Laika cilpa

– Vai jus varetu mani nofotografet ar manu treneri? – ?arovs jautaja puisim un vin? uzreiz piekrita.

Kameras aizvars noklik?kinaja, ?arovs pagriezas, turpinot smaidit, un satvera trenera skatienu enu, it ka starp viniem butu lidojis kaut kas tum?s un nepatikams.

Vin? cie?i satvera somu, kas patikami sildija vina kermeni, un sniedzas pec kameras.

Meitene jautaja:

– Vai tu dosi mums autografu? Atvainojiet, nav neka cita, uz ko rakstit,” vina apmulsusi sacija, pastiepot ?okolades kasti. – Cita puse.

?arovs pagriezas pret treneri.

– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevic!

Vin? iznema no kru?u kabatas pildspalvu. ?arovs neti?am pieskaras vina pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti ka ledus.

Vin? parakstija ?okolades kastiti, un pui?i devas uz stadionu, atstajot sportistu un treneri pie arkas.

"Ir pienacis laiks," virietis pek?ni teica. – Atliku?as piecas minutes. Jus kavejat, ka vienmer. “Vin? verigi paskatijas uz ?arovu, un vina skatiena pazibeja tas pats divainais aukstums.

– Varbut vin? uzmineja, vai kaut ka uzzinaja? – domaja ?arovs. – Ne… tas nevar but…

– Turiet kameru! – Vin? pasniedza fotoaparatu trenerim. – skreju uz startu.

– Dod man ari somu! Kur tu to liksi?

?arovs pasmaidija, bet smaids bija piespiedu un nedabisks.

– Ja, ?eit… man nav… neka svariga, es to nometi?u tur uz solina, neviens to nepanems.

Treneris paskatijas uz vinu, it ka izsverdams vina atbildi. Tad vin? pakratija galvu un mazliet skumji sacija:

"Galvenais ir neaizmirstiet, kur to atstajat velak."

?arovs paskatijas uz gulo?o kermeni. Vin? notupas sev priek?a un, ar grutibam parvarot sevi, iekeras lika iek?eja kabata. Vina roka pieskaras kaut kam siltam un slapjam, un vienu bridi vinam ?kita, ka virietis vel ir dzivs. Gandriz kliedzot, lai izsauktu palidzibu, ?arovs ar otru roku meginaja atrast pulsu kakla, tacu veltigi. Vin? bija miris.

Beidzot, aptaustijis maku, vin? to izvilka un ieraudzija, ka vina pirksti ir notraipiti tum?i. Vin? atri iebaza maku kabata un noslaucija roku trenera bik?u kaja.

"Aleksandrs Andrejevics…" ?arovs cuksteja. – Kapec tu mani neaptureji…

Vin? piecelas kajas. Mana galva griezas.

"Neaizmirstiet velak, kur to atstajat," trenera vardi dega vina smadzenes.

Kur vin? vareja paslept naudu? Protams, ?i nebija vieniga reize. Kaut kur bija sleptuve, tagad vinam loti noderetu. Un ne tikai vinam.

?arovs velreiz paskatijas uz nekustigo trenera kermeni, kuru vin? nekad nebija redzejis – vismaz taja cita, turpmakaja dzive vin? noputas, uzmanigi aizvera miru?a virie?a plakstinus, piecelas un skreja uz vartiem.

Mums bija jasteidzas. Vin? pek?ni nodomaja, ka berni, vina berni, par kuriem vin? bija atbildigs, dro?i vien jau ir uzzinaju?i patiesibu – ne to, ka sve?a meitene… ka vinu sauca… ?kiet, Katja, stastija viniem vardos, bet patiesiba – kad debesis varijas no spradzieniem pretgaisa ?aviniem, tie tev mugura kliedz “Stop, es ?au?u!”, un nez no kurienes paradas divaini cilveki, kas izstaro tumsu un briesmas, ka elles priek?vestne?i, dara savu darbu un aiziet, atstajot tevi vienatne ar sevi un kluso jautajumu: “Kad pienaks mana karta?

?arovs uzmanigi loznaja gar zogu – cel?, pa kuru patrula (vai kas vini bija), izgaja uz ?osejas, pa kuru pluda cilveku upe. Aiz kalna nebija redzami cilveki, tacu nepartraukta dukona, kas naca no turienes, nedaudz atgadinaja divainu nebeidzamu piedziedajumu, kas iestredzis uz vienas bezgaligas zemas nots.

Vin? nodrebeja un atcerejas adresi, ko virietis gerbtuve vinam bija pateicis. Lai tur noklutu, bija jaiziet uz Shchelkovskoje ?osejas, kas nozime, ka uz Bolshaya Cherkizovskaya un nebija iespejams izvairities no satik?anas ar cilvekiem.

Parravis meteli, vin? atri gaja uz priek?u, ar acim atzimejot visas briesmas, kas varetu sagaidit. Pirms sasniedza Cerkizovskaju, kreisaja puse vin? ieraudzija lielu koka maju. Uz fasades karajas liela taisnstura zime ar lieliem, melniem burtiem uzzimetiem vardiem “Policija”.

Kads virietis staveja uz kapnem un ieskatijas bezgaligaja puli. Vin? bija gerbies adas jaka ar krusteniskam jostam. Vinam pie saniem karajas maks. Virietis klusedams smekeja. ?arovs uzreiz saprata, ka no tik?anas ar vinu nevar izvairities, un, visticamak, tas vinam neko labu nesolija.

Pa kreisi uz celina sastingusi staveja nezinamas markas viegla automa?ina, nedaudz talak, nedaudz pirms pa?as majas sasnieg?anas, bija neliels koka stends. ?arovs nedaudz samazinaja atrumu un paskatijas uz vinu. Vajadzeja izdomat, ko teikt policistam, no kurienes vin? nak un kur dodas. Un priek? kam. Ja vin? butu bijis puli, jautajumi nerastos, bet vin? nak no stadiona puses, un tur…neviens cilveks un patrula tikko nav skreju?i garam, kas ?ava, ka vini dro?i vien domaja, marodieris vai iebrucejs, bet patiesiba vin? treneris.

Mana galva drudzaini lekaja domas. Vin? sastinga pie stenda, pat nemeginot paskatities uz to, kas tur rakstits. Un, kad smaga roka uzkrita vinam uz pleca un acis dzela no specigajiem cigare?u dumiem, vin? nodrebeja. Mana dvesele iegrima papezos.

– Vai jus kadu atpazistat? – vin? dzirdeja aizsmaku?u, bet diezgan patikamu virie?a balsi.

?arovs uzreiz nesaprata, ko virietis jauta. Pirma doma bija, ka jautajums attiecas uz tiem cilvekiem, kuri staiga pa Cerkizovskaju – begliem, begliem no valsts rietumu nomalem: ka vin? tos pazist?

Bet, kad pirmais apjukums pargaja un vina skatiens bija versts uz tafeli, vin? pek?ni ieraudzija, ka virsu bija rakstits: "Policija vinus mekle." Un zemak ir pieci vai se?i portreti, kas uzzimeti un atveidoti tik pretiga kvalitate, ka diez vai kads ?os cilvekus atpazitu par noziedzniekiem, pat ja vini saskartos ar tiem aci pret aci.

?arovs lenam raudzijas no vienas sejas uz otru – visparigus vaibstus, protams, vareja uzminet, bet neko vairak.

Virietis pacietigi gaidija un ?arovs saprata, ka ipa?i nesteidzas, jo bija iespiedis savu upuri sturi. Vin? pat nesteidzas saprast, kur? ir atgriezies pie vina, petot deli.

?kita, ka laiks ir apstajies. Cilveku plusma sastinga, neat?kiramas sarunas un lidma?inu dardona debesis sastinga.

?arovs paskatijas uz pedejo portretu. Vin? uzreiz nesaprata un pat nevareja iz?kirt seju – ar roku zimetais identitates komplekts bija loti nobruzats, it ka tas butu tur karajies vairakus gadus. Cieta, tieva seja paskatijas uz vinu. Isi apgriezti mati, augstpratigs ?kielums, izteikti vaigu kauli, tievs taisns deguns ar kupri. Uz pieres ir vai nu rieva, vai rieva, divaini tik jaunam vecumam. Vai varbut reta.

Hipnotiskais skatiens, ko vareja saskatit pat ?aja neaprakstama portreta, bija nogurdinats ar nepieludzamu nezelibu.

– Vai tu tie?am zini? – atkal atskaneja virie?a balss. Identitates ?okets, ?arovs pilniba aizmirsa par savu klatbutni.

– Ja. Tas ir… ?kiet… – vin? pagriezas un virietis, kur? izradijas diezgan nepatikams izskatam tik izskatigam baritonam, viegli atkapas.

– Bah! – vin? kliedza. – Tas esi tu! Un es domaju, kas tas nak no stadiona, tagad es atri parbaudi?u vina dokumentus… Un tas ir pats Andrejs Emeljanovs! Nevar but! Es neticu savam acim!

?arovs samulsa, pasmaidija savu burvigako smaidu un noplatija rokas.

– Es atnacu ?eit, lai atvaditos…

– Uz priek?u?

?arovs pamaja.

Virietis sapnaini domaja.

– Ja… bija lietas… – vin? paskatijas uz stadionu. "Musejie tur tikko piekera parkapeju… vai jus vinu neredzejat?"

– Ne, es tikai paskatijos no malas… nekas…

– Vai atceries, ka fini?a taisne apsteidzi Konovalovu labako desmitnieka? – virietis pamaja ar galvu. – Tad Zirgs bija pirmais, neviens uz tevi nedereja. Un es… – vin? viltigi piemiedza aci, – visu savu naudu liku uz tevi! Protams, mes nevaram, tie ir aizliegti… bet…