Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

– Ja. Mes ar teti esam lieliski cilveki. Bet vin? ir laipnaks un pacietigaks par mani. Jusu draugam ir paveicies ar savu priek?nieku.

– Tikai liktena davana.

– Ej atvadies no sava drauga un iesim uz manu kabinetu. Es jums iedo?u ligumu. Iepazities. Un rit pulksten devinos tu ieradisies biroja, ja viss ir kartiba.

– Tu esi slims?

– Ja. Ik pa laikam man vajag medmasu. Tapec jus man iedosiet IV un injicesiet manu skaisto dupsi, kad tas bus nepiecie?ams.

– Es nesaprotu, vai jus jokojat? Runajot par darbu, kad bez visa pareja es tavu tevu tikko nosaucu par dupsi? Nopietni?

– Devindesmit devini procenti cilveku ienist savu priek?nieku. Vadiba ir kungi, padotie, butiba vergi. Butu divaini, ja cilveku, kur? padara tavu draugu traku, nesauktu par kazu. Es negaidu, ka tev patiks mans tevs vai es. Man vajag cilveku, kur? labi veiks vinam uzticetos uzdevumus un panes manu tiraniju. Un tas, ko vin? par mani doma, mani neinterese. Man nav svarigi, vai vin? met ?autrinas uz manu fotoattelu, kad vin? parnak majas, vai uzzime manas acis. Vini jums nezvanija nevis tapec, ka jusu biografija atrada kaut ko sliktu. Tikko ceka aizkavejas. Ja es nebutu tevi ?eit satikusi, vini tev butu rit piezvaniju?i. Tas ari viss, ej atvadities no sava drauga. Es gaidu tie?i minuti.

* * *

Tiklidz es apsedos Krotova automa?inas aizmugureja sedekli, vin?, neslepdams savu naidigumu, ar riebumu saka skatities uz manu dzemperi.

– Ta ka lielaka dala cilveku lasa ar dupsi un nepabeidz lasit ligumu, es jums pateik?u uzreiz. Jums ligums ir individuals. Taja ir piezime par apgerbu un apaviem. Majas tadus neglitumus var nesat, bet mana darba ne. Jums ir puse dienas, lai dotos iepirkties un nopirktu sev videja papeza kurpes, svarkus, bluzi un apak?velu. Un dariet kaut ko ar saviem matiem. Man nepatik vecmaminas maizite. Tikai viens apgerba komplekts, viss parejais bus uz uznemuma rekina. Ja neizdosies, ligumu neparakstisim. Jus biezi pavadisit mani uz sanaksmem, tapec man ir svarigi, lai jus izskatitos pilnigi jauns. Un lai tava gaume atbilstu manejai. Tapec, ludzu, meginiet rit sevi paradit ar cienu. Kadi jautajumi?

– Ja. Vai tu mani izgerbsi? Kapec man vajadzetu pirkt apak?velu?

– Ja meitene valka skaistu kru?turi, ko tas vinai dod? – tur ir debilo jautajumu meistars. – Piecas sekundes.

– Ceri atrast virieti?

– Vairak.

– Vai virietim dod ceribu, ka sievietei ir krutis? – dzirdu ?ofera atklatos smieklus, bet Krotovs nesmaida, bet trok?naini izelpo.

– Vin? dod parliecibu, Snezana Viktorovna.

– Protams.

– Es aizmirsu par saviem nagiem. Veiciet manikiru ?odien. Laka nav spilgta. Ja galu gala man viss atbilst, visu musu darba laiku jus nelamasieties un zadzibas nebus. Vai tu mani saproti?

– Sapratu.

Atliku?o celu lidz birojam braucam pilniga klusuma. Joprojam klusedams, vin? pasniedz man ligumu un sausi atvadas, velreiz atgadinot, ka jalieto hormoni. Nenormali.

Izeju ara un apstajos, redzot lietu. Tikai ?i man vel pietruka. Bet viena lieta mani noteikti iepriecina: Krotovs nopietni nolema mani pienemt darba, un vin? mani neatzina. Un tam, ka vin? mani redzeja “darbiba”, nav nozimes.

– Kapec tu tur stavi? – nodrebeju, kad aiz muguras izdzirdu pazistamu balsi. Tatad tas, ka list, vinu neuztrauc? Rets idiots.

– Uzmini tris reizes?

"Tu vel nestrada pie manis, tapec es varu spelet mine?anas speles ar jums." Starp citu, pierodiet uzreiz atbildet uz uzdotajiem jautajumiem, nevis man jautat.

– Es gaidu lietus, ja jus nesaprotat, Daniil Leonidovic.

– Jus nevarat gaidit. Tas ir vismaz lidz septiniem vakara. Jaskatas prognoze. Ta bus ari jusu atbildiba.

– Vin? lidoja.

"Bezatbildigi," Krotovs neapmierinati saka, atverot lietussargu.

Sekunde, un vin? jau devas leja pa kapnem, nepiedavadams man ne stavet zem vina, starp citu, liela lietussarga, ne pavizinat. Bet normals cilveks ta daritu. Lai gan, par kadu normalu es runaju?

Tas, ko es noteikti negaidiju, bija tas, ka, nosedinajis savu karalisko dupsi uz automa?inas aizmugureja sedekla, vin? atvers logu un… paminas man ar pirkstu. Iekost, dupsi. Nokapju pa kapnem un nogriezos uz autobusa pieturu, neskatoties uz lietu. Galu gala tas nav cukurs. Es neizkusi?u.

Vai es gaidiju, ka pietura Krotova ma?ina man blakus paleninas? Ne. Tas nav saimnieka bizness skriet pec verga.

– Iekap ma?ina, stulbi. Tas ir pasutijums.

Tikai nezaude savaldibu. Vienkar?i nezaudejiet savaldibu… dzili ieelpojiet un lenam izelpojiet. Negribigi apsezos aizmugureja sedekli. Tagad Krotova skatiens ir vel pretigaks.

–Tu pedeja laika esi edis? – Ak Dievs…

"Nesaki man, ka uzaicinas mani est."

– ?ada forma? Vai tu esi traka, mat? Man nepatik, ja mana apetite ir sabojata. Un es jums uzdevu jautajumu, atbildiet uz to un neuzdodiet vairak jautajumu.

"Es ?odien vel neesmu edis," es atbildu, saspiezot rokas dures un parsteidzo?i atturigi.

– Nu, tas ir lieliski.

Vai tas ir kaut kads smalks majiens, ka es nevaru est, jo man ir liels dibens? Tacu nav vele?anas vinam ?adu jautajumu uzdot. Atkal braucam pilniga klusuma un tikai tad, kad apstajamies pie medicinas punkta, tas man uzausa.

"Pastastiet administratoram manu uzvardu un sakiet, ka tas ir no manis," vin? pastiepa savu lietussargu. – Nac, nesamaziniet atrumu, Snezana Viktorovna. ?odien jums vel ir daudz darama.

4. nodala

Klinika mani ne tikai sodija ar navessodu, bet ari tagad esmu ?oketa par apgerbu cenam veikalos. Es neatceros, kad pedejo reizi to pirku. Nu, varbut pirms cetriem gadiem, kad Vera mani savaca. Vinai nebija drebju mana izmera, tapec man bija jaiet uz tirgu un janoperk vismaz kaut kas, kas man neder. Neskatoties uz to, ka man bija gandriz astonpadsmit, es sveru, ka izradijas, ekstremi, pec Veras teikta, cetrdesmit kilogramus.

Naudas tere?ana jaunam lupatam bija ne tikai pilnigi nesapratiga, bet ari nevertiga. Pec tam citu cilveku lietas kluva par musu glab?anu. Jau tad, kad saku pienemties svara, slaucot vinas virtuve visu labo un slikto, es saku valkat vinas drebes. Un tagad, kad esmu pienemusies svara par gandriz trisdesmit kilogramiem, vinas mammas drebes man erti piegul. Es taja jutos erti un omuligi. Man patik taja but neredzamai.

Un tagad, papildus tam, ka jutos mezonigi aizkaitinata par cenam, mani parnem ari bailu lavina, ka nevare?u ?o valkat. Ja es pat kaut ka varu iedomaties valkat kurpes, tad svarki un kleitas izraisa nevaldamu paniku. Vai tie?am es deg?u uz ?adas banalitates?

– Ver, iesim uz Aprashku. Tas vispar nav risinajums. Pat ja es dabu?u visus savus krajumus, man nepietiks.

– Ne. Tadi dup?i uzreiz jutis, ka drebes iegadajies tirgu. Vin? tevi parbauda. Tapec tai jabut augstas kvalitates. Vienu reizi, Sneza. Mums jabut pacietigiem. Tas ir ieguldijums jusu nakotne.

Jums vajadzetu taja ieguldit. Tapec es pretendeju uz ?o amatu. Pat ja es nespe?u nodarit nekadu launumu ?im dupsim, daudz naudas mani apmierinas. Vera spitigi doma, ka esmu izvelejusies pareizo celu un no savas caulas izgajusi cilvekos, beidzot iegustot prestizu darbu. Man bija vienalga par ?o prestizu. Mans merkis ir likt vinai justies labi. Vismaz aizvediet vinu uz jurmalu un dabujiet zobu implantus. Un tad viss parejais.

Tagad, kad vinas mate ir mirusi, lai cik ciniski tas neizklausitos, mes jutamies labak. Jums vairs nav japavada viss laiks ar vinu. Rupes par gulo?u cilveku, ari radinieku, kur? nekad vairs nebus tads pats, un pat ar maziem finan?u lidzekliem, ir arkartigi gruti. Man ka cilvekam no malas tas bija loti nogurdino?i, nemaz nerunajot par Veru.

Piever?u skatienu rudzupuku zilajiem zimulu svarkiem un taja bridi saprotu, ka ta nav man jagerbjas.

– Nopirksim tev ?is krasas kleitu? "Zem tavam acim," es pek?ni ierosinu Verai.