Laika cilpa

Ko vin? teiks matei? Atvilcis elpu, vin? saprata, ka ir nonacis lidz otrai mezmalai un, izlecis no tas, negaiditi uzduras pastniekam, kur? izskatijas nobijies un apmulsis. Uzreiz prata nak risinajums. Vin? precizi zina, ko teikt, kad jauta, ko vin? redzejis meza.

Viktors visus ?os mirklus piedzivo tik atri, ka satrieco?a patiesiba, kas pek?ni paradas vina atmina, liek vinam vaidet.

Vin? saspieda deninus – nejutos ka kartejo migrenas lekmi, sapes bija simtreiz stiprakas, caurdurot smadzenes ka karsta adata.

– Kas? Vitja, ko tu atceries? – Lena pakratija vinu aiz pleciem.

„?eit, iedzer,” Liza pastiepa glazi udens, un ?oreiz vin? to izdzera viena raviena.

"Tas esmu es…" vin? cuksteja. "Tas esmu es…" vin? paskatijas apkart istaba ar trulu skatienu. – Es esmu slepkava. Es esmu tads pats maniaks. Es visu zinaju jau no pa?a sakuma, jo biju viena pati… magnetofons… tas ir tik vienkar?i…

Piters savilkas grimase.

– Vitja, tu mus biede. Kads maniaks? Par ko tu runa?

"Mocarts," sacija Deniss. – Astondesmitajos gados nogalinaja bernus.

"Tatad mes pa?i nebijam loti nobriedu?i…" Liza domigi sacija.

– Vai jus domajat, ka sestas klases skolnieks nevar nogalinat cilveku? – profesors viegli smaidot iebilda. – Es varu jums apliecinat… tas joprojam var. Turklat berns.

"Lielaka dala slepkavibu notika tajas vietas… bet…" ?arovs pakratija galvu un skeptiski paskatijas uz Viktoru. "Mes, protams, meklejam pieaugu?o… nevienam nebutu ienacis prata, ka tas bija… Tu…" vin? paskatijas uz Viktoru.

"Acimredzot sabrukums notika pec mana teva naves…" sacija arsts. “Cilveks, kur? izglaba manu dzivibu, bija vina tevs, bet tad, protams, es par to nezinaju.

"Pagaidam tie visi ir vardi," ?arovs ievilka. – Ne tik sen tu teici pavisam ko citu.

"Es teicu jums parbaudit jus un jusu reakciju." Jus kopa iegajat slimnica, ka es zinu, varbut jus bijat taja pa?a laika.

?arovs pek?ni domaja, ka Viktora ieslodzijuma laika slepkavibas apstajas, tacu vin? tomer bija skeptisks.

Deivids pek?ni piecelas, piegaja pie Viktora, satvera vinu aiz elkona un pavilka uz durvju pusi. Vin? bezpalidzigi paklausija.

"Mes tulit busim klat," sacija Deivids.

Vin? aizveda Viktoru uz kapnem, vini iegaja tumsa un apstajas uz lievena. Tad Deivids piegaja uz priek?u, kur veja veja plosita, pamesta parades laukums.

Viktors lenam gaja vinam aiz muguras. Atminas ka sadegu?as avizes lauskas palika vina atmina, izvirzoties ka pussabruku?i virsraksti.

Vini sasniedza vietu, kur reiz staveja vinu vieniba, pirms parcelas uz mezu. Deivids paskatijas uz divstavu vienibas ?taba eku. Melna aizkaru logi bija gandriz neredzami. Vini atradas it ka bezlaika – ne vakar, ne ?odien, ne rit – tikai tie pa?i sadedzinatie virsraksti, kurus nav iespejams lidz galam izlasit.

– Tev nav bail? – Viktors jautaja. Vina kermeni satricinaja speciga trice. Bet ne no aukstuma, bet no mezonigajam atminam, kas parpludinaja manu apzinu.

– Kam? Tu?

– Ja. Galu gala… es tur biju. Tas esmu es…

– Ne, es nebaidos. Bet… tev taisniba. Tu tie?am bijat tur. Tapec jums bija tik viegli ieaudzinat ?o atminu.

Viktors paskatijas uz savu draugu.

"Vai jus domajat, ka es to visu tikai iedomajos?"

– Ne viss. Faktiski par lietu. Pret mums spele arkartigi viltigs un inteligents pretinieks. Vin?… – Deivids domaja… – ja gribi, vin? ir pats velns. Vin? ir tik viltigs un atjautigs, ka vinam… vajo vietu praktiski nav. Bet tu neesi slepkava. Lai gan man gandriz nav ?aubu, ka, ja policija izskatis tavu lietu, ta atradis truksto?os pieradijumus, uz kuru pamata var tevi apsudzet ?aja… Vai varbut… – par to domaja muks. -…varbut ne tikai jus, bet katrs no mums. Bet es esmu pilnigi parliecinats, ka jums nav nekada sakara ar slepkavibam. Vinam ir tikai viena lieta.

Viktora acis iepletas.

– Kas? – vin? klusi teica.

– Fakts ir tads, ka… viss sakas ar tevi.

Viktors atvera muti un tad aizvera to, nespedams pateikt ne varda.

"Tapec vin? tevi nelaida." Un ari mes. Tapec vin? mus saveda kopa. Mes neesam tie, kas pulcejas. Vin? mus saveda kopa. Ar rokam. Un nevis lai mus glabtu. Vin? par mums nerupejas. Vin? ir loti noraizejies tikai par vienu cilveku.

Kaut kur meza iesaucas varna un tudal, it ka tai atbalsojot, izcelas skal?, ass dukona, kas, slapejot veja vaidus, satricinaja gaisu virs pamestas karaspeka dalas.

Viktors nodrebeja. Cilvekam, kur? speja vinus ?eit savakt, parliecinat, ka, pirmkart, viniem pa?iem tas ir vajadzigs, visu skaidrojot ar neskaidriem, pusfantastiskiem majieniem par it ka neizbegamam sekam, bija patiesi velni?kigs prats. Tomer… kur tas viss sakas? Un tad, kad? Skaidrs, ka no ta vakara, kad vin? no skapja iznema magnetofonu… Bet kura gada tas notika? Budams skolnieks, vin? gribeja dzirdet sava teva balss ierakstu, kur? nomira… bet ta vieta vin? dzirdeja…

"Es… dzirdeju savu balsi," vin? pek?ni sacija, pagriezies pret Deividu. – Vai vari iedomaties? Tas… tas bija sen. Es… es tikko atcerejos. Kad tu teici, ka viss sakas ar mani un tam varnam… tas ir skaidrs! Vai tu dzirdi? Deivids! Mes bijam… mes macijamies sestaja klase! Iesledzu teva magnetofonu, ieliku spoli, domaju, ka dzirde?u vina balsi. Bet ta vieta… es… tas nevar but… kapec visu ?o laiku… es to tikai tagad atcerejos!

Deivids uzmanigi klausijas sava drauga.

– Jo… viss sakas ar tevi. Tas ir vienigais, par ko vinam ir taisniba,” Deivids klusi sacija. – Tagad mes atgriezisimies. Un jums ir jaizliekas, ka jus vinam ticejat pilniba un pilniba. Vai jus varat tikt gala?

Viktors mirkli skatijas uz savu draugu.

– Nezinu. Bet es megina?u.

11. nodala

1941 gads

Pui?i pie galda, ari ?is lielais puisis ar iesauku Bugors, neparprotami baidijas no Cervjakovas, lai gan izskatijas vecaki un daudz bistamaki par vinas klasesbiedreni. Liza jutas nedaudz apreibusi. Vina nemaz nedzera un negrasijas to darit. Kaut ka zinkaribas pec, parliecinajusies, ka vecaki jau gul, vina apgaza glazi, no kuras dzera tevs, svinot vinam svetus svetkus – 7. novembri, Oktobra revolucijas dienu. Glaze bija tuk?a, bet apak?a joprojam palika viens piliens dzidra ?kidruma, kura iedarbibu vina noveroja galvenokart brivdienas un brivdienas, lai gan gadijas, ka vinas tevs nedelas laika ieleja sev glazi "veselibas labad". ka vin? teica.

Var teikt, ka dzira uz vinu atstaja pozitivu iespaidu – vin? nosarka, kluva laipnaks un saka garus skaidrojumus par proletariata lomu musdienu pasaule, galu gala nonakot pie viena secinajuma: Amerikas imperialisms bija tikai dazu dienu jautajums. . Tikai tados brizos vina vareja sagaidit no vina vismaz kadu uzslavu. Neveikla, ar obligato viltibu, lai noniecinatu vinas nopelnus, bet tomer. Labak ?adi neka… Vin? pek?ni vareja atcereties, ka nedelas vidu vina sanema A (lai gan ne cietu, vin? pamanija), bet tomer tas bija A, un kas ir ipa?i svarigi – vesture, kuru vin? uzskatija par vissvarigako priek?metu Skola.

"Atceries, Liza," vin? teica skali, gandriz kliedzot, "vesture maca, ka visur, kur vajiem un nezino?iem cilvekiem bija kaut kas tads, ko velejas iegut specigi un izglitoti cilveki, pirmie vienmer atteicas no ta pec savas gribas." Tapec jums ir jabut stipram. Un gudrs. Lai vini tev piekapjas pec savas gribas! Citadi…” vin? ieleja glaze vel vienu porciju no pudeles un izdzera to viena raviena, nenokost. – … citadi tu vienmer busi zaudetajs. Es ta neteicu, nedomajiet. Tas ir Marks Tvens. Un es vinam pilniba piekritu!

Atskatoties uz nedaudz atvertajam virtuves durvim, vina uzleja no glazes pilienu uz meles. Tomer Liza nejuta gandriz neko, iznemot ?kipsnu vieglu rugtumu. Vina vilusies paskatijas uz tuk?o pudeli miskaste un nolema, ka vinas tevs vai nu to vilto, vai ari vinai vajag izdzert daudz ?i ?kidruma.

Tagad, sezot pie galda, kuru ieskauj nepazistami pui?i, vina izlikas, ka ar lupam pieskaras glazei. Pazistamais rugtums iedzela mele, un smarza lika man ristities. Tomer acimredzot vinai kaut kas tomer iekluva mute un pec aptuveni divdesmit minutem, kuru laika pui?i intensivi apjautajas Cervjakovai par ekstrakcijas detalam, vina kluva sagurusi. Ne daudz, tikai nedaudz, varbut pat tikai ieelpots, bet pek?ni es jutos brivaks. It ka bailu vazas butu atkritu?as, un, kad vinai beidzot izdevas dzili ievilkt elpu, satraukums atkapas, un patikams, svetlaimigs miers parnema visu kermeni.

Ne, vina joprojam baidijas no ?iem divainajiem pui?iem, kas apzinati bija gerbu?ies vienkar?as drebes, vinu runa bija divaina, pat skolas huligani ta nelamajas, un Cervjakovs viniem atbildeja drosmigi un ar neparprotamu parakuma pakapi.

Beidzot vina neiztureja un, pagriezusies pret klasesbiedru, cuksteja vinam:

– Kostja, man vajag…