Laika cilpa

Nikolajs piegaja pie durvim un grasijas tas atvert, bet tad, padomajis, iegaja ieejas vestibila sturi. Vina roka bija smaga terauda liek?kere ar garu rokturi. Setnieks atstaja ?eit savus darbarikus, lai no rita nevilktos pagraba. Ja velas, ?i liek?kere varetu nogalinat mezacuku.

Kola pasmaidija, iztelojoties, ka platais audekls guleja tie?i uz Anutas likumparkapeja vainaga, un pagrieza atslegu, stumjot durvis ar kaju.

Durvis atsitas pret kaut ko mikstu, un vin? launi nomurminaja, atverot tas pla?ak.

No otras puses atskaneja apslapeta, noznaugta balss, ta ?kita sievi?kiga, un uzreiz atbildeja virie?a balss, rupja un sa?utusi.

– Kapec tu spied vala?

"Es grasos kadam nogriezt galvu…" Nikolajs draudigi noruca, pacelot liek?keri virs galvas un izlecot no galvenas ieejas skola.

Pagaja zinams laiks, lidz vina acis pielagojas tumsai, un, kad vin? speja at?kirt apkartejo telpu, vinam izpluda auksti sviedri.

Piecpadsmit cilveku un varbut pat vairak staveja uz skolas kapnem un tie?i blakus durvim.

– Kas tu esi? – jautaja gudrs virietis viegla Bolonas lietusmeteli, kur? pek?ni iznaca aiz durvim.

– Es? – Nikolajs nervozi paskatijas apkart. – Es… simts… dzimis. Un kas esi tu?

– Kapec jus neatbildat uz zvaniem? – virie?a balss bija stingra. valdzino?s.

– Uh… es… braucu apli.

– Apbraukt? Vai vini to tagad sauc? – sve?inieks no?naca gaisu un pamaja ar roku. "Mums jaiet uz skolu, jazvana direktoram, direktoram, policijai, jebkuram citam." Tas ir skaidrs? Nekavejoties izlaidiet!

Nikolajs atkapas, domadams aizcirst durvis nekaunigajam apmekletajam seja, tacu vinam izdevas pielikt kaju sev priek?a. Sieviete, kas staveja vinam blakus, saka lapit uz priek?u ka tanks. Pulis aiz vinas kluva satraukts, kads kliedza vinam jau zinamus vardus:

– Kur ir musu berni, zvaniet direktoram!

– Pietrukst!

Virietis atrava roku no durvim un, maigi turedams vinu aiz elkona, iegruda priek?nama.

Nikolajam pat nebija laika pamirk?kinat aci, kad viss satrauktais un sa?utu?ais pulis devas uz biroju. Pa pamestajiem gaiteniem izskaneja satrauktas sievie?u balsis. Virie?i, tris vai cetri, parsvara kluseja.

Viens no viniem moderna adas jaka piegaja pie sienas avizes, nostajas tie?i uz krusta zem tas un sastinga, lasidams neveiklas rindas.

– Tu nedriksti tur iet! – Nikolajs veroja, ka pulis piepilda kabinetu, tad pamaja ar roku.

Vakars negaja labi, to vin? diezgan skaidri saprata, ka ari to, ka visticamak tiks atlaists zem raksta. Tas nozime, ka nauda par skaititajiem bus jaatdod.

Seju, klata ar lielam sviedru krusam, izkroploja moko?u sapju grimase.

8. nodala

1941 gads

– Ko mes ar ?o lietu darisim? – Deniss apburts cuksteja un izstiepa pirkstus, lai pieskartos divainas ierices melnajam pogam.

Katja uzreiz uzsita vinam roku.

– Nepieskarieties!

Bet vin? tik un ta pieskaras atslegai – ta bija auksta, sve?a, un uz vina pieskarienu atbildeja ar elastigu kustibu.

– Oho! Ta izskatas pec rakstamma?inas, bet… ta nav,” sacija Petja, skatoties uz ma?inu. "Ir dazas spuldzes, kontaktdak?as, sledzi… un nav kur likt papiru."

Lina ar interesi skatijas uz pogam, it ka meginot parbaudit, vai varetu tas likt kusteties zem pirkstiem. Vina macijas ma?inraksti?anas kluba Pionieru nama, tacu ari ?adas ierices neredzeja, lai gan milzigas Yatran rakstamma?inas nedaudz atgadinaja mehanismu, kas tagad bija sasalis to priek?a uz galda.

"?eit ir vads…" Deniss pek?ni teica, izvilkdams melnu vadu ar spraudni gala. – Tas ir elektrisks…

"Tatad to noteikti nebus iespejams palaist," Katja paraustija plecus. – Maja nav elektribas.

"Es domaju, ka es zinu, kas tas ir," pek?ni sacija Vitja, kas klusi staveja galda otra puse.

Zenu galvas vienlaikus pagriezas pret vinu.

– ?i ir ?ifre?anas iekarta. Man ?kiet, ka to sauc…” vin? saspringa, meginot atcereties vardu. – Mikla… grieku valoda – mikla.

Deniss paskatijas uz automa?inas aizmugurejo paneli ar atliku?o stiklu uz vina brillem.

"Tie?i ta…" vin? leni teica. – ?eit ir rakstits, paskaties, “ENIGMA”.

Vitja turpinaja:

– Es redzeju kada filma par karu, ka, izmantojot lidzigu lietu, vacie?i ?ifreja zinas, kas tika parraiditas pa radio, lai neviens tos nevaretu izlasit. Un tad musu izlukdienestiem izdevas kontrabandas cela parvest vienu ?adu ierici pari frontes linijai, un gandriz se?us mene?us vacie?i bija parliecinati, ka musejie nevar izlasit, ko vini raksta. Un vini at?ifreja kodu un tad pat saka spelet dubultspeli!

– Go?a! – Petja cuksteja. "Tapec mums vina pec iespejas atrak janogada galvenaja mitne!" Un tad… kar? nebus tik ilgi, pat…

Vin? atri paskatijas uz Katju. Meitene ar interesi klausijas vina un pakratija galvu.

– Darbs?

Vin? saknieba lupas.

– Kar? turpinasies vel ilgi…

"Tas neaiznems ilgi," Katja atcirta, it ka vina nebutu dzirdejusi ne varda. "Biedrs Levitans teica, ka ienaidnieks driz tiks sakauts.

"Jus redzejat vinus… sava ciema," sacija Vitja. "Maskavas aizstave?ana bus ilga," vin? sarauca pieri, atceredamies vestures stundu par ?o temu. – ?kiet… ja pareizi atceros, tikai '42. gada pavasari, aprili, tos atmetis…

– Kas tas par mulkibam? – Katja salika rokas. – Kads pavasaris? Tagad musu karaspeks dos triecienu ?adi un, iespejams, nedelas beigas tas viss beigsies.

"Uh-hu…" Deniss drumi sacija. – Mums ir pec iespejas atrak…

Vina pakratija galvu.

– Ka tu to iedomajies? Paradies Maskava pie biedra Stalina un saki, luk, mes atradam… – vina paskatijas uz svecu gaisma mirdzo?o noslepumaino ierici: – Slepeno ma?inu, ar kuru nacisti ?ifre savus zinojumus. Panem ludzu!