No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

No milestibas lidz naidam… un atpakal
Edgars Auzin?

Pirma milestiba – ta ir tik gai?a, godbijiga, iekarojama, un to var sagraut viens neuzmanigs parkapums. Ka pardzivot nodevibu un noticet, ka ar to dzive nebeidzas? Ka palikt dzivam, kad sirds ir saplesta? Otra milestiba ka liktena davana, kas palidzes sadziedet bruces uz sirds un liks noticet, ka laime vel var but. Tacu atkal viens neuzmanigs parpratums iznicina visu, ko musu varone tik rupigi glabaja sava atdzimu?aja sirdi. Un ka pardzivot jaunu nodevibu? Un ka noticet, ka pec kartejas nodevibas dzive nav beigusies?

Edgars Auzin?

No milestibas lidz naidam… un atpakal

1. nodala.

– Mans mazais piliens, es jau sen gribeju pateikt, ka es tevi loti milu! Es tevi tik ilgi mekleju, tu esi vieniga, kuru es gribu milet! Tu kluvi par manas dzives, manas pasaules, gaisa jegu. Precies ar mani?

Igors iznema no kabatas cerinu krasas samta kastiti un pastiepa to uz atvertas plaukstas.

– Pilenit, es tevi ludzu, iepriecini mani. Es apsolu, ka bu?u tev labakais virs pasaule. Jus nekad to nenozelosit, kad mes apprecesimies.

Meitene apmulsuma sedeja sarkana, nepaskatidamas no galda. Vinai ?kita, ka visi restorana apmekletaji skatas uz viniem, rada ar pirkstu un smejas, kas vinai radija tik lielu velmi klut tik mazai un neredzamai. ?aja laika pie galda tuvojas divi viesmili sniegbaltos kreklos, taurinos un melnas bikses. Viens rokas tureja milzigu sarkanu rozu pu?ki, otrs ?ampanie?a spaini. Pec Igora zimes vini nolika ziedus iepriek? sagatavota vaze un spaini ar ?ampanieti uz galda un apstajas pie galda gaido?as pozas. Virietis viniem pamaja ar galvu, viesmilis panema ?ampanie?a pudeli, ar mikstu popsienu to atvera un graciozi ieleja burbulojo?o dzerienu glazes. Igors turpinaja turet kastiti plauksta un skatities uz meiteni, saspringti gaidot vinas atbildi. ?aja laika viniem tuvojas vijolnieks, kur? saka spelet loti maigu melodiju ar tadu entuziasmu, it ka pati vijole dziedatu par kaut ko personisku.

Meitene bija gatava izkrist pa gridu. Vina nebija tam gatava, kad Igors ?odien vinu uzaicinaja uz restoranu. Un vinas apgerbs restoranam isti neatbilda ?im bridim – vienkar?a tum?i zila kleita ar augstu apkakli, rotata ar aditu apkakli, tadas pa?as aditas aproces uz garam piedurknem, vecas vienkar?as melnas kurpes ar zemiem papeziem. Vina tie?am negribeja ?eit nakt, bet virietis vinu pierunaja. Un tagad vina sedeja pie kada izskatiga virie?a darga uzvalka, sniegbalta krekla, uz kuru sanis skatijas visas restorana brivas sievietes, kuras acis vareja lasit: “Un ko vin? atrada ?aja kalna. ? Es esmu vinas labaka."

– Pilite, man ieteica vienu restoranu, es gribu ar tevi tur aiziet, parbaudi, vai mani “reklamdeveji” nemelo. Mes vienkar?i paedisim pusdienas, neuztraucies, tu esi visskaistaka,” virietis teica, apskaujot meiteni ap vidukli.

Kad vina piekrita, vina pat neiedomajas, ka Igors, vinas virietis, ar kuru vina satikas gandriz gadu, vinu bildinas. Un tagad vina sedeja ar sarkanu seju no sajusmas un ?oka un baidijas kusteties. Un aiz loga mezonigi ziedeja abeles un cerinu krumi, ?upodami zarus vieglaja veja, it ka pierunadami meiteni piekrist priek?likumam.

– Pilenit, vai tu esi pret to? – virietis kluva noraizejies, kad vinas kluse?ana ievilkas.

Aiz sajusmas vina nespeja atbildet, meginot norit saspringto vardu kamolu, vina vienkar?i piekrito?i pamaja ar galvu.

– Mila, vai es pareizi sapratu, ka tu piekriti?

Vina velreiz pamaja ar galvu, sakosdama lupas tik stipri, ka baidijas, ka iekodis tas, lidz tas noasinos. Virietis atvera kastiti, iznema no tas skaistu gredzenu, panema meitenes roku un uzlika vinai uz pirksta. Un ?aja laika pie kaiminu galdiniem sedo?ie apmekletaji, kas aptuveni piecas minutes veroja notieko?o, saka aplaudet, kas meitenei lika vel vairak nosarkt. Tikai pec desmit minutem, kad viesmili un vijolniece bija pametu?i savu galdinu un parejie bija atgriezu?ies pie sarunam, vina speja paskatities uz virieti, kur? ar saspringtu uzmanibu un ceribam raudzijas vinas seja.

– Pilenit, tu esi sarugtinats? – jautaja Igors.

"Ne," vina pakratija galvu, "tas viss ir tik…negaiditi."

– Kapec, Pilenit? Vai tie?am gada laika, kad esam kopa, neesi redzejusi, ka esi man loti mila? Es tik ilgi gaidiju tadu meiteni ka tu un loti velos, lai mes klutu par gimeni, es tevi loti milu. Tikai ticiet man, es mile?u un rupe?os par jums. Nu, vai tu piekriti klut par manu sievu?

"Piekritu," vinai beidzot izdevas atrast speku smaidit. "Tikai es veletos, lai jus noteikti satiktos ar maniem vecakiem un lugtu viniem manu roku." Man tas ir loti svarigi.

Vinas dvesele ziedeja pavasaris, simtiem vecais ledus, kas bija spiedis vinas sirdi, bija izkusis, vina gribeja milet un but mileta. Bet vina lidz pa?am beigam joprojam neticeja, ka ?is virietis vinu mil, un noteikti nedomaja, ka butu gatavs vinai bildinat. Pirms tas dienas vini nekad nebija runaju?i par savam jutam. Vina uztvera vina skatienus, bet pat nevareja iedomaties, ka vin? pret vinu jut kaut ko vairak neka tikai draudzibu.

Kop? skolas laikiem vina neticeja, ka varetu atrast virieti, kur? vinu miletu, dzives stunda vinai bija parak sapiga. Kapitolija nekad nav uzskatijusi sevi par skaistuli, kas spej iekarot tadu virieti ka Igors. Vina redzeja, ka sievietes uz vinu skatas, zinaja, ka daudzi veletos ar vinu klut tuvaki, tacu vin? nez kapec izvelejas vinu. Vinas dvesele ielauzas ?aubas un taja pa?a laika vina bija laimiga. Vina bija vinu nelaimigi milejusi ilgu laiku. Un Kapitolijai ?kita, ka visas vinu tik?anas Igoram neko nenozime, ka vini ir tikai labi draugi un nav jegas uz kaut ko vairak ceret. Un tagad vinas sirds puksteja ceriba, ka vina bus laimiga.

***

Kapitolija satika Igoru darba un skola. Vasara skolas direktore Svetlana Vasiljevna vinai atzvanija no atvalinajuma uz darbu.

– Kapocka, musu sponsori nolema veikt nelielus remontdarbus dazas klases, tostarp jusu, pirms macibu gada sakuma. Naciet, ludzu, mums ar jums japarruna sienu krasa, un ir vel citi sikumi. Jus ari kaut ko teicat par dazam iekartam un plauktiem. Tatad, kamer ir iespeja, mums tas viss ir jaatdzivina, preteja gadijuma, kad musu sponsori dak?is vairak. Tiekamies skola rit pulksten 10.

Skola, kura vina stradaja, celta pagaju?a gadsimta piecdesmitajos gados, un vinas birojs nebija renovets gandriz kop? skolas nodo?anas ekspluatacija. Reizem berniem no griestiem krita apmetums, krasa gabalos lidoja no sienam, un logu ramji bija tik sausi, ka no plaisam nepartraukti naca caurvej?. Neraugoties uz to, ka regionala pilseta, kura tagad dzivoja Kapitolija, atradas Krievijas dienvidu regiona, ziema joprojam bija diezgan auksts, un vinai un studentiem nacas ietities siltas drebes. Ja citas klases dazkart vismaz tika remontets, tad vinas krievu valodas un literaturas klasi, kas atradas gara gaitena pa?a gala, tada laime nez kapec apgajusi. Tapec Kapitolija bija sajusma, atri atvadijas no vecakiem, kur pavadija atvalinajumu, un steidzas uz autoostu.

Kad vina no rita ieradas skola, netalu no lievena vinu sagaidija skolas direktors un virietis, kur? izskatijas 35 gadus vecs, nedaudz virs videja auguma, tum?matains, izskatigs un parliecinats par sevi.

– Kapitolina Maksimovna, iepazistieties, tas ir Igors Nikolajevics, uznemuma direktors, kur? veiks remontu musu vieta. Es tevi pameti?u, un tu pats vienosies, ko darisi ar biroju. Es gribu teikt, ka ir nolemts veikt pilnigu jusu biroja remontu,” un Svetlana Vasiljevna aizbega.

Papildus remontdarbiem Kapitolina jau sen bija velejusies parveidot biroju, ko vina ieguva, kad ieguva darbu. Pirmkart, vina gribeja apgriezt rakstamgaldus, lai gaisma uz tiem kristu no pareizas puses. Vina ari velejas izveidot plauktu bloku, kas aptvertu visu sienu, jo tajos divos mazajos vecajos skapjos ar ciksto?am durvim, kas vienmer veras, nebija visas gramatas un rokasgramatas, kuras vina velejas ievietot biroja. Un es gribeju izveidot sev ertu darba vietu. Vina vairakkart domaja, ka iekartos savu biroju, un tagad vinas sapnis varetu piepildities.

Vina pastiepa roku Igoram Nikolajevicam.

"Sveiki, mani sauc Kapitolina Maksimovna," un vina nosarka.

Vina jau bija pieradusi, ka vinas vards visiem lika pasmaidit, bet virietis ar nopietnu seju uzmanigi satvera vinas roku saveja un viegli to pakratija.

– Esmu loti gandarits. Tagad tik neparasts un rets vards. "Man atgadina pavasari," vin? atbildeja, redzot vinas parsteigto skatienu. – Tas izskatas ka “piliens”, ka pavasari pilieni.

Vina vel vairak nosarka no vina vardiem un steidzas atnemt vinam roku.

– Ejam uz klasi, es tev paradi?u, ko velos mainit.

Tikai tagad virietis pasmaidija un pamaja vinai ar galvu.

– Ludzu, pagaidisim mazliet. Tagad ieradisies mani stradnieki, es gribeju, lai jus visas savas idejas izstastiet tie?i manam meistaram, kur? ?eit komandes.

Vin? paskatijas pulksteni.

– Viniem vajadzetu ierasties jebkura bridi. Maksimalais, apmeram piecu minu?u laika. Mans Arsenijs Fomics ir loti atbildigs,” vin? paskatijas apkart un pasmaidija. – Un tur vini nak.

Ap likumu paradijas neliels zils mikroautobuss ar uznemuma logotipu sanos un piebrauca pie skolas lievena. No tas iznaca se?i cilveki, gerbu?ies vienados darba apgerbos ar tadu pa?u uznemuma logotipu uz jakam. Viens no virie?iem piegaja pie Igora Nikolajevica, sasveicinajas, pec tam pastiepa roku Kapitolijai un loti uzmanigi to paspieda.

"Mes esam gatavi doties," vin? zinoja. "Paveli, saimniece," un piemiedza aci.

Kapitolija kopa ar brigadieru un diviem citiem stradniekiem iegaja sava kabineta. Igors Nikolajevics viniem sekoja un veroja, ka meitene ar entuziasmu stasta Arsenijam Fomicam par savam idejam. Vin? klausijas un pamaja, piekritot, un pat ieteica kaut ko, lai padaritu to vel labaku. Skolotajas seja taja bridi bija tik skaista un gariga, ka Igors nevareja atraut no tas acis. Pec izskata visparastaka meitene, ne vecaka par divdesmit, gai?mataina, ar parasto “skolotajas” frizuru “bulcina pakausi”, bet vinas tum?i zilas acis dzirkstija tik neparasta gai?uma un laipniba, ka neizprotami gara. -virie?a dvesele rosijas aizmirsta sajuta, kas atgadina maigumu, entuziasmu. Tad vin? pamanija, ka vinas seju, ?kiet, veidoja talantiga telnieka milo?a roka, glita, loti maiga, it ka no iek?puses mirdzo?a. Un vina loti jauki nosarka, kad pamanija vina skatienu uz sevi.

Vin? neiejaucas saruna starp skolotaju un vina meistaru, veroja vinus no malas, tacu vinam bija sajuta, ka ?is meitenes siltums vinu apnem, liekot vina sirdij pukstet straujak. Kad vina atvadijas no stradniekiem, vin? aizveda meiteni uz lieveni un piedavaja braukt majas. Vina atkal jauki nosarka un atteicas. Igors nolema neuzspiest notikumus, jo vinam joprojam bus laiks ar vinu runat un labak iepazit. Vin? stingri nolema pats, ka noteikti daris visu, lai ?i meitene klutu par vinu.

***

Kapitolija gaja majas un atcerejas Igoru. Vina redzeja vinu tur klase, kas vinu veroja. Vina fiziski juta uz sevi vina skatienu, kas lika vinas sirdij pukstet straujak, tacu vina centas to neizradit. Kapitolija diez vai piespieda sevi nereaget uz vina uzskatiem un speja vienoties ar brigadieru, kur? izradijas absoluti brini?kigs cilveks un pieredzejis specialists, un parrunat visu, ko vina veletos darit sava klase. Vini vienojas satikties pec divam nedelam un atvadijas.

"Nu, kapec vin? uz mani ta skatijas? – meitene nemitigi domaja. – Un kapec jus piedavajat to istenot? Vai es vinam patiku? Nu, tas nevar but, Vin? ir tik izskatigs, un es esmu tik… parasta. Ja vin? gribes, vinam bus tik daudz meitenu, ka vinam nebus kur likt.

Aizmigdama vina nemitigi redzeja vina acis, kas vinu cie?i veroja, ar skatienu ieklustot vinas dvesele.

Kad vina pec divam nedelam ieradas skola, lielaka dala darba klase bija pabeigta. Griesti bija mirdzo?i balti, nomainiti logi, sienas nokrasotas jauka gai?a persiku krasa, grida iztirita un svaigi lakota. Arsenijs Fomics smaidot klausijas vinas sajusminatajos vardos un apmierinati pamaja ar galvu. Tagad palika svarigakais – iekartot biroju pec vinas idejas.

Kamer vini runaja, atveras durvis un ienaca Igors Nikolajevics. Vin? sarokojas ar brigadieru un veltija vinai savu spozako smaidu, kas lika vinai atkal nosarkt lidz pa?am matu saknem.

"Kas ar mani notiek," Kapitolija sadusmojas, "kapec es ta nereageju uz ?o virieti? Un kapec vin? ta skatas uz mani?