Laika cilpa

Pui?i saskatijas. Priek?likums tie?am bija tik tads. Manas domas tas izklausijas viegli un vienkar?i, bet, tiklidz to pateicu skali, uzreiz paradijas jautajumi.

– Pirmkart, pa?a pirmaja kontrolpunkta vini mus sagrabs un nosutis uz Lubjanku, kur vini mus ilgi pratinas. Vai jus zinat, cik daudz diversantu tagad slepjas mezos, un es dzirdeju, ka nacisti izmanto pat bernus!

"Bet mes teiksim patiesibu, no ka mes baidamies," Deniss paraustija plecus. "Musu cilveki to noteikti atrisinas." Un tad varbut… vini jus apbalvos.

“Pecnaves…” Petja meginaja pajokot ar kadas slavenas komedijas filmas fragmentu, tacu Katja uz vinu paskatijas ta, ka vin? uzreiz apklusa un smaids vina seja izkusa bez pedam.

– Nav smiekligi.

"Bet Katjai ir taisniba," Lena klusi sacija. "Mes nezinam, kas tas ir un kadam nolukam vacie?i to atveda." Jus sakat, ka mes visu pateiksim godigi. Ko darit, ja izradisies, ka ?i automa?ina tika apzinati stadita, lai maldinatu musu karaspeku? Jus to varetu iedomaties, vai ne? – Vina paskatijas uz Denisu. "Un tad jums nav jasapno par atlidzibu." Mes tie?am visus pievilsim un tiksim tiesati pec karastavokla.

"Ja," sacija Katja.

Vitja piegaja pie plits un saka apgriezt slapjas drebes, kas zust.

– Ko mes daram? – vin? jautaja, pagriezdamies.

"Manuprat… vislabakais ir vinu mierigi izlaist kada posteni, kur vinu redzes musu karaviri." Vini pa?i par to parupesies.

"Kas… ta ir ideja…" Petja zavajoties piekrita. "Bet vispirms jums ir jaatpu?as." "Vin? paskatijas uz gridu, tad paskatijas uz gandriz nodzisu?o krasni. – Ejam uz saniem.

Ketija piecelas no kebla un pamaja ar galvu.

– Ne. Mes ?eit negulesim.

– Un kur? – Vitja parsteigts jautaja, uzreiz domajot, ka, ja vinam butu jadodas kaut kur citur, vin? dro?i vien atteiktos.

"?eit ir parak bistami, Krauts vai kads cits var ierasties jebkura bridi, un mes visi aizmigsim." Mums pat nav ?autenes, ar ko sevi aizstavet.

– Kur citur? – Deniss atkartoja jautajumu.

Ketija paraustija plecus un pamaja ar roku uz aizvertas krutim, neuzkrito?i stavot budinas talakaja sturi.

– Tur.

– Pagraba? – Vitja nesaprata.

– Ja, tikai tur. Uzticama patversme un ari labi masketa. Savacam visu silto, kas ir maja un atri dodamies leja. – Katja klausijas. Veja gaudo?ana aiz loga apgrutinaja kaut ko saskatit, bet vina pakratija galvu. – Mums ir maz laika.

Vitja nodrebeja.

Neviens negribeja iet mitra un auksta pagraba, bet tagad, kad atgrie?anas majas un silta gulta tika atlikta uz nenoteiktu laiku, citas iespejas pazuda pa?as no sevis.

Deniss staigaja pa maju, satvera audumus, gultas parklajus un dvielus, kas naca pie rokas, un pasniedza tos Petijai, kas tos iemeta vala krutis.

"Es rit no rita do?os uz skolu," vin? teica it ka garamejot, bet Petja dzirdeja vina vardus, pagriezas un uzmanigi paskatijas uz savu klasesbiedru.

– Vai tie?am ceri tikt majas?

– Vai ne?

Vini saskatijas ka pirmo reizi – tie?i vakar vini bija berni un tadi jautajumi vinus nemaz neskara.

"Mes karojam," Petja klusi atbildeja. "?eit var notikt jebkas." "Vina balss nedaudz triceja un bija tik nopietna, ka Vitja, kas staveja plits ena un nejau?i dzirdeja vinu dialogu, sajuta, ka zosada nolist pa muguru.

"Mes karojam," vin? atkartoja Petijas atbildi ar lupam, it ka izgar?ot ?os vardus. Un ?i gar?a bija rugta, sausa un briesmiga.

9. nodala

1941 gads

Sve?inieks pazuda svilpojo?a tumsa. ?arovs paskatijas apkart, cen?oties saprast, kur vin? vareja pazust, tacu uzreiz saprata, ka tas ir bezjedzigi. Apkart nebija nevienas dveseles. Tum?ie stadiona valni izskatijas satrauco?i un lemti. Vin? ienida tuk?os stadionus un centas uz sacensibam neierasties parak agri, lai gan pats nesaprata, no kurienes tads ieradums, precizak, gandriz neiroze.

Paris reizes, kad vin? uz svarigam sacikstem ieradas aizmuguri, praktiski neatstadams laika iesildities, treneris Pjotrs Andrejevics vinu gandriz izsita – vinam, protams, nebija ne jausmas, ka Ilja paguvis iesildities. nu ne stadiona, bet turpat netalu, parka ar miniaturu struklaku kupla bronzas Kupidona forma, kur atradas neliels fiziskas treninu laukums. Parsteigti pensionari, skatoties uz jaunekli sporta forma ar uzrakstu “PSRS” uz muguras, kur? intensivi iesildijas, lukojoties uz dukojo?o stadionu, sarauca pieri, cen?oties atcereties neskaidri pazistamu seju, bet gandriz nevienu no. vini vareja domat, ka tas ir pats Ilja ?arovs, jauna vieglatletikas zvaigzne, kur? pec dazam minutem aizvadis sacikstes Lokomotiv stadiona un ar nesatricinamu skatienu izpilda izlecienus un pietupienus, liekot jauniem virie?iem un sievietem. nedaudz vairak par 50”, lai saspiestu vederu un energiskak pagrieztu rumpi un citas kermena dalas.

Veja brazma izlauzas cauri stadiona neredzamajam blodinai, dungoja tiesne?u torni un lika vibret tuk?ajiem karogu mastiem. Vinam ?kita, ka stadions atdzivojas, nodrebeja mirdzo?a daudzbalsiba, gaidot kautinus, un pek?ni kaut kur, augstam sienam paslepta bloda, atskaneja ?aviens, sapigi lidzigs starta pistoles skanai.

?arovs instinktivi paraustija. Vizija uzreiz pazuda, bet ?aviens, acimredzot, bija ists. Ripojo?a atbalss ripoja pa gaisu, atspideja no pelekajam sienam un karajas loti tuvu.

– Beidz! – atskaneja asa balss. – Beidz, kam es stastu!

Vini kliedza no centralas ieejas puses, tie?i taja vieta, kur fotografija vin? pozeja blakus nepazistamam virietim, turot paduse gai?u somu, pilnu ar naudu.

?arovs nedaudz apsedas un, paskatijies apkart, lenam atkapas gerbtuves virziena. Acimredzot vini vinam nekliedza, tacu pustumsa, ko ik pa bridim apgaismoja no aiz makoniem uznirsto?ais meness, neko nevareja dro?i pateikt.

Aizslepies aiz betona bluka, vin? piesardzigi paskatijas ara. Smagi ejot, divi virie?i ar ?autenem rokas izskreja no stadiona malas uz celu pa laukumu, no kurienes vin? bija nacis. Pec paris minutem viniem sekoja maza auguma virietis civildrebes. Vina roka pazibeja pistole. Pie gaismas celina, kas iet apkart stadionam, virietis pek?ni apstajas un, spelejoties ar ieroci, paskatijas uz gerbtuvi. Vinus ?kira apmeram cetrdesmit metri. ?arovs juta sviedru krelles, kas teceja pa muguru. Vej? pek?ni apklusa un kluva neparasti kluss – tikai tala kanonade rietumos ka nepiemerots fons partrauca ?o klusumu.

Virietis parvietojas no kajas uz kaju. Smiltis ciksteja zem zabaka. Vin? aizsmacis un specigi klepoja, izsplava flegmu un dusmigi lamaja.

Ne dzivs, ne miris ?arovs piespiedas pie aukstas, raupjas sienas. Ja jaskrien, tad kur? Vin? ieskatijas tumsa – aiz meza joslas, kas iezogoja stadionu, nekas nebija redzams. Tur leja ir augsts zogs. Ja jums jaskrien, jums bus jalec pari. ?arovs aiztureja elpu, saraujies ka atspere, viena mirkli gatavs saluzt. Katra vina kermena ?una saspringa, it ka vin? sastinga starta, stadions sastinga, baididamies elpot, un neredzamie skatitaji skatijas uz tiesnesi.

Virietis atkal pakratija kaju, leni, it ka kaut ko berzejot, un tad tabakas smaka sasniedza ?arovu – civilvirs smekeja, skatijas apkart. Tad vin? nometa cigareti zeme, paskatijas uz kapnem, kas veda uz stadionu, un atri devas pec kaujiniekiem, kuri bija aizbegu?i pa priek?u.

?arovs piesardzigi paskatijas ara no vaka. Virietis iznaca pa vartiem, kas bija nedaudz atverti zoga, apgriezas un ietina kede – tacu kedei nebija sledzenes. Velreiz paskatoties uz stadionu, civilvirs pazuda ena.

Nogaidijis vel desmit minutes, vin? pek?ni sajuta specigu trici – ?kita, ka vina kermenis sitas krampjos – aukstums un mirstigas briesmas lika par sevi manit. Un, kad patrulas priek?nieks beidzot devas prom, spriedze sabruka. ?arovs nolaida plaukstas slapja zeme, skaitija lidz desmit, koncentrejot vedera karstuma kamolu, ka to darija pirms sacensibam, un, kad trice norima, ar ravienu piecelas kajas. Noliecies vin? skreja uz vartu pusi. Man bija jadodas prom, pirms kads cits ieradas ?eit.

Pie pagrieziena vin? samazinaja atrumu un paskatijas uz stadiona kapnem. Acis, pieradu?as pie tumsas, satvera plankumu – bezveidigu, ka netirumu kaudzi, kuru te bija daudz, un tomer visa pilseta tas izskatijas kaut ka biedejo?i.

Parvarejis kardinajumu nekavejoties izskriet no zoga, ?arovs klausijas un pieskreja pie kaudzes. Noliecies, lai tumsa saprastu, kas tas ir, vin? uzreiz atkapas. Vina skatijas virie?a nedzivas stikla acis, ar kuru vin? tikko bija runajis gerbtuve.

"Treneris…" vin? cuksteja, parakmenojies no ?ausmam. Vin? paskatijas uz aug?u un ieraudzija pa?u arku, kur tika uznemta fotografija – un pek?ni vina atmina ar apbrinojamu skaidribu paradijas saulaina jauka diena, piepildita ar smiekliem, priecigam cilveku balsim, stadiona ?alkonu. vakar.

Vin? stav pie arkas blakus trenerim, garam gaja iemilejies paris un vin? uzsauca viniem, pui?i pagriezas. Ieraugot sportistu Dinamo krekla, vini vinu uzreiz atpazina un saka smaidit.

– Andrejs Viktorovics! – puisis iesaucas, – vai tie?am tu? Ta ir patiesiba?

Vin? pamaja ar galvu un ari plati pasmaidija.