Tu esi mana vājība

– Migracijas dienestam tas ir vienalga, vini vienkar?i velas sanemt papiru......

– No darba?

– Ja, vai vel viens iemesls, kapec es turpinu ?eit palikt… Tapat ka lauliba.....

– Es jums lidzjutos, Irina, bet tas jums nav beigas… Paskatieties uz mani, es ceru, ka klus vieglak....

– Tas nebus…

– Nu… Paldies par jusu zelumu.....

– Un es atbalstu jusu…

Henrijs rugti pasmejas, acu kaktinos paradas grumbinas. Es pek?ni saprotu, ka vin? vairs nav jauns virietis, tikai labi izskatas.

– Visu to labako, Irina…

– Un jums.

Henrija ekstremitates smagi kustas, Henrijs dodas uz izeju, un es atgriezos zale. Bet vin? mani sauc.

– Irina!

Es iznaku koridora un, uzlikusi rokas uz gurniem, ieskatos sava jauna pazinas gai?ajas acis, kas spid pat pustumsa.

– Ko darit, ja tu precesies.

– Un sanemt piecu gadu celo?anas aizliegumu par viltotu laulibu? Un ka es tik isa laika atradi?u viltus viru… Nav iespejams.

– Ko darit, ja jus vinu jau esat atradis?

– Ko jus ar to domajat?

– Apprecies ar mani… Es nevaru piecelties, man zel… Bet… Es nevaru pielaut, ka tava vieta sabruks ka mana.

– Vai tas ir joks? Vai ?kads tevi sutija?

– Varbut pati providence… Padoma, es esmu prom no ?im sienam cetrus gadus, un es nekad neatgriezi?os… Bet mes tikamies.

– Atvainojiet, tas ir traki… Tas nedarbosies.

– Izlemiet atri, citadi es driz nokriti?u un jums naksies mani vilkt leja pa kapnem… Tatad? Vai tu piekriti?

– Ja! Ak, es piekritu, Henrijs.

– Tad jums vajadzetu pierakstit manu talruna numuru....

Aizmirstot par sapem kaja, es metos pie telefona un ar trico?iem pirkstiem ievadiju Henrija numuru.

Atvadoties vin? ar smaidu saka.

– Labak vai sliktak?

– Kamer nave mus ?kirs," es atcirtu, nespedama savaldit smaidu.

2. nodala: Eriks

Pec izrades ieeju gerbtuve un, sezot kresla, berzeju potiti.

– Tu ?odien neesi sava labakaja forma, Irina. Kas ar tevi nav kartiba? – Chiara, mana rudmataina kolege, vienmer iebaz degunu manos darijumos.

– Tas ir tikai islaicigas grutibas," es izvairigi atbildeju. Es negrasos runat par savu personigo dzivi darba. Pieredze mani ir parliecinajusi, ka darbs ir darbs, un aiz teatra sliek?na nedrikst but nekadu personisku attiecibu.

– Ielieciet tai ledu, citadi ta vel vairak uzbriest," vina kolegis diskreti saka un atgriezas pie sava uzvalka aizdares.

Stella ielauzas gerbtuve, atlaizot uz galvas uzpitu blondu pu?ki. Vinas blondas cirtas izple?as uz pleciem, lampu gaisma zeltaini mirdzot.

– Vai jus to dzirdejat? Eriks algo trupu? Es grasos meginat, – vina saka ar pa?apmierinatu skatienu, it ka jau butu nokomplekteta.

– Tas iekarojamais bastards visus kandidatus izlaiz cauri gultai… Un ne tikai meitenes…, murmina Kjara, micidama no pucu kurpem apsartu?as kajas.

– Un es neiebilstu, ja mani ari ielaiz vai, vel labak, atstaj tur ilgak. Vai jus redzejat vina dibenu? Vau, tas ir kaut kas.

– Par ko mes runajam? – Es vienkar?i esmu pieticigs.

– Eriks Larsens, vispieprasitakais horeografs ?tatos. Vin? parcelas uz Lielo abeci no ?Losandzelosas un tagad pienem darba skatuves maksliniekus." Stellas vaigi kluva purpuraini, un vina izskatijas gatava jebkurai skatuvei ar ?o virieti.

– Kad notiek noklausi?anas? – Es pajautaju, cen?oties neizradit lielu interesi. Redzeju, ka Stella ir saspringta, bet man bija vienalga, vina pati bija atveru?i muti, tad nu dzirdesim.

– Diena pec ritdienas. Vai tu gribi doties? – vina ironize, izliekot lupu liniju, it ka butu parliecinata, ka es neizture?u parbaudijumus.

– Kapec ne? – Es paraustiju plecus, atturedamies paradit savas patiesas emocijas.

– Kas ar ?o vietu nav kartiba? Nauda ir laba.

– Kas ar tevi nav kartiba? – Pazistamais metals mana balsi atskaneja gaisa. Blondine nedaudz vilcinajas, bet nolema, ka sirsniga atbilde vinai nekaites.

– Zini, Irina, ne visi ir tadi ka tu. Es negribu dejot lidz septindesmit gadiem ka Pleseckaja. Musu vecums ir iss, ja, pec parastu cilveku standartiem tu esi jauna, 21 gadu veca, bet baletam tu driz klusi par veciti.

– И? – Es joprojam nezinu, ko vina grib pateikt.

– Es mekleju virieti, stulbu, man bus 25 gadi. Mums ir tikai pidi?i, tumsa var dzirdet, ka vini ?nauc pa sturiem. Nav ko kert.

– Es domaju, ka jus velaties stradat ar kadu slavenu horeografu.

– Ak, ja, es vinam to izdaritu, – vina izteiksmigi parlaida meli pari vaigam, un Kjara aizsmejas. – Es to sapratu. Labu veiksmi ar to. Bet es gribetu pameginat ?kaut ko jaunu. Mes ?eit esam neoficiali, tapec varbut es varetu dabut kadu darbu ar atbilsto?iem papiriem.

– Kam tas ir svarigi, – Stella smejas, vinai bija pilnigi vienalga par manam imigrantu problemam.