Laika cilpa

?arovs atkal pasmaidija.

– Ja tas ir kluss, tad tas ir iespejams.

"Pa labi!"

– Un tad vin? panema piecpadsmit tuksto?us! Iedomajies!

?arovs nosvilpa.

– Varbut pats negaidiji, ka uzvaresi? Vai ari jus zinajat no pa?a sakuma? "Es vienmer gribeju jums uzdot ?o jautajumu," atzina dro?ibas virsnieks.

Ja vin? atcerejas… tomer, lai netrauceti turpinatu savu celu, vinam vajadzeja atcereties.

"Es gribeju uzvaret," klusi sacija ?arovs. Vina balss skaneja nedabiski, it ka ta nepiederetu vinam, bet nozagta tai otrai personai, ari skrejejam Andrejam Emeljanovam. – Es loti gribeju.

Virietis pamaja.

"Nu…" vin? lenam teica, "dazreiz ar vele?anos nepietiek." Ja visi to gribetu un uzreiz dabutu… bet ne. Tas ta nenotiek.

?arovs iebaza rokas metela kabatas.

– Tu loti gribeji… un sanemi.

– Ja. Bet, iespejams, tas joprojam ir pateicoties jums. Un ne tapec, ka es tur kaut ko gribeju. Jus esat trenejies. Un vini ne tikai gribeja.

– Es vel trenejos.

– Nu redzi. Un es uzvareju, izradas, tie?i tapat.

– Tu riskeji.

"Vai tas ir risks?…" vin? pek?ni noradija ar roku uz portretu, kas piesaistija ?arova uzmanibu. – Tu vinu atpazini. Es vinam sekoju jau piecus gadus. Tagad, protams, nav pienacis laiks, un vin? ir kaut kur pazudis, bet man jajauta – varbut jus vinu redzejat?

Domas ?arova galva saka izmisigi rosities. Ko man vinam atbildet? Nav jegas melot, ?kiet, ka ?is virietis redz cauri cilvekiem.

"?kiet, ka…" vin? lenam sacija, skatoties apsardzes darbiniekam tie?i acis, "ka es vinu redzeju stadiona." Vin? sedeja pirmaja rinda netalu no starta linijas. Bet tas bija sen. ?kiet… 37. gada. Bet ne vairak, man nevajadzeja.

Virietis noputas.

– Ja… ne parak daudz. Atjautigs nelietis, vin? pat nevar vinu pareizi izsekot. Vienmer soli priek?a.

?arovs nedaudz pagaidija un tad jautaja:

– Ko vin? izdarija?

Apsardzes darbinieks divaini pasmaidija un pamaja ar galvu, pabeidzot cigareti.

– Vin? ir maniaks. Atver cilvekus ka skarda karbas. ?kiet, ka vin? to izbauda.

?arovs juta, ka starp vina lapstinam izskrien sals.

– Vai vin? ir serijveida slepkava?

"Ja… bet mes nevaram vinu nokert," apsardzes darbinieks pacela rokas. – Nu, man bija prieks redzet… ja kas notiek, nac ciemos. Es esmu ?eit reti, ?odien jus redzat, kas notiek… un pilseta ir knada, vini sauca papildspekus. Bet, ja atrodaties Petrovka, naciet ciemos, es prieca?os jus redzet.

"Ar prieku," ?arovs meloja un pastiepa roku sve?iniekam: "Kam man jautat?"

Virietis ari pastiepa roku, stiprs un cipslains.

– virsleitnants Groms Fjodors Iljics.

?arovs paspieda roku.

"Nu, es jus neaizture?u," sacija Groms. – Paldies… tad uzvarejat!

?arovs pamaja ar galvu, pasmaidija cie?i smaidot un lenam devas uz ielu, kura kusa cilveki.

10. nodala

2010 gads

?arovs atveda profesoru. Klusi vin? iegruda vinu kabineta, kur blavas lampas mirgojo?a gaisma sedeja se?i pieaugu?ie, drumi un domigi.

Vin? izvilka vecajam viram kreslu un ar labi iestudetu kustibu specigi uzspieda uz vina izliektajiem pleciem. Vin? nogazas uz sedekla. ?ados brizos ?arovam reizem patika nonemt kreslu, lai aizturetais, absurdi vicinot rokas, nogaztos uz gridas, grimase no sapem un parsteiguma. ?is sakums vinam deva pienacigu priek?rocibu. Vardarbibas nebija, bet tad saruna, ka likums, riteja pozitiva un abpuseji izdeviga virziena. Gandriz raustidams kreslu, ?arovs tomer atturejas. Galu gala vin? neatrodas sava dzimtaja vieta. Un tomer aizturetais, ka vin? pie sevis sauca profesoru, neizradija ne nervozitati, ne bailes: vina acis nebija manama kucenveidiga lidzjutiba, kas paradas vairuma policijas nodalas slieksni parkapeju. Vecais virs, neskatoties uz to, ka pavadija laiku ?auraja istaba ar zirnekliem, mebelem, kuras bija tikai viena nobruzata un dumakaina estakades gulta, izskatijas ar nekaunigu, nekaunigu aci, it ka nevis vin? butu vinu gusteknis, bet gan vini visi. atrodas telpa.

Deniss nodrebeja. Pieradis pie skarbas ikdienas jura, vienkar?am rupjam pirma paliga piezimem, vin? jutas nevieta, un notieko?ais vinam kaut ka atgadinaja veco filmu pec Agatas Kristi romana “Desmit mazie indiani”. Vin? atcerejas Viktora stastu un uzreiz spilgti iztelojas, ka butu vairakus gadus pavadit slimnica, kur galvenais arsts bija ?is pretigais puisis ar tievu kaklu un kaut kadu bezemocionalu putnam lidzigu skatienu.

Liza paskatijas uz veco viru ar peto?u skatienu. Cela uz bagatibu un varu vinai nacas saskarties ar dazadam temam, biezi tas bija zemiskas un nepatikamas, tacu ?i tema, ka vina uzreiz saprata, ap vinu izplatija gandriz taustamas briesmas. Vinai labak patika ar tadam lietam nenodarboties, jo nekad nevar zinat, ar ko tas var beigties un kura sadarbibas stadija sajutisi mugura asmena auksto cietibu.

Lena noversas, nespedama noslept savu riebumu un pat bailes. Viktors, gluzi otradi, ?kita, ka ar visu kermeni pastiepas pret Ininu un pat nedaudz saspringa, lai gan ?kietamo vina pa?apmierinatibu, ?kiet, nekas nespeja satricinat.

Deivids salika plaukstas kopa un kaut ko cuksteja, pakratidams galvu. No Inina izpluda kaut kas nelaipns, bet ne ka, piemeram, no lauvas, kuram bija lemts but celam plesejam, bet ka no hienas – maza, nikiga un viltiga.

Vienigi Peteris palika vienaldzigs. Vin? skatijas uz arstu ta, ka cilveki dazkart skatas uz kaut ko pilnigi neaprakstamu, neuzkrito?u vai garlaicigu.

?arovs ar plaukstu uzsita arstam pa plecu.

– Nu, mes esam gatavi. Mums nav daudz laika, katram ir svarigas lietas, ko darit, un, atklati sakot, mes uz ?o pasakumu raugamies loti, maigi izsakoties, skeptiski. Tagad es runaju personigi sava varda, bet esmu parliecinats… – ?arovs apklusa un neskaidri paskatijas apkart un it ka pazitu cilvekus… – … ka katrs no jums man piekritis. Es personigi neko nesapratu no jusu neskaidra skaidrojuma. Kaut kadi atminas seansi stimulantu iespaida. "Vin? gandriz piebilda, ka vin? pats dazreiz izmanto lidzigas metodes, lai piespiestu aizturetos atcereties, kas vinam nepiecie?ams. Bet, ta ka vin? loti labi zinaja, ko ?ada lieciba ir verta, vin? nolema sarunu biedrus nekaitinat. Tatad…” Vin? paskatijas biroja. Piesardzigi cilveki paklavas katram vina vardam. -… Mes klausamies. Un, ja es butu tava vieta, es pasteigtos, jo man jau sen niez rokas tevi aizvest uz Petrovku. Vini tevi tur jau ilgu laiku gaidija.

?arovs apstaigaja arsta kreslu, ejot iznema cigareti, aizdedzinaja to un apsedas vieta, kuru kadreiz bija ienemis vienibas komandieris. Tautas vadona portreta vieta virs vina galvas tagad spozs robains taisnsturis, kura centra vareja redzet ar melnu sveku gabalinu rakstitu saplestu uzrakstu: “Dzive ir skaista, bet velti. ”.

Arsts kadas tris minutes kluseja, lukodamies apkart uz klateso?ajiem, it ka censtos par katru atcereties kaut ko svarigu, kas ierakstits neredzama anamneze. Vina seja, it ka veidota no gip?a, neatspoguloja nevienu emociju. Tomer ar pieredzeju?o ieslodzito aci Viktors pamanija, ka arsts neparprotami nejutas miera.

Kaut kas nenotika pec vina plana.

Neliela, tikko manama laba plakstina rausti?anas. Maz ticams, ka kads tam butu pieversis uzmanibu, tacu kadu dienu, kad vin? bija liecinieks nopietnai kar?u spelei, pieredzejis notiesatais, no savas gulvietas verojot cinu, kas risinas, apleja vinu ar energisku ?efpavaru un cuksteja: “Zini, Vitek! kur? ?odien nems banku? Paskaties cie?i…"

Viktors paskatijas uz cetriem speletajiem, bet neko nevareja pateikt. Ja vien labaja puse sedo?ais parak daudz neravas.