grafa kajas.
8 nodala
Marso dzivesbiedri jau steidzas grafam paliga. Pati Leira Selezija tagad atgadinaja meza magijas radijumu – vinas izspuru?ajos matos, kas spraucas uz visam pusem, bija aizkeru?as nobruzatas efejas skropstas, no kuru slazdiem vinu tikko bija atbrivojis virs. Pieskrienot pie topo?a znota, Leira atklaja, ka vin? jau tik tikko elpo, jo ne tikai viss kermenis un vieniga roka, bet ari galva bija cie?i saviju?ies ar suligi zalam zalem. Selezija meginaja ar rokam at?ketinat ?o negodu, tacu, tiklidz zale plesigi sniedzas pret vinu, sieviete iekliedzas un atri metas prom, ar bazam lukodamas vai nu uz Pont-Arois, kas bija izklats zem zales kartas, vai ari tuvuma dego?ie koki.
– Virs, pasteidzies!
Leirs te'Marso stipri atpalika no savas jaunakas sievas un, elsdams un klibodams, traucas uz notikuma vietu. Zemes stihija, kuru Rena tik prasmigi aizstaveja, tika mantota no teva. Tiesa, at?kiriba no meitas, kura attistija davanu un slepus no gimenes lasija no pilsetas bibliotekas aizgutas macibu gramatas par elementaru magiju, leirs reti pieversas dzimtajai stihijai. Lai vaditu au?anas fabriku, zemes davana nav ipa?i vajadziga; Marso panakumus guva tikai ar biznesa gudribu un ienesigu pazinu palidzibu, kuras palidzeja nodibinat vina otra sieva. Tagad, vaidedams un lamadams savu neratno meitu, kura "bija pilnigi kluvusi par nelie?u mati", vin? izmisigi meginaja izdomat magiska tikla plusmas un virzienus, ko Rena bija uzmetusi par savu nevelamo ligavaini.
– Ak, bedas mums, dieviete ir dusmiga! – priesteris no talienes kliedza. Bet vinam bija vienalga par gusteknu grafu un Marso laulatajiem. Pieskrejis pie liesmojo?ajiem kokiem, vecais virs nokrita uz celiem un saka dedzigi lugties, skalu ?kindonu pavadijuma, ar kuriem dega neapstradata malka, un zem dasnas, svilpo?as dzirkstelites izkliedes. – Piedod, meness seju Teja! Piedod… nededzini svetbirzi!
?eit Leiram Marso izdevas at?ketinat no grafa sapinu?ajam saknem spaidu jaku. Pont-Arua, nurdedams no bezspecigam dusmam, izrava roku un ar varu aizbega no zales kokona. Vina seja bija purpursarkana no gaisa trukuma un centieniem atbrivoties, un vina lupas triceja aiz dusmam:
– Varas iestadem vajadzetu likt tavai meitai nesat pretmagisko rokasspradzi, to nenovelkot, vina ir bistama! Iesnieg?u sudzibu Burvju padomei… Bet vispirms…
Vin? nepabeidza runat, jo taja bridi veselas udens straumes krita uz dego?ajiem koku vainagiem un tuvuma eso?ajiem cilvekiem. Debesis pacelas tvaika stabs. Acumirkli nodze?ot uguni, lietus beidzas tikpat pek?ni, ka bija sacies, atstajot aiz sevis dego?u smaku, asus dumus, kas izplatijas par paroglotu mizu, un apmulsu?us, apmulsu?os cilvekus.