Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

– Man to vairs nevajag.

– Runajot par?

– Cetrdesmitgadigas skumjas sievietes tiek norakstitas luznos. Viss jau sen ir apaudzis ar sunam, ne viens vien mezsargs to nevar izdomat.

– Kur? to teica?

– Par jusu darba deveja skumjo tanti. Un es runaju par sunam. Ta es rakstiju iepazi?anas portala.

– Kads vel iepazi?anas portals?

"Parasti," es negaidiju, ka Vera izlems par ?adam mulkibam. Mes dzivojam normali kopa, kapec cits puisis?

– Uh, kapec tev to vajag?

– Kapec tad tev vajadzetu? Starp citu, butu jauki pieregistret ari tevi, lai varetu parunaties ar puisi datora otra puse. Neviens tevi nepieskaras, neviens tevi neredz. Kopuma tam ir savs ?arms. Var atnemt savu dveseli, aizsutit kadu elle, iedomajoties vina vieta savu Krotovu.

– Vin? nav mans un… klausies, man tikko ienaca prata, kapec tavejam ir cits uzvards?

– Dro?i vien mainija.

– Var but.

– Lai gan, pagaidi. Mana, nevis Lenija,” Vera neizpratne saka, sniedzoties pec baltas zida bluzes bez piedurknem.

– Tatad vin? mani pievila, un vini nav radinieki.

– Vai ari vin?, piemeram, vinu adopteja. Lai gan, kada starpiba, tie ir divi ezeli, tie ir divi ezeli Afrika, un tas, vai tie ir asinis vai nav, nav svarigi. Ej pamegini,” skatienam nokritot uz Veras rokas eso?ajiem svarkiem, smirdona noskanojums noslid zem nulles.

– Nevar.

– Labi, atskanosim velreiz. Papezu kurpes, bluze, jaka un bikses.

– Man patik labak. Vienkar?i iedodiet man garu jaku, lai segtu manu resno dupsi.

– Ne. Pat nedoma. Labi, tas ari viss, ej un izmegini ?o. Pagaidam panem?u apak?velu un sominu.

– Kapec soma? Vin? par vinu nerunaja.

– Un kas? Vin? vispar nerunaja par aksesuariem, tacu tas nenozime, ka jums tos nevajadzetu iegadaties. Nac, kustini savus rullus.

* * *

Majas atgriezamies velu vakara un, protams, par kadu liguma lasi?anu nevar but ne runas. Saliku?i nagus relativa kartiba, mes kritam miru?a miega.

Vai esmu apmierinats ar savu atspulgu spoguli? Ja. Tum?i zilas bikses un jaka kopa ar baltu bluzi der ka cimds. Un ja, jaatzist, ka papezu kurpes izskatos pavisam savadak. Apavi, divaina karta, ir erti.

Es ierodos biroja divdesmit minutes devinos. Un es neesmu pirmais. Tiklidz es eju garam apsardzes postenim un nonaku uznem?anas zona, Krotovs iznak no kabineta ar neapmierinatu seju. Nu, tas ari viss, nekada kaitejuma vinam, bez zobu implantiem, bez atvalinajuma jura. Vin? jau ir launs, tapec es vel neesmu izpildijis vina prasibas. Lai gan, jaatzist, vin? neskatas uz mani ar riebumu ka agrak. Vin? pat parstaj saraukt pieri.

"Labrit," es joprojam dzirdami saku, skatoties uz to, ka Krotovs pienak man tuvak. Vin? stav gandriz man blakus un vina skatiens apstajas pie maniem matiem. Tur nav staru. Vera man uzbura stingru, bet skaistu frizuru.

Bet tad vin? iet man apkart un nostajas man aiz muguras. Piever?u skatienu vina atspulgam spoguli un saprotu, ka Krotovs skatas uz manu dibenu. Tik neizpratne. Un vina sejas izteiksme uzreiz mainas. It ka vin? tikai tagad saprastu, ka es neizpildiju vina nosacijumu. Vin? sarauc pieri vel vairak.

"Diena nav gajusi labi kop? sudiem, un ?eit jus pielej ellu ugunij." Ko es teicu par apgerbu?

– Esmu gerbies ka tipisks biroja darbinieks. Bikses ir praktiskakas. Tie nav dzinsi. Ludzu, vai es varu valkat bikses, nevis svarkus?

Tagad ka vin? man atsutis tris vestules. Bet ne, vardu vieta vin? panem manu roku, kas man uzreiz liek to vilkt prom, bet es nelokami izturu, kamer vin? apskata manus reanimetos nagus.

– Esmu arkartigi parsteigts. Ja nebutu bik?u, man nebutu par ko sudzeties.

"Es priecajos, ka esmu tev vilies," es joprojam atvelku roku. – Es domaju, ka es aizmirsu dalu “ne”.

– Vina aizmirsa.

– Nu, vai varam iztikt bez svarkiem?

– Kad tu mani kaut kur pavadisi, tev tomer bus javelk kleitas – nu, maza uzvara. "Nac ?urp," vin? stumj mani uz stikla galda pusi. – ?i ir tava darba vieta. Man vel nav laika apspriest jusu pienakumus un ligumu, bet neterejiet savu laiku. Izpeti manu grafiku. Mans biju?ais paligs naks ?eit desmitos un runas ar jums. Nac man sekot.

Nolieku somu uz galda un sekoju Krotovam, visticamak, uz atputas istabu.

– Es milu svaigi pagatavotu kafiju, nevis no automata. Vai man vajadzetu pagatavot kafiju turka uz plits biroja? Tas ir kaut kas divains. – Specigs, ar nedaudz piena. Ja pek?ni nav neka salda, jo aizmirsat man nopirkt vai beidzas, tad ar vienu karoti cukura. Bet labak ir parliecinaties, ka saldums nebeidzas. Protams, izdevumus sedzu es pats.

– Kas isti ir salds?

– Visu. Siera kukas, ekleri,” vin? ietur pauzi, skatidamies man apkart. Apstajas uz mana dibena. – Kanela rulli?i, kads dupsis. – Ar krejumu.

– Un kucinas?

– Un ari vini. Kopuma es milu visas ceptas preces un saldumus. Iznemot Sverdlovskas maizi. Sausa,” vina pieliecas man nedaudz tuvak.

"Sausa," es apstiprinu, sperot soli atpakal.

– Vai tev gar?o maizites? – Nu, pagaidi, tagad es iesplauju tava kafija.

– Dievinu. Bet tagad, ka es saprotu, ?eit nav saldumu.

– Tu pareizi saproti, tatad ar vienu karoti cukura. Uzbrucejs, Snezana Viktorovna. Parsteidz mani ar gardu kafiju.

– Kapec man ?kiet, ka, ja visas Krievijas ?efpavars mana vieta tev uzvaris kafiju, tu vienalga teiksi, ka ta ir slikta?

"Kad ?kiet, tad ne?kiet," neslepjot smaidu saka Krotovs, satverot durvju rokturi.

Pagatavot kafiju turka nav problema. Bet ka isti lutinat tadu cilveku ka Danecka, vina mate Leonidovica, ir problema. Lai gan, ja ta padoma, vin? nevar vadit savu biznesu pec noteikumiem. Nu, cilvekiem tada vecuma nav tik daudz naudas.

Tas nozime, ka man pamazam jaiegust vina uzticiba un… vai nu jaatstaj vinu bez ka, nopludinot konkurentiem kadu svarigu informaciju, par ko ari man ar laiku bus janoskaidro, vai pat janodod policistiem par kadu netiribu. nelegali darijumi. Pa to laiku… tikmer varat vienkar?i iesplaut kafija.

Ieleju kafiju kruzite, izbaudot dzeriena aromatu, un tie?i bridi, kad gatavojos splaut, kada roka atpu?as uz mana vidukla. Viegli saspiez. Un tad es to dzirdu pie auss.