Tu esi mana vājība

– Nedomajiet, ka es esmu ?kads biznesmenis. Vienkar?i ir kads, ar ko es laiku pa laikam konsultejos," Henrijs ?kita uzjautrinats par manu parsteigumu.

– Atvainojos, man ir tik neerti. Es domaju, ka mes vienkar?i aiziesim uz domi vai mera biroju, parakstisimies un busim ar to gala. Ta ir slikta ideja, atvainojiet, varbut mums nevajadzetu…

– Irina, es neuzstaju… Bet tikai klausies mani, – vina miers apvij mani ka maigs makonis, es tik loti velos uzticeties ?im cilvekam, jo man ?aja aukstaja, nezeligaja pilseta neviena nav.

Pirms vin? sak, vin? dzili ievelk elpu:

– Miopatija nerodas vienas nakts laika. Man pagaja ilgs laiks, lai saprastu, kas ar mani nav kartiba. Reiz es nokritu savai partnerei, bet vina nebija smagi ievainota. Tad es nevareju veikt pat vienkar?u atbalstu. Un pamazam saku pamanit, ka visvienkar?akas kustibas ir apgrutinatas. Lidz kadu dienu, pieceloties no gultas, es nokritu. Bet ziniet, ja man butu bijusi vismazaka iespeja, es butu vinu satveris un nekad vairs nepalaistu.

Es iesmurk?kinaju un noslauciju neveletu asaru.

– Tev ir iespeja, Irina, turies pie tas.

– Es tikai… Kapec jus to darat? Kas tev no ta iznak? – Es nevareju noticet, ka man varetu tik loti paveicies. Vin? uz dazam sekundem kluse.

– Jus zinat. Es jau sen neesmu juties ka ?alfa tevin?. Tapec ?i interese ir tiri savtiga. Es izglab?u skaisto princesi, klu?u par varoni… Un varbut vina mani iemiles.....

– Henrijs…" Es nezinu, ko atbildet uz ?adu klaju flirtu.

– Tas ir joks, tikai joks," vina balsi ir jutama neveikliba.

– Es gribu atmaksat tev par ?o… pakalpojumu," man negribas vienkar?i izmantot vina laipnibu.

– Man ?kiet, ka man ir ideja. Vai tu ?obrid esi brivs? Vai jus varat ierasties pie manis?

Neraugoties uz manu vajumu un trico?ajam rokam, es zinaju, ka man tas ir jaatrisina pec iespejas atrak. Par Erika darbu dro?i vien nevareja but ne runas, nemot vera vina parbaudes laiku, bet Henrijs ?kita, ka vin? varetu palidzet.

– Ja, es esmu brivs. Dodiet man adresi.

Henrijs dzivo Upper East ?Side, klusa, respektabla rajona netalu no Centrala parka. Sava ?Nujorka pavaditaja gada es ?eit pat nebiju bijusi. Man likas, ka apkartejie cilveki radis uz mani ar pirkstu un murminas kaut ko lidzigu: "Luk, tie drankigie imigranti…" Tacu divaina karta ta nenotika; kada simpatiska veca dama ar biglu uz pavadas man pasmaidija, atklajot zobus, kuru vertiba bija aptuveni mana gada alga.

Eriks dzivoja senatniga divstavu maja, un es uzreiz sapratu, kada veida maja, jo taja bija elektriskais lifts. Kad esi invalids, apkart eso?o kapnu skaits klust nesamerigs. Man no lidzjutibas saspieda sirdi.

"Tas ir briesmigi, dejotajam zaudet kajas ir lidzvertigi navei."

Es satriecos, iedomajoties, ka tas varetu but noticis ar mani.

"Fu, lidojiet, lidojiet, nevienam netrapiet."

Prata ienaca kads teiciens no Maskavas bernibas pagatnes.

Es izgaju uz skaistas verandas un apnemigi nospiedu zvana pogu. Ar raksturigu pikstienu durvis atveras. Iek?puse bija vess un dregns, pa krasainiem stikla logiem istaba iepluda gaisma.

"Gluzi ka kinoteatri…" – Es domaju, meginot izdomat, kurp doties talak.

Balss ?no talienes naca man paliga:

– Irina, es esmu ?eit. Atvainojos, ka neesmu ?eit, lai tevi sveiktu, ?odien esmu mazliet atpalicis.

Es aizgaju pie balss un atradu Henriju, kur? sedeja ratinkresla dzivokla aizmugure.

– Sveiki…

– Tagad mes varam paspiest roku, – vin? pasmaidija un izstiepa plaukstu, un es to sirsnigi paspiedu, un man kluva silti. Kad tu dzivo viens, tev pietrukst vienkar?as cilveciskas tuvibas.

– Vai man jums vispirms nopirkt tasi tejas?

– Paldies… Ar prieku," esmu vinam tik pateiciga, ka vin? mani neapgrutina jau ta delikata situacija.

Henrijs man pagatavo nesaldinatu zalu teju, tas ir tik jauki, kad cilvekam nav jaskaidro, kapec nelieto kofeinu un cukuru.

– Tatad, Irina, jurists palidzes mums noformet musu attiecibas, savakt nepiecie?amo dokumentu paketi un palidzes mums iziet interviju, lai parliecinatu migracijas dienestu par musu jutu patiesumu.

– Ak… Tas ir sarezgiti, – es nolaidu galvu uz galda un sajutu, ka man sap deguns, un man gribejas raudat no bezpalidzibas. – Tu esi tik laipns pret mani… Ko es varu dot tev preti? Man, protams, ir nauda, bet, ka izskatas, – es aplavu ar roku grezno majokli. – Jums nav vajadziga nauda.

Henrijs griez pirkstos auduma salveti, savijot to ka znaugtu.

– Irina…

– Ja…

– Es grasos ?kaut ko pateikt, bet, ludzu, nesteidzieties parak sasteigti…

– Labi," es piekritu, bet no piepules man svist mugura.

– Ilgu laiku man bija medmasa, polu sieviete varda Zofija. Brini?kiga sieviete, lai muzigais muzs atdusas vinas dvesele. Vina mani pameta, mus visus, pirms apmeram trim nedelam. Sirdslekme, – vin? saspieda lupas un paskatijas pa logu, cen?oties aizbiedet asaras. Es delikati atmetu skatienu. – Lai nu ka, kop? ta laika esmu briesmigi vientula. Brivpratigie un socialais dienests man loti palidz, uzkop?ana atrisina manas tiri?anas problemas, es nemirstos bada ar sutijumu palidzibu. Bet man ?ajas sienas pietrukst dziva cilveka....

– Es bu?u eskorts? Tas nav iespejams," es biju sa?utis un aiztureju elpu.

– Ko jus domajat… Zofijai bija se?desmit gadu, vina noteikti nepildija ?o lomu. Bet mes ar vinu dazkart sarunajamies stundam ilgi. Virietim vajag virieti, Irina.

Atceros savus vientulos vakarus, kad izmisuma gribeju gausties pa atverto logu.

– Es lieliski saprotu, Henrij… Vai tu gribi, lai es parvacos pie tevis?

– Ja, ja tas ir iespejams…

– Bet es baidos, ka nespe?u samaksat iri par tik greznu dzivokli.

– Ak, ne, par to nevar but ne runas. Tu busi mans viesis.

– Kads ir akis? Es nesniedzu seksualus pakalpojumus, ja kaut ko.....

– Tev tas nav jadara, tam ir apmaciti cilveki," Henrijs megina noslept smaidu, tacu vinam tas ne parak izdodas. Vin? uzvirza uzacu un pasmaida mutes kaktinu.

– Ak, Dievs…" Es ar rokam aizsedzu seju. Ka meitenei, kas uzaugusi cita realitate, man tas viss ?kiet mezonigi un divaini. – Tu esi svets virs, Henrijs.

– Es esmu tikpat talu no svetuma, cik Elons Masks no Marsa.....