Laika cilpa

– Dro?i vien… vini ir cela.

– Piezvani velreiz!

Cita, vel nervozaka sievietes balss gandriz kliedza:

– Kapec joprojam nav rezisora? Ka krasot sienas, vina ir tur, vecaki, palidziet! Un lietas saka nedaudz smarzot…

– Es neko nejutu! Esmu parliecinats, ka viss ir kartiba, nespiediet to!

– Neaizver manu muti!

– Es uz tevi nemaz neskatos!

Belovs nodzesa savu cigareti atkritumu tvertne un iegaja iek?a.

Kad vin? atradas zale, pek?ni iestajas klusums, it ka visi ?ie pieaugu?ie, kas staveja mazas grupas gar sienam, acumirkli saprastu, kas vin? ir un kapec vin? ieradas, lai gan pec izskata vinu gandriz nevareja at?kirt no pa?iem vecakiem. .

"Ja vien komitejas loceklim butu laiks visu izdarit," vin? domaja, cen?oties nomierinat sirdspukstus. "Ja, un jums ir jaatmet smeke?ana…"

"Sveiki, kolegi vecaki," Belovs sacija nedaudz aizsmaku?a balsi. Vin? iztaisnojas, paskatijas pa pla?o zali, uzgaja sienas avizi ar zvaigzniti, kuru apskatija resns virs isa smiekliga meteli, un pagriezas pret registraturu. No turienes it ka pec paveles saka nakt ara cilveki – vel kabineta kaut ko runaja, bet, ieraugot zales vidu stavam virieti ar militaro gultni, uzreiz apklusa. Vinu aizkaitinatas un satrauktas sejas sastinga, izstiepas un kluva ka vaska maskas. Vin? nogaidija, lidz kustiba apstajas un satrauktas balsis apklusa, un atkal runaja: "Es ludzu bridini uzmanibu." Man jums ir svariga zina saistiba ar skoleniem, kas piedalas Zarnitsa.

14. nodala

1941 gads

?arovs klida uz priek?u ka sapni. Vin? ar grutibam ?kersoja Bol?aju Cerkizovskaju – uz austrumiem aizejo?o cilveku plusma ?kita bezgaliga. Cilveku jura ?upojas, uztraucas, triceja un drumi virzijas uz priek?u. Ik pa laikam atsevi?kas personas vai cilveku grupas no vina atravas, noguru?i apstajas cela mala, apsedas tie?i uz zemes vai uz bagazas, milzigam kipam un piesietam kastem, kipam un somam, ja tadas bija, un ar tuk?iem skatieniem veroja puli, kuram ik pa bridim garam aizskreja ka kamieliem piekrautas ma?inas. Pulis trok?naini noputas, atskaneja dusmigi izsaucieni, dazbrid kada nuja sasniedza dzelzs korpusu, bet ma?ina, sasprindzino?i puzdamas no izpludes caurules, metas garam, un pec tam metas noguru?i lasti.

?arovs uzkapa kadam uz kajas, tad vini uzkapa vinam virsu, pagruda un vin? nokluva otra puse. No pilsetas te nebija ne smakas, zeme iegremdetas tum?as budas bija saspiestas kopa – apkartne kluva sve?a un neatpazistama, lai gan vin? loti centas nokert pazistamas aprises apkarteja telpa.

“Pervomaiskaja, 9,” vin? atcerejas uzrunu, ko vinam bija iedevis treneris, un uzreiz saprata, ka dodas otra virziena. Bija jadodas atpakal un kopa ar puli jasasniedz Shchelkovskoje ?oseja, tad jagriezas pa labi un jaskatas tur.

?arovs gandriz nepiespieda sevi apgriezties. Nogurums, bada sajuta un sava veida nolemtiba pek?ni parnema vinu uzreiz, un viss notieko?ais saka ?kist ?ausmigs sapnis svarigas sacikstes priek?vakara – tas ar vinu bija noticis agrak, vin? tos reti atcerejas. sapnus, no rita piedzivojot tikai milzigu atvieglojumu, ka viss izradijas miraza .

Un tagad, skatoties uz drumo cilveku upi no piecdesmit metru attaluma, vin? pastiepa roku lidz aug?stilbam, specigi satvera sevi, tad atkal un atkal – vina nosalusi kaja gandriz nejuta sapes, un vin? gandriz priecajas, ka tas notika pec tam. viss bija sapnis, un specigi iekoda vinam mele, lai parliecinatos.

Smadzenes ieduras asas sapes, acis sariesas asaras. Vin? dubultojas un vina galva saka griezties. Jaunas Adidas kedas ir kluvu?as netiri melna krasa, un tagad ir maz ticams, ka kads ?eit varetu but parsteigts.

– Onkul, vai tev viss kartiba? – kads uzmanigi pieskaras vina rokai.

?arovs ar grutibam iztaisnojas. Vinam blakus staveja apmeram desmit gadus vecs zens, nedaudz jaunaks par saviem skolniekiem. Vin? bija gerbies nobruzata meteli un netira cepure, kas bija ?kiba. Seja bija notraipita ar sodrejiem, un tikai dzidri zilas acis izskatijas ar zinatkari un piesardzibu.

"Ja…" ?arovs aizsmacis teica. "Gandriz… es velos iedzert…" izkaltusi mele tik tikko speja kusteties. Mana galva peldeja toksiska migla. Vin? saprata, ka vinam ir gruti skaidri domat.

Zens pagriezas pret puli.

–Tu ej viniem lidzi? Vai tu beg?

?arovs pamaja ar galvu.

– Ne, es… no stadiona…

– Stalins? – zens bija parsteigts.

– Vinai.

– Ko tu tur dariji? Tur neviena nav… Ak… – vin? atjedzas. – Es tulit panem?u udeni…

Puisis ar galvu aizravas aiz zema zoga, apbrauca apkart sagruvu?ai majinai un pazuda sausaja biezokni.

?arovs domaja, ka vin? vienkar?i aizbedzis, bet pec aptuveni trim minutem vin? dzirdeja netirumu ?laksti?anu un zens atkal paradijas. Vin? rokas tureja aluminija kannu.

– ?eit… tikai nedaudz… loti auksti, no akas. "Es nepamodinaju savu mati, vina tikko bija atnakusi no mainas," vin? vainigi sacija. – Vin? taisa patronas padomju armijai. Es daritu tapat, bet vini mani nenems. Vini teica, ka vin? joprojam ir mazs.

?arovs iedzera garu malku. Udens bija plauco?i auksts. Vina vaigu kauli savilkas, un pakausi pulseja sapju uzplaiksnijumi.

– Nekas… tev vel ir laiks…

"Ja, kad man bus laiks… kar? beigsies kada no ?im dienam…" zens paraustija plecus. – Paklausieties, ka musu zenitmeteji viniem sit! – Vin? pagriezas un noradija uz attaliem zib?niem, kas mirgo kaut kur pie apvar?na.

?arovs pamaja ar galvu.

– A… nu ja… vini sit… bet tomer, nesteidzies.

– Ko jus darijat stadiona?

?arovs uzskatija, ka gule?ana vina vieta bija bezjedziga, un turklat zens acimredzami neradija nekadus draudus.

– Es trenejos.

Zena uzacis pacelas uz aug?u.

– Ta ir patiesiba? Vai tu esi sportists?

?arovs pamaja.

– Ja, vieglatletika. Skrienu videjas distances. Pieci, desmit tuksto?i metru.

Zens apbrinots skatijas vina.

– Kads ir tavs uzvards? Es… pastasti?u saviem draugiem… ko satiku…

– Andrejs… Andrejs Emeljanovs… – ?arovs, nosaucot ?o uzvardu, nedaudz samulsa, tacu, izmeginajis to “uz meles”, vinam likas, ka kopuma tas izklausas diezgan labi.

“Andrejs Emeljanovs…” sarunu biedrs aizrautigi izrunaja savu vardu. – Es… domaju… es par tevi dzirdeju pa radio! Vini runaja par slaveniem skrejejiem no PSRS! Tas nevar but, tas tie?am esi tu,” pui?a acis drudzaini mirdzeja.

"Ja," sacija ?arovs. – Tas tie?am esmu es.

Vin? pek?ni sajuta, ka runa patiesibu un nemelo. Vin? patiesiba bija ?is cilveks, kuru vin? vispar nepazina – Andrejs Emeljanovs.